sirdnA

Nekad nav bijusi pat vēlēšanās par tādu kļūt.

Tas lai paliek mans mazais noslēpums.

nepārstāju, es tikai ēdu tam visam klāt vēl gaļu! kad gaļas nav, tad veganēju ;)

Nopirku jaunu pelmeņu paku.

apnika čakarēties.

patiik iecirst zobus galjas gabalaa

Ēst sagribējās.

biju ilgu laiku diezgan pavirši un draņķīgi barojusies (pēc vairākiem gadiem labi sabalansētā veģetārā uzturā), kad ciemos pie māmiņas ieraudzīju labi uzceptu vistu un uzklupu viņai nevaldāmā iekārē. neesmu tikusi tai pāri vēl šobaltdien (kādi 8-9 gadi būs pagājuši kopš mana vājuma brīža)

pienāca Lielā Gavēņa beigas

Kļuvu par laktoovopeskatariāni (neēd gaļu, ēd zivis, olas, pienu), jo piebesīja gaļa, īpaši krējuma mērcē. Pēc pāris mēnešiem atbesīja atpakaļ un tagad ēdu, bet arī ne visu laiku un tad, kad gribas, nevis tad, kad ir ērti.

Bija atkal jāiet pusdienās.

Es no vegāniskas diētas ļoti pieņemos svarā un arī ne pārāk labi panesu graudaugus, maizi, pupas, lēcas - liekas pārāk smaga barība. Siers un piena produkti tāpat. Ar laiku jau sajūt, ko visvairāk gribas, un man visvairāk gribas dārzeņus, zivis un gaļu. Lai arī man ir nepārtraukta vainas sajūta. Atbalstu ētisko un ekoloģisko vegānismu. Un ētiska gaļa un zivis nav pieejamas pietiekamā daudzumā.

Desa vainīga

Apnika pārtikt no kūkām.

Es īsti neatceros. Atminos, ka vienu brīdi, kad jau tā ilgāk neēdu gaļu, likās, ka viņa smird. Bet tagad zinu savus šībrīža argumentus un apsvērumus, kāpēc gaļa ir jāēd.

nemaz nezināju,ka tāds biju palicis.

Kā beidzu no rītiem dzert konjaku, tā arī pārstāju būt par vegānu/veģetārieti.

Kūpinātās desiņas sagribējās.