Jā. Guvumi iedalās 2 daļās - tie, kas saistīti ar darbā nebūšanu, un tie, kas saistīti ar darbā būšanu. Nebūšana - nozīmē brīvu darba grafiku, studiju iespējas savā nozarē, iespēju darba laikā ciboties un darīt citas svarīgas personīgās lietas. Būšana - forši kolēģi, profesionālais gandarījums par labi izdevušos projektu, iespēja pabūt Latvijas pagastos un plānot to attīstību.
Skolai nebūtu ne vainas, ja vien darba apstākļi un alga pēc kaut kā izskatītos. Laikam vienīgais dzīves periods, kad gāju uz darbu ar prieku, bija tad, kad paralēli ministrijai vienu dienu nedēļā piestrādāju skolā. Respektīvi - skola bija tīkama pārmaiņa no ministrijas. Bet tad ir nepieciešams, lai tā ir viena diena nedēļā, apmācāmie nav jaunāki par 17 gadiem un tu pati jūties pietiekami brīvi, lai šķaudītu virsū visādiem metodikas plāniem un atskaitēm, vai bezrūpīgi saceptu to visu paralēli sieviešu žurnālu šķirstīšanai, kamēr klase raksta kontroldarbu.
Iespēju ceļot darba dēļ. Pārbaudīt savas spējas dažādās disciplīnās, stresot un beigās just gandarījumu par to, kas sanācis. Iespēja ļoti daudzas lietas apgūt. Pieeju informācijai, kas citiem būs pieejama labi ja vēstures grāmatās.
Nē, ne gluži. Tik bieži laikam neceļoju kā tūrisma gidi. Un par to informāciju - nu vienkārši tagad tie ir lieli valstiski noslēpumi, bet nākotnē kaut ko no tā rakstīs vēstures grāmatās. Par skaļu būtu teikts, ka veidoju vēsturi, bet nu blakus gan stāvu un atbalstu tos, kas to dara. Vienīgi tā nav valsts iestāde, kurā strādāju.
nē, iespēja pielikt savu roku, būt notikumu patiesajam autoram, trenēt intuīciju, paļauties uz instinktiem, pamanīt to, kas paslīdējis citiem garām, kombinēt, izdarīt gājienus īstajā brīdī, būt informētai un zinošai
Oh, jā :D Man tagad ir superīga bosene, ar kuru pus dienu nozviedzam, tad vidu arī kaut ko pastrādājam! Nē, patiesībā mani kopš jaunā gada mocīja apziņa, ka nespēju šeit realizēties, ka man nav autoritātes, gandrīz uzrakstīju atlūgumu. Bet tagad secinu, ka visa vaina bija iepriekšējā vadītājā, kura bija kompleksu iemiesojums un dabas kļūda! Tagad ir kaifs nākt uz darbu, jo priekšā sēž kolosāls cilvēks, kas vienkārši - iedvesmo! Uz daudz ko! arī privātajā dzīvē ... :* atziņas ir tādas, ka (1) nauda nav vienīgais motivators un (2) cilvēki ir vislielākā vērtība uz šīs pasaules.
es no darba aizgāju (lai arī alga bija laba), bet tur kā motivatoru pat naudu neizmantoja un bija daži cilvēki, kuri gandrīz katru dienu padarija pretīgu. pie tam vēl mēģinot iestāstīt, ka man taču ir tā laime strādāt krutā vietā un saņemt ļoti labu algu...
Vot laimīgā, tev piemīt domāšana "ja es šodien nenopelnīšu, rīt nebūs ko ēst". Man, piemēram, šobrīd histēriski vajag naudu par vienu haltūru, bet tā haltūra ir tā noriebusies, ka es neesmu spējīga tur piezvanīt, kamēr uz kartes vēl kaut kas ir. Tāpēc arī bija nepieciešams darbs, kas ir aizraujošs, tracinošs, nervus kutinošs un visādi citādi interesants, citādi noturēties te ilgāk par pusgadu nebūtu spējusi.
bet tu to nopietni? I mean, es neesmu vienīgais tizlenis, kas nespēj ilgstoši nodarboties ar kaut ko tādu, kas nav gluži TAS?
