Ideja tieši ir tāda, ka, piemēram, izmantojot piemēru, kristietības loģikā zaudējumu ir iespējams invertēt par uzvaru, neskatoties uz visām zinātnieku evidencēm. Un vēl svarīgi ir tas, ka bībele nav grāmata, kas vienkārši pielādēta ar zinātniskām patiesībām, vēlreiz usverot, ka izpratne par zinātniskām patiesībām dzima daudz vēlāk par bībeli un tās sarakstītāju laika izpratnēm par patiesību, utt ("fakts" vēl nebija izgudrots un tā).
Pēc kristietības loģikas un ticības izpratnes tieši ir ļoti svarīgi, ka mēs nekad nevarēsim zinātniski pierādīt, vai Nācarietis tiešām ir dzīvojis, darījis to, ko darījis, utml, jo ticība svētajiem rakstiem (to autoritāte) nozīmē arī to, ka mēs ticam, uzticamies tiem cilvēkiem, kas šos rakstus rakstījuši, un viņus arī nevar noreducēt uz iztēli, katrā ziņā, zinātnisko patiesību paušana viņiem nebija ne tuvu padomā, bet vienlīdz tuvu nebija situācija, kurā viņi brīvā brīdī apsēžas un domā "tā, tagad es uzrakstīšu moralizējošu stāstu par Dievu un pasaules radīšanu (lai nodrošinātu sociālo kartību, sociuma vienotības sajūtu/izskaidrotu mums apkārt redzamo pasauli, utt") . Turklāt evanģēlijos Jēzus gana bieži atkārto, ka svētīgs tas, kurš neredz (nav redzējis/nepieprasa zīmes, pierādījumus, utt), bet tic.

Un te interesantais, principā, ticīgs cilvēks, kas neko nav sajaucis, sakot "Es ticu, ka Dievs radīja zemi, to veica septiņās dienās, utt" neko nerunā par faktiem, zinātniskām patiesībām, utt, viņš runā apvisam citā līmenī. Jāuztraucas, protams, tad, kad viņš to sakot, domā zinātnisku patiesību un faktu. Un te man pašam jautājums, vai viņš vienlaicīgi var teikt "Es ticu, ka blā blā" blakus "Piekrītu hipotēzei, ka visums radās lielā sprādziena rezultātā" . Iespējams, ka otrais teikums viņam nebūs diez ko svarīgs (jo tā ir hipotēze, cilvēku spekulācijas, utt). Nu un. Man liekas, ticīgam cilvēkam tas nebūs diez ko svarīgi, viņam teiks "bet evolūcija visas sugas ir veidojusi dabiskās atlases ceļā!", viņš varbūt viekārši atbildēs "nu labi, varbūt, iespējams", pēc reliģijas loģikas viņš tikpat labi varētu pieņemt, ka Dievs dabā pēkšņi ir izdomājis ielikt dažādas viltīgas zīmes un likumsakarības, kuru atklāšanas rezultātā cilvēks sāktu izdarīt secinājumus, kuru blakusprodukts būtu zināma viņa ticības apšaubīšana, reliģiozais cilvēks to varētu identificēt kā Dieva pārbaudījumu, jo, iespējams, viss īs piedzīvojums ar likumsakarībām un secinājumiem un šaubīšanos viņam atgādinātu, ka zinatniskie fakti is not the real point in your authentic faith un ka viņa ceļā uz labu un ētisku dzīvi pretīm Dieva valstībai tie ir slightly irrelevant. zinātnieks/vēsturnieks/bībeles arheologs varētu izpētīt vissīkākās nianses - ar kādām zandalēm staigājuši Jēzus mācekļi, kur Jēzus varētu būt gājis nokārtoties, bet tam nebūs nekāda sakara ar viņa ticību un religious commitment, visiem šiem faktiem priekš autentiskas viņa ticības būtu jābūt visnotaļ nerelevantiem, tikai kā fona troksnim, nevis kā kaut kādam sufficient and necessary ground.

Ironiski, ka no Spinozas skatupunkta šāds Bībeles lasījums varētu būt labs iztēles piemērs. Turklāt nesaprotu, kāpēc ar reliģijas palīdzību ir jāmēģina kaut kādā veidā apšaubīt zinātni. Šajā gadījumā tā ir vienkārši savas kompetences robežu pārkāpšana.

Turklāt, man šķiet nekonsekventa pozīcija - apzināti vai neapzināti pieņemt konstruktīvistu tēzes attiecībā uz zinātni un "faktiem", bet tajā pat laikā runāt par Bībeli, ticības saturu, tās vēsturi, interpetācijām kā tādu, kas nav sociāli vai citādāk konstruēts.

