Ideja tieši ir tāda, ka, piemēram, izmantojot piemēru, kristietības loģikā zaudējumu ir iespējams invertēt par uzvaru, neskatoties uz visām zinātnieku evidencēm. Un vēl svarīgi ir tas, ka bībele nav grāmata, kas vienkārši pielādēta ar zinātniskām patiesībām, vēlreiz usverot, ka izpratne par zinātniskām patiesībām dzima daudz vēlāk par bībeli un tās sarakstītāju laika izpratnēm par patiesību, utt ("fakts" vēl nebija izgudrots un tā).
Pēc kristietības loģikas un ticības izpratnes tieši ir ļoti svarīgi, ka mēs nekad nevarēsim zinātniski pierādīt, vai Nācarietis tiešām ir dzīvojis, darījis to, ko darījis, utml, jo ticība svētajiem rakstiem (to autoritāte) nozīmē arī to, ka mēs ticam, uzticamies tiem cilvēkiem, kas šos rakstus rakstījuši, un viņus arī nevar noreducēt uz iztēli, katrā ziņā, zinātnisko patiesību paušana viņiem nebija ne tuvu padomā, bet vienlīdz tuvu nebija situācija, kurā viņi brīvā brīdī apsēžas un domā "tā, tagad es uzrakstīšu moralizējošu stāstu par Dievu un pasaules radīšanu (lai nodrošinātu sociālo kartību, sociuma vienotības sajūtu/izskaidrotu mums apkārt redzamo pasauli, utt") . Turklāt evanģēlijos Jēzus gana bieži atkārto, ka svētīgs tas, kurš neredz (nav redzējis/nepieprasa zīmes, pierādījumus, utt), bet tic.

Un te interesantais, principā, ticīgs cilvēks, kas neko nav sajaucis, sakot "Es ticu, ka Dievs radīja zemi, to veica septiņās dienās, utt" neko nerunā par faktiem, zinātniskām patiesībām, utt, viņš runā apvisam citā līmenī. Jāuztraucas, protams, tad, kad viņš to sakot, domā zinātnisku patiesību un faktu. Un te man pašam jautājums, vai viņš vienlaicīgi var teikt "Es ticu, ka blā blā" blakus "Piekrītu hipotēzei, ka visums radās lielā sprādziena rezultātā" . Iespējams, ka otrais teikums viņam nebūs diez ko svarīgs (jo tā ir hipotēze, cilvēku spekulācijas, utt). Nu un. Man liekas, ticīgam cilvēkam tas nebūs diez ko svarīgi, viņam teiks "bet evolūcija visas sugas ir veidojusi dabiskās atlases ceļā!", viņš varbūt viekārši atbildēs "nu labi, varbūt, iespējams", pēc reliģijas loģikas viņš tikpat labi varētu pieņemt, ka Dievs dabā pēkšņi ir izdomājis ielikt dažādas viltīgas zīmes un likumsakarības, kuru atklāšanas rezultātā cilvēks sāktu izdarīt secinājumus, kuru blakusprodukts būtu zināma viņa ticības apšaubīšana, reliģiozais cilvēks to varētu identificēt kā Dieva pārbaudījumu, jo, iespējams, viss īs piedzīvojums ar likumsakarībām un secinājumiem un šaubīšanos viņam atgādinātu, ka zinatniskie fakti is not the real point in your authentic faith un ka viņa ceļā uz labu un ētisku dzīvi pretīm Dieva valstībai tie ir slightly irrelevant. zinātnieks/vēsturnieks/bībeles arheologs varētu izpētīt vissīkākās nianses - ar kādām zandalēm staigājuši Jēzus mācekļi, kur Jēzus varētu būt gājis nokārtoties, bet tam nebūs nekāda sakara ar viņa ticību un religious commitment, visiem šiem faktiem priekš autentiskas viņa ticības būtu jābūt visnotaļ nerelevantiem, tikai kā fona troksnim, nevis kā kaut kādam sufficient and necessary ground.