sapņojam

nenoteiksme:
Sapņoju par to, kā aizmiga pasaule. Nebija nekādas tur baltās gaismas, nebija ne pleķa no baltuma, vien apkārtējā konsistence bija caurspīdīga un necaurspīdīga. Cilvēki izvērtās drausmīgāki, nekā izliekas. Skrēja visapkārt, iekšas uz āru izkarinājuši - pārējā dzīvā radība novērsās. Lopiski tie cilvēki.
Bet pati pasaule aizmiga skaisti. Šķita, ka lēnām un nesāpīgi. Ar mieru. Lai gan aizmiga, jo lopi viņu vienkārši piebeidza. Paši to nepamanot.

cannibalsmith:

Latvijai, kas patiesībā bija ciems mežā, kam apkārt tecēja upe, kas patiesībā bija strautiņš, kurā bija Kireški (sausiņu drupačas), uzbruka krievi. Oskars Kalpaks pret tiem cīnījās. Bet es dzemdēju (sajūta kā liktu kluci) mesiju, kas izglābs Latviju. Mēs bērām strautā vēl drupačas, lai sajauktu krieviem pēdas.

darkans:

Sapņoju, ka stāvu pieturā un gaidu trolejbusu, lai brauktu uz vasarnīcu. Laiks diezgan auksts, snieg, un brauktuve pilna ar brūno, slapjo sniega masu. Dēļ trokšņa blakus istabā uz mirkli pamostos un sākās apzinātais sapnis. Izdomāju, ka, lai ātrāk nokļūtu vasarnīcā, es tak varētu tur aizlidot. Viegli palecos ar skatu uz debesīm un iekrītu ar seju sniegā uz braucamās daļas. Trolejbuss signalizēdams man uzbrauc virsū.

cannibalsmith:

Mēs (es un manas māsas) ēdām virtuvē makaronus ar cīsiņiem un kečupu. Tad bija tāda kā ēdinu kauja pret koboldu, kurš nez no kurienes bija uzradies. Es no kaut kurienes izvilku +1 zobenu un zvetēju nabadziņu. Beigās sienas pulkstens bija notašķīts ar makaroniem un kečupu.

ievapasaule:
sapņoju, kā mans tētis mani sašāva ar 13 vai 14 lodēm
es nemiru, bet pati klusi (jo negribēju, lai viņš blakusizstabā dzird) zvanīju 112 un lūdzu, lai kāds man atbrauc pakaļ
atbrauca tante ar vecām nestuvēm un veda mani visur citur, tik ne uz slimnīcu

ninlil:

Sapnī lietoju narkotikas un lidoju. Tas bija lieliski; biju dzirdējusi citus sakām par savām lidošanas pieredzēm, bet pašai nekas adekvāts vai pietiekami spēcīgs nebija gadījies.
Narkotikas man atnesa viens pazīstams puisis, es, ja kas, pirms tam ilgi nevarēju aizmigt un arī sapnī tajā brīdī atrados gultā. Arī naktskrekls bija tas pats - gan man mugurā, gan sapnī. Viņš pajautāja vai drīkst apgulties man blakus un apķert ar roku. Ļāvu. Biju pat priecīga, jo tas ir patīkami.
Bet, tad nevarēju aizmigt, daudz grozījos. Līdz man piepampa rīkle.

Varbūt arī tas izriet no mana fiziskā stāvokļa. Mēdzu smēķēt un tad man gadās, ka sūrst kakls - teiksim, ejot gulēt vai mostoties. Tātad, piepampa rīkle, bija grūti runāt, nobijos. Likās, ka uz sejas ir it kā par daudz muskuļu vai kaut kas tam līdzīgs, kas krokojas, met burbuli, kad runāju. Bijos, bijos. Baidījos, ka nepietūkst arī plauksta (jo dzīvē tiešām ir bijis precedents, mamma toreiz teica, ka no kiwi, bet es domāju, ka no nerviem). Man palīdzēja, bija savs kopējs, dakteris, šamanis, draugs, whatever... viena zināma persona, vārdu sakot. Un tad es sāku lidot.

No sākuma pamanīju debesis spīdam cauri jumtam. Varēju ar skatienu ieslēgt un izslēgt atsevišķas zvaigznes. Tad sāku celties ar visu gultu augšā. Un tā es arī lidoju - ar gultu/uz gultas. Vienu brīdi sagribēju zemāk, tā diezgan tuvu zemei, bet ar gultu grūti - liels priekšmets, gandrīz uzskrēju kaut kādiem bērniem.