Taisnība, ar reliģijas palīdzību nevajadzētu apšaubīt zinātni. Ja ticīgais saka, ka zinātne lago tāpēc, ka zinātne, piemēram, nevar izskaidrot augšāmcelšanos, tad viņš lago. Ja ticīgais saka, ka gripas vakcīna "ir pret Dievu", tad viņš lago. Piemēram, tas pats Kirkegors nesaka, ka objektīvas zināšanas, zinātnes centieni, utt, ir slikti un pret Dievu, un apšaubāmi no reliģijas perspektīvas, gluži otrādi, lai jau viņi cenšas, jo, no vienas puses, lai vai ko viņi uzzinātu, viņi tāpat visai maz 'atšifrēs Dieva plānu', otrs, ja viņi savu pētījumu rezultātā var mazināt citu cilvēku ciešanas, kāpēc ne, un trešais - ka lai vai kā tiktu slavētu objektivitāte un zinātniskums (ko viņš sauc par world-historical thinking, jo Hēgelim bija gan vēsture disciplīna kā tāda (cilvēku darbības vēsture), gan dabaszinātnes kā gara darbības un attīstības vēsture) , tas nekādā ziņā nevar un nedrīkst tikt stādīts kā pirmais un prioritārais, jo Kirkegoram svarīgāks ir ētiskais un subjektivitāte, t.i. lai jau pēta un rosās, bet lai neaizmirst par sevi, ētisko un neizšķīst into the generality and world-history, proti, viņa attieksme vienkārši ir tāda, ka zinātne neglābs cilvēku un ka zinātne nav izšķirošais, jo viss attiecībā uz wold-historical ir only an approximation, kurpretī, teiksim, reliģiozajā un ētiskajā sfērā ir konkrētība un certainty. Tas arī viss, un viņš vienkārši kritizē pozīciju, kurā zinātniskums un objektivitāte tomēr tiek likta pirmajā vietā, un kritizē arī to, kad viss tiek pakārtots zinātniskajām patiesībām un zinātniskajai/vēsturiskajai atziņai, aizmirstot un noreducējot cilvēku pašu. Proti, pret to, ka zinātne varētu radīt aplamu un izsmeļošu priekšstatu par sevi pašu.
Cits ir tad, kad zinātne vēršas pret reliģiju, tad, protams, reliģiozajam cilvēkam kaut kā jāaizstāvās un šāda aizstāvēšanās varētu arī izskatīties, kā 'zinātnes apšaubīšana' .

Kas īsti ir sociāli konstrēts? Viens, ka mitoloģija/reliģija organiski ('dabiski'?) izaug un veidojas kā kāda sociuma sastāvdaļa, bet pavisam kas cits, ja Kims un banda speciāli izdomā (konstruē) it ka pseidomītus par dižā tautas vadoņa piedzimšanu, kur viņam runā putni, uzspīd saule, utt, ko tauta attiecīgi ar laiku kaut kā arī pieņem. Līdzīgi ar t.s. staliņlaiku dainām, kas apdzied labo dzīvi kolhozā - tās ir 'konstrētas', bet 'īstās' dainas, manuprāt, tomēr ir mazāk konstruētas, nebija. Tāpēc jautājums, kurā no šiem abiem īsti iederētos zinātne kā disciplīna, metode, utml.

Zinātne nevēršas pret reliģiju, jo tās pētījumu lauks ir pavisam cits. "Vēršanās pret" var būt tikai tad, ja reliģiozs (vai - jebkurš nekompetents) cilvēks mēģina sniegt skaidrojumus par to, kas ir zinātnes tiešā kompetencē. Vienīgais jēdzīgais pamatojums, kāpēc vērsties pret reliģiju, manā skatījumā, ir tad, ja veids, kā tā funkcionē, apdraud sabiedrību utml.

konstruēšanu pieminēju tikai tāpēc, ka bija norādīts, ka tad un tad nepastāvēja zinātniski fakti v.tml. un no tā tika atvedināti secinājumi.

"ētiskajā sfērā ir konkrētība un certainty"

Demonstrably false. Ethical dilemmas exist for a reason.

kristietībā pēc idejas nevajadzētu būt sevišķām problēmām ar ētiskajām dilemmām. ir skaidri norādījumi un skaidri pausts, kādai attieksmei attiecīgajā situācijā vajadzētu būt.

Kas tā par tādu abstraktu "kristietību"?

Kristietības ideja par ētiku ir balstīta rakstos. Rakstos ir pretrunas. Seko piemēri

Par palīdzēšanu citiem:
GAL 6:2 Bear ye one another's burdens, and so fulfil the law of Christ.
GAL 6:5 For every man shall bear his own burden.

Par karu:
EXO 15:3 The LORD is a man of war: the LORD is his name.
ROM 15:33 Now the God of peace be with you all. Amen.

Par to vai sodīt bērnus par viņu tēvu grēkiem?
ISA 14:21 Prepare slaughter for his children for the iniquity of their fathers; that they do not rise, nor possess the land, nor fill the face of the world with cities.
DEU 24:16 The fathers shall not be put to death for the children, neither shall the children be put to death for the fathers: every man shall be put to death for his own sin.

Kāpēc tā? Jo tas ir kopā sastiķēts dokuments: http://www.youtube.com/watch?v=L2gIuAPyxqs

Labākajā gadījumā, kristieši vienkārši izmanto tās pašas ētiskās intuīcijas, ko visi citi.

Ja tā ir, es labprāt uzzinātu kristietības risinājumus šīm dilemmām:

http://www.friesian.com/valley/dilemmas.htm

Kristierība nav tikai raksti. Tās ietvaros pastāv dažādas tradīcijas, kā ir aplūkojamas atsevišķas ētikas dilemmas (būtu dīvaini, ja tā nebūtu). Proti, ir aplami runāt par kaut kādu monolītu kristietību šajā kontekstā. Tas arī viss, ko gribēju šajā sakarā pateikt.

Protams. Pats fakts, ka pastāv dažādas tradīcijas kurās ētiskas problēmas risinātas dažādi norāda, ka "ētiskajā sfērā nepastāv konkrētība un certainty".

Par "konkrētību un certainty" lai atbild tas, kurš to šeit ievazāja.

Ļoti izdevīgi - visu var invertēt. Nu ja, tāpēc pret muļķību paši dievi cīnās veltīgi. Tas ir cul-de-sac, bet vismaz šāda atbilde šo nevēlemo fenomenu pietiekami diskvalificē un marginalizē. Arī labi. Lai jau ņemās, kamēr nekļūst radikāli, vai nedomā uzspiest savus bībeliskos likumus citiem.