sapņojam

cannibalsmith:

Šonakt sapnī bēgu no suņa (bet nebija tā bēgšanas sajūta). Ieskrējos taisnā ceļa gabalā un uzņēmu pārcilvēcīgu ātrumu. Atcerējos, ka māku lidot, un pacēlos gaisā. Sanāca tik viegli, ka iesaucos "wow". Un mana balss atskanēja abās pasaulēs - tas ir, es miegā iekliedzos. Nebijusi sajūta - dzirdēt sevi divreiz. Vispār sapnis bija ļoti stabils un skaidrs. Tāds, kādi ir apzinātie sapņi. Bet šis nebija apzinātais. Lidoju ar rokām pa priekšu - rokas bija skaidri redzamas un pilnībā artikulētas. Vienā mirklī sāku zaudēt augstumu, bet sasprindzinājos un lidoju tālāk. Sasprindzinājums kā blakus efektu izraisīja pārslēgšanos uz trešās personas skatu - redzēju sevi no muguras. Ar mentālu komandu atgriezos savā ķermenī. Lidoju pretī tumši pelēkam, mutuļojošam mākonim līdz manu ceļu šķērsoja sliedes. Izlēmu nogriezties uz sliedēm: izpletu rokas un sasvēros kā lidmašīna, swooosh. Bet zaudēju augstumu un tieši virs zemes apmetu gaisā kūleni un nomainīju scēnu.

Sapņoju, ka stāstu saviem vecākiem par to, kā es iepriekšējā scēnā lidoju. Tad pamodos.

Ziniet, man liekas, ka mans sapņu "es" kļūst gudrāks - viņš inteliģenti reaģē uz sapņu fiziku. Viņš sāk apzināties, ka ir sapņu "es"! Šizo! Burtiski!

cannibalsmith:

Atrados uz Marsa (vai Mēness) nākotē. Viss apdzīvots. Satiksme ar Zemi notiek ar vilcieniem un kuģiem steam punk style - viņiem ir raķešdzinēji, un viņi attiecīgi paceļas no ūdens vai sliedēm. Es neatceros visu "stāstu" bet interesantus fragmentus. Skrienot augšup pa zemām trepēm, kas veda iekšā rotaļlietu veikalā, es domāju "o, cik reāla sajūta". Taču sapnis neapzinātais. Tad es pa starpām redzēju vīzijas par to, kā notikusi terraformēšana un kolonizēšana - līdzīgi kā multenenēs, kur tu nospied kastītei pogu un tur izlocās laukā, piemēram, atrakciju parks.

Tad es "pamodos" un attapos krēslā. Biju samiegojies - ļoti slikta redzamība. Taču es redzēju savas rokas, un kad tās kustināju, tās kļuva puscaurspīdīgas un atstāja puscaurspīdīgu roku attēlus to sākotnējos stāvokļos. Tad man kāds ieknieba. Ļoti reāli.

Tad sapnis nomainījās uz melnbaltu dokumentālo filmu par čubāru, kuru ielika kaut kādā mehāniskā krēslā un mocīja. Seno laiku zinātne, you know. Tad es pamodos.

cannibalsmith:

2007 gada 27. jūlijā.

Izeju kāpnēs un paskatos uz augšu. Pretī uz mani skatās liels suns. Uzkāpju uz bēniņu kāpņu laukumiņu un ieraugu bomzi. Bomzis visai tīrs, kalsns, un mani ieraudzījis, lūdzās, lai nedzenu viņu prom. Pārlaižot skatu kāpņu laukumiņam (kas ir krietni lielāks nekā īstenībā), ieraugu, ka tas ir apmēbelēts. Vēl ieraugu Mārtiņu, kurš mani sveicina. Acīmredzot, Mārtiņš palīdz bomzim te iekārtoties. Redzu kaudzi ar benzīna kannām piepildītām ar ūdeni. Mārtiņš tajās lej šņabi no blašķēm: atver kannu, izvelk no azoties blašķi un iztukšo kannā, utt. Tad ieraugu atvērtas durvis uz kaut kādu piekrāmētu istabu (kas reāli neeksistē), kur visi šīs mākjas dzīvokļi glabā kādas mantas. Pamanu sienas pulksteni. Tad ieraugu, ka tajā istabā bija izlietne (funkcionējoša, nevis noglabāta). Tagad tā ir pārtaisīta par pisuāru.