Ai, es te pārāk gari rakstu. Bet, gribēju pateikt, ka (man) bija vērtīgs, interesants, detaļām bagāts sapnis, ļoti spilgts. Vispār, domājot par t.s. lucid dreaming, man apkārt ir (bijuši) cilvēki, kuri par to interesējas un viens arī pienācīgi praktizējis, cik zināms, bet es to cilvēku tik labi nepazīstu. Es tikai esmu ievērojusi, ka man liekas, ka lielāks 'lucīdisms' sapnī sākas tad, ja tas ir ļoti intensīvs un spilgts - kā šis.
Nu, un pamostoties biju ļoti izbrīnīta - ka tas bijis sapnis un ka tāds sapnis. Jā, un vēl - šis nav pirmais sapnis, kurā lietoju narkotikas un reibstu no tām.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka sēžu pie kompja, un man iestabā ieskrien vairāki čomi, izkāpj pa logu un lidinās aiz loga ārpusē. Un laikam vemj - es skaidri neatceros. Tad es atrados ārā sētā un (laikam viņu pierunāts) mēģināju pacelties. Aizvēru acis, saliku plaukstas kopā, koncentrējos, jutu, ka atraujos no zemes, un, atvēris acis, redzēju, ka levitēju virs zemes. Tad es sāku sparīgi vemt ar jaudu kā no ūdens lielgabala. Rūgta garša mutē. Pamodos.

psihs:

biju baznīcā uz dievkalpojumu, kanpi gan paspēju, tieši tad kad durvis jau vērās ciet, un beigās visiem dalīja lielu kravu ar augļiem un konfektēm, jo laikam mēs bijām kautkādi trūcīgie, bet dievkalpojums pats liekas notika islandē. Es dabūju saēsties daudz vīnogas.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka skatos Catharsis arhīvu, bet tas ir pilns ar krāsainām animācijām par dīvainiem zemūdens dzīvniekiem. Piemēram, vienam astoņkājim bija ļoti nopietna seja ar milzīgu, līku degunu. Vēl tur bija 2D kosmosa kuģīšu spēle, kur man jāaizsargā kosmosa stacija pret baru ar citiem kosmosa kuģiem.

Tad piecos no rīta pārradās mamma, un es pusmiegā dzirdēju, kā viņa grabinās un ieslēdz radio. Tad es koncentrējos uz vēlmi piecelties un pa taisno pārgāju uz tādu kā viltus pamošanās sapni (sapņu es apzinājās, ka es patiesībā guļu, bet sapnis nebija apzinātais), un es centos iet uz virtuvi. Sākumā bija jāiet pēc taustes, jo nebija redzes. Kad veiksmīgi sasniedzu virtuvi un redzēju, ka tur šiverējas Andra, teicu viņai, ka patiesībā guļu, un lai viņa aiziet apskatīties. Viņa aizgāja, tad atnāca, es viņai "nu?", bet viņa it kā nekas nebūtu bijis. Tad sapratu, ka sapņu tēli tak rezetojas (patiesībā nē, bet), kad iziet ārpus redzes loka. Liku viņai vēlreiz iet skatīties, bet šoreiz centos koncentrēties uz viņas eksistenci. Andra vēl kaut ko teica, bet tad sapnis izjuka.

Vēl kaut kur pa starpu sapņoju, ka sakauju traku zinātnieku un iespundēju viņu trako namā.

veata:

Mamma ieraudzīja (no kādas zemes čupas aiz kūts) sniedzamies ārā roku. Mēs pakašājām zemi, varēja redzēt seju. Es jautāju: "Vai tā ir viņa?" Māte atbildēja apstiprinoši, bet es nesapratu, kādēļ viņu neatpazīstu – tā bija mana vecmāmiņa.
Gāju ar mammas brāli gar trušu būdām, viņš teica, ka vajadzētu viņu, vecmāmiņu, izvārīt, bet es teicu, ka mana mamma to nesapratīs. Pati es nevarēju saprast, kāpēc mammas brālis teica, ka viņu derētu izvārīt, jo beigtus dzīvniekus(kas jau kādu laiku stāvējuši un miruši nezināmā nāvē), taču neēd. Sapnis šķiet turpinājās, bet tālāko es vairs neatceros.

Nesaprotu, kādēļ vakar sapnī redzēju vecmāmiņu (šodien arī, bet sapni kaut dienas sākumā atcerējos labi, tagad vairs neatceros). It freaks me out.

cannibalsmith:

Šonakt sapņoju, ka ķemmēju Aeris matus. Viņai viņi bija ļoti gari un gaiši zili, bet ļoti savēlušies.

