"Bet, ja ārzemēs var studēt par brīvu un vēl saņemt stipendijas, kā arī strādāt..." nez par kurām jauniets runā. nopietnās augstskolās par kaut ko tādu var pat nesapņot.
Lūk, tieši šodien līdz mielēm izbaudīju krietnu pulciņu šādu prātvēdēru, kuri savos 19 gados jau zina, kas viņiem būs vajadzīgs viņu nākotnes profesijā. Veselu pusotru stundu manī vērās vairāk kā 20 aprobežotu acu pāru un teica - a mums poh... ko tu te stāsti.
nu, viņi taču visu zin. viņiem viss sen ir izdomāts. es savus privātskolniekus regulāri šokēju ar atklāsmi, ka bioloģijas zināšanas viņiem arī medicīnas studijās noderēs, ne tikai, lai noliktu eksāmenu, kas kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ tiek prasīts.
Ja godīgi, tad es viegli nesaprotu, no kurienes tas pašnovērtējums viņiem. Cik nu sevi spēju atcerēties, tad es pirmajā kursā jutos kā stulbenis pēdējais, kas neko nezina un nesaprot. Tagad skatos uz pirmkursniekiem un tur redzu kaut ko pilnīgi pretēju - tie jau visu zina, nu vēl tikai mazliet šo to praktisku jāapgūst un tad jau var arī dod diplomu. Un ja arī viņi kaut ko nezina, tad tieši tāpēc arī nezina, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Nesen pat atļāvos uz kārtējo jautājumu "kur mums tas būs vajadzīgs?" atbildēt ar pretjautājumu "bet kas jums būs vajadzīgs?" Jāsaka, ka atbildē pat viens nepaplašināts teikums nesanāca. Bet nu tas viss no sērijas - vecu cilvēku gaudas.
Un tad brīnās, no kurienes rodas visādi "nothing speciālisti". Reāli slikti paliek apzinoties, ka šie varoņi kaut kad sāks strādāt - ārstēt cilvēkus - un uzvedīsies tik pat pašpārliecināti, kas medicīnas gadījumā nozīmē vienkārši bezatbildību.
Ļoti gribas izdomāt kaut kādu veidu, kā šo te apturēt. Citādi rodas iespaids, ka nākotnes sabiedrība būs tādu pašapmierinātu kretīnu bars, kas mēģinās viens no otra noplēst pēc iespējas vairāk naudas ar dzidru apziņu, ka viņiem tā pienākas tikai tādēļ, ka viņi sevi tā ir novērtējuši.