cannibalsmith:

Nosnaudos bišķīt. Sapņoju, ka staigājam apkārt ar Darkanu, un es visu laiku redzu mazliet kaut ko citu nekā "patiesībā". Piemēram, es ietriecos lietās, kuras neredzēju. Tas radīja problēmnas pāriet pāri ielai, jo es neredzēju visas mašīnas. Un, kad mašīna ietriecās manī, tad viņa tā "brrrrr" un difundē cauri man (it kā es būtu T1000), un aizbrauc tālāk. Katrā ziņā nepatīkama sajūta.

Aizgājām uz kaut kādu tusu, kur bija kaut kāda dārglietu izstāde. Ķipa bāra lete ar stikla virsmu, un aiz tās bārmenis, kas izniedz dārglietas nevis dzērienus. Bet ķipa tuss. Cilvēki grūstās. Atmosfēra. Es nopirku sev stilīgu gredzenu un skatījos, mož nopirkt tādus kantainus auskarus. Viss ir nenormāli bling - sudrabs un dimanti.

Darkanam kaut kāds čubārs (lisijs ar brillītiēm un melnu ādas jaku) piedāvāja sešsimto mersi(?), un "whoa" pēkšņi izrādās, ka uz deju grīdas tāds stāv. Darkans atsakās, un mēs ejam prom. Mans suns (pēkšņi izrādās, ka man tāds ir - kaut kas starp dobermani un dalmācieti) iedod man pavadu un seko mums laukā.

Atkal esam uz ielas un mašīnas brauc. Es pieķeros Darkanam pie piedurknes, lai šis pārved mani pāri, jo es tak neredzu tās mašīnas! Darkans kratās nost, un saka, lai es atveru acis. Izdaru tā un ieraugu savas istabas sienu, kuru sākumā noturu par grīdu. Es gan joprojām esmu sapnī un neatjēdzu, ka tā ir mana istaba. Manas domas: "Kur es esmu? Un kur ir Darkans?" Mirkšķinu acis, un konstatēju, ka tās slikti klausa. Plakstiņu nosegtajā redzes laukā joprojām ir redzams sapnis (ķipa split screen). Atkal aizveru acis un lidoju cauri dimensijām Darkana meklējumos. Tad pakratu galvu (nezinu kāpēc), un sākās pamošanās. Atkal esmu savā istabā, un paiet pāris sekunes, kamēr saprotu to.

likvidet:
Uz lapas, kur no rīta piefiksēju sapni ir rakstīts tā:
Zirgs biksēs velk(aiz sevis) cilvēku ar veikbordu
Divi zirgi.

ziemas_taurenis:

atbaidošs sapnis.p ar skolu, par skolu,kur visus tur kā verdzībā un ik pa laikam nogalina!!! tad nu es rakstīju kādu anketu un man tās skolas direktors jautā,kurus trīs ciparus es izsvītrošu, bet es saprotu, ka tie ir skolēni, un saku,ka tad jau lai mani nogalina nekā es ļaušu kādu nogalināt! beigās bija mēģinājums bēg. no 40 cilvēkiem dzīvi palika 11, es izglābu mazu meitenīti baltā kleitā.
pamodos es ar sarkanām acīm, biju raudājusi sapņi, tik sen to nebiju darījusi.

cannibalsmith:

Atkal sapņoju par Ameriku. Sapņoju, ka Amerikā vilcieni pieturās neapstājas, bet tikai mazliet piebremzē, un tad ir jālec iekšā/ārā.