(a vot es šobrīd izmantoju, ē, ļoti bioloģiskas metodes, lai uztaisītu pauzi darbiņā, kurš ir drusciņ apnicis un drusciņ nogurdinājis ;) bet tas laikam arī nav nekas īpaši Cēls ;))
Man līdz šim jebkurš darbs ir apnicis dažu mēnešu laikā un līdz fiziskām nelabuma izpausmēm. Kā arī līdz tam, ka ir lietas, kuras kraujas čupās nedarītas, jo es nevaru piespiesties to izdarīt. Līdz brīdim, kamēr aptveru pavisam reālus lielu, lielu nepatikšanu draudus un kaut ko histēriski padaru. Bieži vien daudz ātrāk un efektīgāk nekā apkārtējie. Un tad atkal kādu laiku nemotivēti nīkstu un izjūtu riebumu. Fui, šitā gan bija žēlošanās. Bet bioloģiskajai metodei droši vien arī nav ne vainas, ja vien ir pārliecība, ka tie pienākumi, pie kuriem tā neizbēgami noved, liksies tīkamāki un interesantāki.:)
Bet vai nav tā, ka Tu toties zini, ko negribi, bet sazin kāpēc mūždien atgriezies tieši tur. Es nesen domāju par Skrūvi, varbūt lasīji, un manas pārdomas diezgan daudz centrējās ap to, ka mēs darām to, ko mums izaudzināja. Vispār dažreiz tās atklāsmes ir šausminošas. Tavā gadījumā gan ir vēl viena lieta - Tu vēl vari darīt to, kas Tev absolūti padodas darīt. Nu, Tu jau zini, ko.
Man liekas, ka cilvēku, kuri ir tieši tādi "skrūviski", patiesībā ir stipri maz, lielākajai daļai ir kāds neskrūviskums kaut kur paslēpies. Kaut gan mok man 1kārši veicas ar cilvēkiem apkārt. P.S. Nēē, tad jau labāk degvīns :)
Nū, ar skrūvi es gan tādā gadienā biju domājusi absolūti ko citu - nevis attieksmi pret sevi, bet tikai un vienīgi Sistēmu. Bet vispār nepievērs uzmanību, pārdomas radās pamatīgs radoša aplauziena sakarā. Nelaimīga mīlestība, vienvārdsakot. P.S. Nu labi, bet tad tikai kopā ar Māra mammas speķi un ķiploku!;)
par Skrūvi Tev ir ļoti daudz taisnības, es pati par to esmu bieži domājusi - ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīves apcerot - un šermuļojusies un pinkšķējusi, ij visādi citādi gruzījusies.
Bet, ja par TO - vienmēr, kad esmu to mēģinājusi darīt kaut cik publiski, esmu aplauzusies un dabūjusi pa zobiem, un mani draugi ir lasījuši mani pa gabaliņam kopā, jo šī ir joma, kurā es visu hiperjūtīgi uztveru. Tāpēc man vienkārši ir bail.
Redz, varbūt ir jāsaprot sākumā, kas Tu par ļaudi - tas, kam tīk pasauli darīt skaistāku, labāku vai interesantāku. Šeit ir pārāk maz vietas, lai paskaidrotu, kur varētu būt atšķirības (neskatoties uz pārklāšanos). Es zinu, kurš no tiem visiem esmu es, un šobrīd mērķi nepiepildu absolūti, pradažnaja škura, vienvārdsakot:/ Jā, es Tevi ļoti labi saprotu... Kad notiek aplauziens lietā, kur tu visvairāk vari būt tu, tas ir vairāk kā šausmīgi:/ Un visnetaisnīgākais šķiet tas, ka tev taču "dano", bet kā jau bieži treknāko šķēli paķer vienkārši bezkaunīgākie...
A varbūt tieši nevajag darīt to, kas ļoti, ļoti patīk. I mean, naudas dēļ. Man, teiksim, nešķiet Ārkārtīgi Iedvesmojoši visi tie vājprātīgie tamponu, cigarešu un dzimumu līdztiesības reklāmas materiāli, ar kuriem strādāju darbā, tāpēc arī nesākas Perfekcionisms un lielākajā tiesā gadījumu arī nav moraļņiku, ja kaut kas nav tieši tik superīgi izdevies, kā gribētos. A tulkojot es pilnīgi nopietni varēju krist izmīzumā, ja neizdevās Pietiekami Precīzi atainot kaut kādu autora stila niansi, kuru varbūt neviens cits pat nepamanītu. Un rakstot kaut ko, kam ir mans vārds apakšā (ak, reklāmu saldā anonimitāte!), es mūždien uztvēru to pārlieku Personiski, nu, zinies, kā spēlītē, kur pirms katra gājiena gribas noseivoties un pēcāk pārspēlēt, un ir šausmīgi žēl, ja tā nevar izdarīt.
Jā, man šitais sindroms bija, kad tulkoju vai rediģēju vai nodarbojos ar žurnālistiku, vai tamlīdzīgi. It kā man tīkama un piemērota sfēra un tādā garā, bet nu nebija nekāda azarta izdarīt šodien to, ko var izdarīt arī rīt.
