bet tu to nopietni? I mean, es neesmu vienīgais tizlenis, kas nespēj ilgstoši nodarboties ar kaut ko tādu, kas nav gluži TAS?
(a vot es šobrīd izmantoju, ē, ļoti bioloģiskas metodes, lai uztaisītu pauzi darbiņā, kurš ir drusciņ apnicis un drusciņ nogurdinājis ;) bet tas laikam arī nav nekas īpaši Cēls ;))
Man līdz šim jebkurš darbs ir apnicis dažu mēnešu laikā un līdz fiziskām nelabuma izpausmēm. Kā arī līdz tam, ka ir lietas, kuras kraujas čupās nedarītas, jo es nevaru piespiesties to izdarīt. Līdz brīdim, kamēr aptveru pavisam reālus lielu, lielu nepatikšanu draudus un kaut ko histēriski padaru. Bieži vien daudz ātrāk un efektīgāk nekā apkārtējie. Un tad atkal kādu laiku nemotivēti nīkstu un izjūtu riebumu. Fui, šitā gan bija žēlošanās. Bet bioloģiskajai metodei droši vien arī nav ne vainas, ja vien ir pārliecība, ka tie pienākumi, pie kuriem tā neizbēgami noved, liksies tīkamāki un interesantāki.:)
Bet vai nav tā, ka Tu toties zini, ko negribi, bet sazin kāpēc mūždien atgriezies tieši tur. Es nesen domāju par Skrūvi, varbūt lasīji, un manas pārdomas diezgan daudz centrējās ap to, ka mēs darām to, ko mums izaudzināja. Vispār dažreiz tās atklāsmes ir šausminošas. Tavā gadījumā gan ir vēl viena lieta - Tu vēl vari darīt to, kas Tev absolūti padodas darīt. Nu, Tu jau zini, ko.
Man liekas, ka cilvēku, kuri ir tieši tādi "skrūviski", patiesībā ir stipri maz, lielākajai daļai ir kāds neskrūviskums kaut kur paslēpies. Kaut gan mok man 1kārši veicas ar cilvēkiem apkārt. P.S. Nēē, tad jau labāk degvīns :)
Nū, ar skrūvi es gan tādā gadienā biju domājusi absolūti ko citu - nevis attieksmi pret sevi, bet tikai un vienīgi Sistēmu. Bet vispār nepievērs uzmanību, pārdomas radās pamatīgs radoša aplauziena sakarā. Nelaimīga mīlestība, vienvārdsakot. P.S. Nu labi, bet tad tikai kopā ar Māra mammas speķi un ķiploku!;)
par Skrūvi Tev ir ļoti daudz taisnības, es pati par to esmu bieži domājusi - ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīves apcerot - un šermuļojusies un pinkšķējusi, ij visādi citādi gruzījusies.
Bet, ja par TO - vienmēr, kad esmu to mēģinājusi darīt kaut cik publiski, esmu aplauzusies un dabūjusi pa zobiem, un mani draugi ir lasījuši mani pa gabaliņam kopā, jo šī ir joma, kurā es visu hiperjūtīgi uztveru. Tāpēc man vienkārši ir bail.
Redz, varbūt ir jāsaprot sākumā, kas Tu par ļaudi - tas, kam tīk pasauli darīt skaistāku, labāku vai interesantāku. Šeit ir pārāk maz vietas, lai paskaidrotu, kur varētu būt atšķirības (neskatoties uz pārklāšanos). Es zinu, kurš no tiem visiem esmu es, un šobrīd mērķi nepiepildu absolūti, pradažnaja škura, vienvārdsakot:/ Jā, es Tevi ļoti labi saprotu... Kad notiek aplauziens lietā, kur tu visvairāk vari būt tu, tas ir vairāk kā šausmīgi:/ Un visnetaisnīgākais šķiet tas, ka tev taču "dano", bet kā jau bieži treknāko šķēli paķer vienkārši bezkaunīgākie...
A varbūt tieši nevajag darīt to, kas ļoti, ļoti patīk. I mean, naudas dēļ. Man, teiksim, nešķiet Ārkārtīgi Iedvesmojoši visi tie vājprātīgie tamponu, cigarešu un dzimumu līdztiesības reklāmas materiāli, ar kuriem strādāju darbā, tāpēc arī nesākas Perfekcionisms un lielākajā tiesā gadījumu arī nav moraļņiku, ja kaut kas nav tieši tik superīgi izdevies, kā gribētos. A tulkojot es pilnīgi nopietni varēju krist izmīzumā, ja neizdevās Pietiekami Precīzi atainot kaut kādu autora stila niansi, kuru varbūt neviens cits pat nepamanītu. Un rakstot kaut ko, kam ir mans vārds apakšā (ak, reklāmu saldā anonimitāte!), es mūždien uztvēru to pārlieku Personiski, nu, zinies, kā spēlītē, kur pirms katra gājiena gribas noseivoties un pēcāk pārspēlēt, un ir šausmīgi žēl, ja tā nevar izdarīt.
Jā, man šitais sindroms bija, kad tulkoju vai rediģēju vai nodarbojos ar žurnālistiku, vai tamlīdzīgi. It kā man tīkama un piemērota sfēra un tādā garā, bet nu nebija nekāda azarta izdarīt šodien to, ko var izdarīt arī rīt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Laikam esmu mazohiste.
bet tu to nopietni? I mean, es neesmu vienīgais tizlenis, kas nespēj ilgstoši nodarboties ar kaut ko tādu, kas nav gluži TAS?
(a vot es šobrīd izmantoju, ē, ļoti bioloģiskas metodes, lai uztaisītu pauzi darbiņā, kurš ir drusciņ apnicis un drusciņ nogurdinājis ;) bet tas laikam arī nav nekas īpaši Cēls ;))
Fui, šitā gan bija žēlošanās.
Bet bioloģiskajai metodei droši vien arī nav ne vainas, ja vien ir pārliecība, ka tie pienākumi, pie kuriem tā neizbēgami noved, liksies tīkamāki un interesantāki.:)
Tavā gadījumā gan ir vēl viena lieta - Tu vēl vari darīt to, kas Tev absolūti padodas darīt. Nu, Tu jau zini, ko.
Tak ne jau degvīns + apelsīnu sula.
P.S. Es preferēju tīru!;)
P.S. Degvīnu vai sulu? ;)
P.S. Sulu, alu un tekilu vislabāk;))
P.S. Nēē, tad jau labāk degvīns :)
P.S. Nu labi, bet tad tikai kopā ar Māra mammas speķi un ķiploku!;)
Bet, ja par TO - vienmēr, kad esmu to mēģinājusi darīt kaut cik publiski, esmu aplauzusies un dabūjusi pa zobiem, un mani draugi ir lasījuši mani pa gabaliņam kopā, jo šī ir joma, kurā es visu hiperjūtīgi uztveru. Tāpēc man vienkārši ir bail.
Jā, es Tevi ļoti labi saprotu... Kad notiek aplauziens lietā, kur tu visvairāk vari būt tu, tas ir vairāk kā šausmīgi:/ Un visnetaisnīgākais šķiet tas, ka tev taču "dano", bet kā jau bieži treknāko šķēli paķer vienkārši bezkaunīgākie...