panacea:
Shonakt bija vesels leerums siiku saraustiitu sapniishu. Pieljauju, ka pat kaadi 9 vareeja buut, bet visi taadi siiki, stulbi un blaavi. Piemeeram, sapnjoju, ka eju dzert uz krogu ar diviem Cibinjiem, kurus nepaziistu, bet kas ir shausmiigi debiili. Veelaak sapnjoju, ka eju dzert karstu shokolaadi ar diviem draugiem. Nu un taadaa garaa. Peedeejais sapnis bija, ka es speeleeju kaukaadu stulbu speeli ar nesaprotamiem noteikumiem. (Speele bija 4 speeleetaajiem. Tjipa bija taads liels, laucinjos sadaliits galds. Katram speeleetaajam pienaacaas vesels kalns ar koka rimbuliishiem - katram savaa kraasaa, metamais kocinjsh (viiraka kocinja garumaa un resnumaa) un figuurinja, ar ko virziities uz priekshu. Tie rimbulji bija jaauzber uz speeles galda. Kad speeleetaajam pienaaca kaarta, tika mests metamais kocinjsh, kursh it kaa paardaliija speeles laukumu. Visi speeleetaajam tuvaakajaa pusee esoshie rimbulji paargaaja vinja iipashumaa. Plus veel vinsh savaa paardaliitajaa laukuma pusee vareeja izdariit gaajienu ar savu figuurinju. Nu nebija iisti sakara tai speelei :D)

P.S. Bet ja jums noriebjas, ka es rakstu, tad, tieshaam, sakiet. :D

panacea:

( teitan )

panacea:

(Ja jums apniik, ka es te izveershos, tad droshi sakiet un es aizveershos).

( palags )

cannibalsmith:

Ā, jā. Aizvakar man bija sapnis, ka man bija jetpack, un es kā supervaronis lidinājos apkārt. Varbūt man vēl laikam bija šaujamierocis, ar kuru es kaut ko šāvu. Tur vēl bija cits čoms, kam arī bija jetpack. Mums garām brauca blondīne krutā mašīnā un, ieraudzījusi jetpackus, aiz skaudības iesaucās: "Bet man mašīnai puķes motorā!"

Vakar man bija sapnis ar WW2 noskaņu. Mēs (es, puika, un vēl viens čubārs) braucām lopu vagonos. Uz ziemeļiem (bet ne uz Gulagu). Ienaidnieks iznīcināja pārtikas konvoju. Bet puika ar ķiršu kauliņiem apšāva viena ienaidnieku forta visus sargus. Tad sapnis pārgāja datorspēles režīmā, un es sevi un puiku iezīmēju un liku būvēt town center. Izrādījās ziemeļos vēl bija citplanētieši.
Edit: Atcerējos! Vēl puikam bija seifs, kurā bija lādīte, kurā bija dvēsele, kuru viņš veda vilcienā. Lādīte kaut kad sapņa vidū pazuda. Un vēl es, ar garu stieni balansēdams, lēkāju starp lopu vagoniem.

deep:
šorīt, autobusā.
viņš rakstīja SMS ar tekstu Rossņeft (krieviski), bet es pamodos par ātru, tāpēc tālāk nekā nebūs.

panacea:

Es vislaik rakstu tos murgus, tad domaaju mosh atstaastiit ljoti skaisto aizpagaashnakts sapni.

( Sheit )

lalala:
Manaa daarzaa ieleca Gepards, bet vinjam deguns bija tik garsh kaa aste :D Un sunji vinju saaka riktiigi plosiit bet shis nabags nevareeja aizstaaveties jo vinjam truceeja penjveidiigais deguns... shis vareeja tikai skumji paiideet.

Un tad velaak es skuupstijos ar savu draugu bet vinjam bija shausmiigi asi nodrupushi zobi kuri man grieza luupaas.

cannibalsmith:

Sapņoju par to, kā es aizbraucu uz Ameriku. ( garš teksts )

panacea:
Shonakt plosiijaas peerkonja negaiss, mosh tamdeelj man bija murgiem paarbagaata nakts. Izstaastiishu spilgtaako.

Jau aizpagaashnakt es sapnjoju, ka MTV taisa konkursu, ka cilveeks pats var izdomaat jaunu raidiijumu. Es izdomaaju taadu, kuraa cilveeki tjipa vnk iet maajaas no darba, bet tur ir taads kaa tunelis ieriikots, kur divas izsiteejas tjipa moka tos cilveekus. Nu dara visaadas shausmu lietas (sit, dur, giljotinee), bet taa, ka nevienam pa iistam netiek paari nodariits. Jo taalaak iet pa to tuneli, jo augstaaks liimenis, jo trakaakas mociibas. Tas manis izdomaatais raidiijums arii tika palaists un es biju viena no pirmajaam, kam tur vaidzeeja iet. Es tjipa negribeeju, bet izgaaju un nebija tik traki.