Jap. Cilvēki, ar kuriem man ir interesanti parunāt + patika par darbu kā tādu, jo nereti katrs gadījums prasa metodoloģiski savādāku pieeju, kaut gan "klucīši" pārsvarā ir vieni un tie paši, mainās to kārtība un nereti vajag izdomāt jaunus "klucīšus".
Patiesībā es strādāju vietā, kurā arī vēlos strādāt visvairāk. Diemžēl - ne par to, par ko gribētu, un, domāju, arī izredžu nav. Bet tā - jauki kolēģi, labs priekšnieks, samērā brīvs darba grafiks (pie maniem pienākumiem svarīgākais, lai tie būtu izdarīti laikā, nevis tiktu atsēdēts), visādas ekstras u.tml.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Varbūt pat interesanti. Tas laikam atkarīgs no apstākļiem.
Paraksts - gados jauna skolotaja :)) /balss aizkadraa - laikam veel gana naiva savaa darbiiibaa, kaut 4i gadi jau aiz muguras.../
Laikam vienīgais dzīves periods, kad gāju uz darbu ar prieku, bija tad, kad paralēli ministrijai vienu dienu nedēļā piestrādāju skolā. Respektīvi - skola bija tīkama pārmaiņa no ministrijas.
Bet tad ir nepieciešams, lai tā ir viena diena nedēļā, apmācāmie nav jaunāki par 17 gadiem un tu pati jūties pietiekami brīvi, lai šķaudītu virsū visādiem metodikas plāniem un atskaitēm, vai bezrūpīgi saceptu to visu paralēli sieviešu žurnālu šķirstīšanai, kamēr klase raksta kontroldarbu.
Kaa arii paarlieciibu, ka jaaraksta atluugums.
Kolēgas, kungs un puķīt!
Pārbaudīt savas spējas dažādās disciplīnās, stresot un beigās just gandarījumu par to, kas sanācis.
Iespēja ļoti daudzas lietas apgūt.
Pieeju informācijai, kas citiem būs pieejama labi ja vēstures grāmatās.
es no darba aizgāju (lai arī alga bija laba), bet tur kā motivatoru pat naudu neizmantoja un bija daži cilvēki, kuri gandrīz katru dienu padarija pretīgu. pie tam vēl mēģinot iestāstīt, ka man taču ir tā laime strādāt krutā vietā un saņemt ļoti labu algu...
Laikam esmu mazohiste.
bet tu to nopietni? I mean, es neesmu vienīgais tizlenis, kas nespēj ilgstoši nodarboties ar kaut ko tādu, kas nav gluži TAS?
(a vot es šobrīd izmantoju, ē, ļoti bioloģiskas metodes, lai uztaisītu pauzi darbiņā, kurš ir drusciņ apnicis un drusciņ nogurdinājis ;) bet tas laikam arī nav nekas īpaši Cēls ;))
Fui, šitā gan bija žēlošanās.
Bet bioloģiskajai metodei droši vien arī nav ne vainas, ja vien ir pārliecība, ka tie pienākumi, pie kuriem tā neizbēgami noved, liksies tīkamāki un interesantāki.:)
Tavā gadījumā gan ir vēl viena lieta - Tu vēl vari darīt to, kas Tev absolūti padodas darīt. Nu, Tu jau zini, ko.
Tak ne jau degvīns + apelsīnu sula.
P.S. Es preferēju tīru!;)
P.S. Degvīnu vai sulu? ;)
P.S. Sulu, alu un tekilu vislabāk;))
P.S. Nēē, tad jau labāk degvīns :)
P.S. Nu labi, bet tad tikai kopā ar Māra mammas speķi un ķiploku!;)
Bet, ja par TO - vienmēr, kad esmu to mēģinājusi darīt kaut cik publiski, esmu aplauzusies un dabūjusi pa zobiem, un mani draugi ir lasījuši mani pa gabaliņam kopā, jo šī ir joma, kurā es visu hiperjūtīgi uztveru. Tāpēc man vienkārši ir bail.
Jā, es Tevi ļoti labi saprotu... Kad notiek aplauziens lietā, kur tu visvairāk vari būt tu, tas ir vairāk kā šausmīgi:/ Un visnetaisnīgākais šķiet tas, ka tev taču "dano", bet kā jau bieži treknāko šķēli paķer vienkārši bezkaunīgākie...
Mums, nevīžām un slaistiem dzīve ir daudz grūtāka.:)
Lērumu dažnedažādu brīvbiļešu un citu barteru.
Iespēju operatīvi ņemt atvaļinājumu tad, kad es gribu.
Un blusas.