Vakar sapņoju par drakoniem, Tabula Rasa un Project Entropia. Un par to, ka es kopā ar mammu esam iekš Age of Empires 2, un mums ir jāuzbrūk uz ķīniešu pilsētu. Mamma vadīja uzbrūkošo armiju, kamēr es būvēju bāzi un vācu resursus. Kartes centrā bija plakankalne ar daudz akmeņiem un rūdu. Es tur cēlu akmeņlauztuves un gribēju piebūvēt sliedes, bet mamma atveda nepareizās.

cannibalsmith:

Sapņoju par zirnekļcilvēkiem. Viņi gan neizskatījās pēc zirnekļiem, bet vienkārši pēc grumbainiem cilvēkiem. Viņiem tāpat kā vampīriem ir ilkņi, un viņi nemirst aiz vecuma, bet viņiem nav jāguļ pa dienu, un saule viņiem nekaitē. Vairojās viņi ar olām.

Pats sapnis risinājās ap 1900. gadu, un regulāri mainīja perspektīvas: vienbrīz es biju es pats, tad - kāds cits, bet citas reizes es visu redzēju no trešās personas. Atceros es dažādas scēnas. Pārsvarā es tusēju līdzi vienai zirnekļcilvēku ģimenei - pavecam vīram, viņa mazliet jaunākajai sievai un milzīgai olas dējošai zirnekļu mātei, kas bija uzblīdusi kā skudru māte neliela autobusa izmērā.

Vienā scēnā vīrs man parādīja telpu, kur viņi tur sagūstītus cilvēkus, no kā baroties, un es viņu pārliecināju, ka labāki dzīves apstākļi padarīs gūstekņus ražīgākus. Viņš: "Vo, sistēmanalītiķis!"

Tad bija scēna, kur vīrs brauca ar vilcienu lopu vagonā un tur sēdēja dusmīgs čubārs no nākotnes - viņam bija laptops, un viņš šķendējās, ka piesārņojums un globālā sasilšana nāk, bet es viņam centos iestāstīt, ka viņš nedrīkst izmainīt vēsturi. Tad vīram uzbruka piesārņojuma molekulas - tās izskatījās kā zilas un sarkanas lodītes.

ievapasaule:
biju pasākumā un 1 meitene teicās pārdodam kko ljoti labu
samaksāju viņai un citā telpā gāju pakalj savai precei, kas izrādījās uz krāsaina papīrīša uzlīmēti ēdamo salmiņu gabaliņi
sadusmojos un izdarīju kaut ko sliktu tai meitenei
bet tad atnāca viņas lielie draugi, kas man par sodu uztetovēja uz muguras/sāna mazu sadauzītu ledusskapīti

vsp jau otro reizi sapnī redzu lielos draugus/būdas, kas grib man darīt pāri

cannibalsmith:

Sapņoju, ka kaut kur dabūju miniatūru embriju. Es kopā ar kādu (precīzi neatceros) čubinājām viņu. Es netīšām viņam izvilku zarnas laukā un "oops" un ieliku atpakaļ. Tad viņš izauga par mazu cilvēciņu - mazāku nekā bija sākumā kā embrijs - un psihoja. Tad pēkšņi viņš izrādījās ģēnijs (un normāla auguma) un izlauzās no maisiņa, kur es viņu biju ielicis un uz sintizātora un tās kāviņtursauca skrečmašīnas baigo dziesmu samiksēja. Forši.