Sheit es iisi noraksturoshu izsiteejas. Divas dzhuses. Viena tieva ar melniem matiem un sunja kaklasiksnu ap kaklu ar nenormaalaakajaiem tiem asumiem uz kaklasiksnas un blekja zobiem. Otra resna, skuutu galvu un ar taadiem pashiem nenormaalaakajiem asumiem kaa pirmajai uz kaklasiksnas - zobu vietaa. Un visaa tajaa tunelii tikai 3 kraasas - melna, peleeka, bruuna.

Nu luuk. Un tad shonakt tas viss iekraasojaas tumshaakos tonjos. Man akal bija jaaiet caur to tuneli, bet es tieshaaaaaaam negribeeju. Es vinjaam teicu, lai tak ljauj man iet, bet shamaas nee un nee un metaas tik virsuu. Es kaut kaa aizbeegu liidz taalaakam liimenim, bet tur man ar taadu vardarbiibu metaas virsuu (tjipa gribeeja caurumus veederaa urbt), ka es beegu apakalj uz zemaakiem liimenjiem, kur arii kko traku gribeeja dariit (neaceros, ko). Es meegjinaaju beegt, bet tad vinjas abas klupa man virsuu. Bet tur veel bija arii operaatoors, kam liidzi bija balva par piedaliishanos tajaa shovaa - milziigs maiss ar saldumiem. Es to saldummaisu izraaavu no rokaam un kraavu ar visu speeku tievajai pa galvu, taa ka vinja gar zemi nokrita. Un tad visi skatiijaas uz mani ar shausmiigi apainojoshu skatienu, jo "tas tachu bija tikai shovs". Bet man bija pofig un es maucu resnajai pljauku. Bet taa pljauka taa neforshi sanaaca. Un tad kaa filmaa es piekaartoju vinjas seju un maucu akal un akal, kameer pljauka smuki sanaaca. Man tas likaas baigais joks, bet uz beigaam vinja nezheeligi noskaitaas un taisiijaas sist man.

Tad es pamodos.

Peec tam aizmigu akal un naakamajaa sapnii visiem staastiiju shito sapni.

josephine16:
Šonakt sapņoju kko dīvainu. Kas to zin, kā tur viss sākās, bet šonakt sapnī materializēju kkādu dīvainu objektu, saliekot rokas, tā, kā taisītu energy ball, no sākuma parādījās lodveida spilgti zila gaisma, tad tās vidu sāka parādīties kaut kādas aprises, līdz es viņu satvēru rokās un tas bija pavisam reāls, sataustāms objekts... tāda kā dīvainas, nenosakāmas formas tumša pudele, jo tur iekšā bija kaut kāds šķietami melns šķidrums. tad pēc tam es tur uzlaidos uz mājas jumta un uz skursteņiem [kas gan bija stipri vairāk kā parasti] uzliku kaut kādus akmeņus, aizsardzībai. Mākoņi bija zili un biezi, un tik zemu, ka es, atrodoties uz jumta, nevarēju piecelties kājās, lai līdz pusei nebūtu mākoņos. Vispār kaut kāds dīainais sapnis... maģiskais.

