Kurvjzieža kontemplācijas

Man līdz šim jebkurš darbs ir apnicis dažu mēnešu laikā un līdz fiziskām nelabuma izpausmēm. Kā arī līdz tam, ka ir lietas, kuras kraujas čupās nedarītas, jo es nevaru piespiesties to izdarīt. Līdz brīdim, kamēr aptveru pavisam reālus lielu, lielu nepatikšanu draudus un kaut ko histēriski padaru. Bieži vien daudz ātrāk un efektīgāk nekā apkārtējie. Un tad atkal kādu laiku nemotivēti nīkstu un izjūtu riebumu.
Fui, šitā gan bija žēlošanās.
Bet bioloģiskajai metodei droši vien arī nav ne vainas, ja vien ir pārliecība, ka tie pienākumi, pie kuriem tā neizbēgami noved, liksies tīkamāki un interesantāki.:)