bunga:
Pagājušās nakts sapnis atstāja pēcgaršu visai dienai, piedzīvoju vienu neparastu efektu.
Sākumā bija parastie - mainīgie, dīvainie kadri un piedzīvojumi, bet tad iefokusējos uz vienu settingu. Jūra. Bija tumšs, kā rītā vai pirms nakts iestāšanās. Atrados savas bērnības lauku Vidzemes pludmalē, līdzās bija daži pazīstami dzīves tēli, kurus tagad nevaru atcerēties. Jūrā bija milzīgi viļņi, bet tur, kur parasti atrodas otrie sēkļi redzēju lielu, neredzētu māju. Nodomāju,ka jūras līmenis pamatīgi cēlies un māja ir iepludināta un jūras ieskauta, bet tā tur organiski iederējās.
Pēc tam apzinājos sevi sēžam ērtā dīvānā, skatījos ārā pa logu uz milzīgajiem viļņiem, nedaudz satraucos, tad sapratu, ka milzīgais vilnis taču ir tā māja. Tad sekoja dīvainais. Pēkšņi viss kadrs pilnīgi pārvērtās - viss palika krāsains, tādās 60k krāsās, varēju pārslēgties kā fotošopā - no normālā uz negatīvo (krāsaino). Kādu laiku paspēlējies, piedzīvoju ļoti neparastu sajūtu, ko nevar atcerēties un nevar aprakstīt. Likās, ka tā tiek man piedāvāta. Skatījos jūras viļņu ritmā un tā mani (it kā) nohipnotizēja Tas bija ļoti vilinoši un ekskluzīvi, bet kā jau ar tādām lietām mēdz notikt, nobijos, negribēju to vairs sajust. Sapnī atcerējos, ka līdzīga sajūta ir aizmiegot, kad tu it kā ieslīgsti grimsošajās smiltīs, zaudē līdzsvaru, var izvēlēties pamosties. Es pamodos sapnī, neļāvos tai neparastajai sajūtai. Kazi, varbūt būtu sajucis prātā, vai pat nomiris :-) Likās, ka tas ietekmēs arī reālo dzīvi, bet vienīgai efekts bija domīgums un sireāla sajūta darba laikā :-)

negaisiic:
1. Tajā piedalījos kā skatītājs no malas /nekad iepriekš gan vēl tā nebij gadījies/.
Tātad, dzīvoklis, divi vīrišķi kaut ko skaidrojas. Namatēvs metas virsū ciemiņam un sadursta viņam kāju. notiek aktīva cīkstēšanās, kad pēkšņi ciemiņš sagrābj namatēvu aiz krāgas, aizstiepj pie atvērtā loga un izmet laukā. Vērtējoši noskatās un kad namatēvs sāk ko kūņoties jautā: "Nu, sāpēja?", namatēvs tā sakauti nopīkst: "Jā...", uz ko ciemiņš atbild: "Tad nebrūc citiem virsū, ja pašam sāp!".
2. Šajā sapnī piedlījos kādā dīvainā mana iznstitūta /valodu/ adīšanas pulciņā. Vinai meitenei mācīju, kā pareizi pielikt šallei smukas bārkstis. Uz kuro pusi jāvelk dzija, lai iznāk vienādas un labi izskatās. Tad uzradās viens jaunēklis un centās sapakot kopā divus smaržu iepakojumus. viņam tā īsti neveicās, bet es teicu, ka nekas, man jau tāpat būs smuki /šķiet tika gatavotas dāvanas manai dzimšandienai/. Papildus tam visam lasījām vietējo institūta avīzi, kurā bij pasniedzēju bildes un kaut kādi aprakstiņi. Viena pasniedzēja bij melliem matiem un koši zaļām acīm - kā kaķei. Un par to es sacīju, ka bijusi ļoti laba pasniedzēja. Tālāk tās adīšanas aktivitātes tā pamazām norima un ar to arī viss beidzās.

kuurkulis:
tas gan bija kaut kad pagāšvasar, bet tikai tagad es iedomājos par to, ka to būtu vērts te tā ieatmiņot.

bija diena kaut kāda, braucu vilcienā, te pēkšņi paskatos iepretim un skaidri un gaiši zināju, ka tas puisis ar brillēm un īsajiem matiem ir tieši tas pats, ko pirms kādiem 2iem/3iem gadiem redzēju sapnī (sapnis viens no tiem, kas līdz detaļām noglabājies atmiņā). absolūti nepazīstams. interesantākais, ka tajā brīdī man tas likās tik ļoti pašsaprotami (apmēram - nu kā nu! protams ka man tur pretī tagad sēž puisis no 3 gadus veca sapņa, kā citādāk?! ko tur vispār!) un dabiski. to, ka tas tā īsti ierasti nav vilcienos redzēt vecu sapņos mītošu mīlestību tēlos, man pastāstījabalons pēc kāda laiciņa, kad arī man tas sāka šķist jocīgi. kas zin, varbūt vajadzēja puisi uzrunāt, sanāktu vēl lielā mīlestība :)

kā ir ar sapņu cilvēku redzēšanu dzīvē? zinu, ka dažiem sapņos cilvēku sejas vispār nav redzamas, citiem līdz pēdējai detaļai, tad kā tas ietekmē cilvēku atpazīšanu dzīvē vai kā?