josephine16:
Kādas dažas naktis atpakaļ man bija visnotaļ dīvains sapnis, kurš bija tik spilgts, ka pat tagad varu to atcerēties pavisam skaidri. Nu, ok, ne sapnis, bet sapņa daļa, jo pēc tam tas pārveidojās un palika kkāds atkal galīgi, galīgi nesakarīgs un tai daļai tad es vairs ar savu apziņu izsekot līdzi nevaru.
Es ar vairākiem pazīstamiem cilvēkiem biju kaut kādā sabiedriskā ēkā, tādā kā galerijā, vai kādā centrā vai kkā tā, atceros, ka tur bija gaišs un ēka bija tāda moderna, stiklota un tā. Es tur tā pastaigājos, kaut kādā zināmā nolūkā, gar kaut kādiem kā biroja galdiem, un cilvēks, kas bija ar mani [nezinu/neatceros, kas tas bija] pievērsa manu uzmanību dīvaina izskata puķei podā, kas stāvēja uz galda, tā bija tāda viscaur dzeltenīga. Cilvēks, kas bija ar mani izteica bažas par šo puķi, bet es to neuztvēru nopietni un neņēmu vērā. Pēc tam vēl pastaigājoties pa tās pašas ēkas pirmo stāvu es pamanīju, ka pāris cilvēki ir palikuši tādi kā caurspīdīgi-fosforiscēti dzelteni un uzreiz sapratu, ka vainīga ir puķe un ka tā ir saindējusi visu gaisu. Sāku bļaustīties un teikt, lai visi iet ārā un cilvēki paklausīja. Pati arī virzījos uz durvju pusi un vestibilā pie izejas durvīm sagaidīju savus draugus. Tur salīdzinājām un konstatējām, ka pāri rokas locītavai ir tāda kā spīdīga indīgi zaļa strīpa. Tad konstatēju, ka vēl viens draugs vēl nav iznācis ārā no saindētās telpas un gāju viņam pakaļ. Viņš bija palicis pēdējais. Kaut kā izdabūju viņu ārā svaigā gaisā, bet tas viņa stāvokli tikai pasliktināja, jo svaigais gaiss radīja lielas sāpes. Tā es tur uz ielas bļaustījos, cenzdamās pievērst uzmanību. Viena dāma sarkanā kabrioletā mūs paņēma savā mašīnā, lai aizvestu uz slimnīcu. Tā, tā sapņa saprotamā daļa beidzās.

veata:

Dzīvoklī bija tarakāni vai kaut kas tamlīdzīgs. Tie pieķērās klāt (arī kaķim), liekas, ka tos uzreiz nenoņēmu – nezinu kāpēc. Kad noņēma nost, tad palika tādas kā rētas. Stāvēju nelaimīga un skatījos uz tiem. Meklēju kādu drēbes gabalu, atrodot kārtīgi izpurināju un apskatīju, vai iekšā nav kāds palicis. Kādu laiku stāvējusi un skatījusies uz tarakāniem, kas atradās uz grīdas (dzīvi), tad uzslaucīju uz liekšķeres un izmetu atkritumu spainī(tam ir vāks).

veata:

Stāvēju lētā dzērienu veikalā. Pārdevējai dzērienu neļāvu sajaukt. Man priekšā bija glāze. Pasmaržoju dažadus dzērienus (pudeles bija atvērtas) un pēc patikas nedaudz ielēju glāzē, pievienoju arī nedaudz saldējuma, samaisīju. Biju priecīga par sataisīto, izdzēru. Biju tāda pārpriecājusies, bet nejutos labi.

ievapasaule:
sapņoju, ka gleznoju
man bija kartons un parastais galdnieku zīmulis
bet galvā pilnīga vīzija ar gleznu (ainava ar kokiem), kas jau attēlojās uz kartona
un vajadzēja tikai paspēt nozīmēt
galvā viss bija krāsains un likās, ka līnijas, ko velku ar zīmuli, ljoti labi papildina zīmējumu, bet vēlāk, kad vīzija galvā beidzās, ieraudzīju, ka esmu uzzīmējusi švīkas

ziemas_taurenis:
redzēju sapnī Ojāru Vācieti. biju viņa laikā, tajā,kas padomija, un tur tiešām viss tā arī smirdēja, pēc padomju savienības un viss bija melnbalts. vienīgi Ojāram bija brūns džemperis, melnās saulesbrilles un viņa mūžīgā berete. viņš man stāstīja par nolemtību. tikai nezinu vai par savu vai manu

veata:
Biju domājusi neiet uz pēdējo stundu. Pārdomāju, devos uz otro stāvu, lai garderobē noliktu jaku. Otrajā stāvā daži spēlēja kādu spēli, kuru, šķiet, nesapratu. Man tuvojās kāds zēns, tas man nepatika, ieķēros viņam rokā. Karājos dažus centimetrus no zemes – nedaudz izbijos. Viņam pacelt mani ar vienu roku nebija sarežģīti, jutos kā niecība. Devos uz pirmo stāvu. Lejā bija kāda veca, sīka, resna sieviete, tā skrēja rokas vicinot virs galvas. Pēc tam laikam iegāju klasē.
Mamma izdomāja taisīt pati savu kafejnīcu. Es mēģināju iztēloties, kā tas būs. Droši vien atkal sāktu izrīkot kam un kā jābūt, ja nebūtu piecēlusies.

Šķiet katru reizi, kad miegā pakustos, apgriežos no viena sāna uz otru u.tml., sākas kaut kas pavisam cits tā kā cits sapnis, un, kas man riebjas, tā nav maiga pārēja uz citu sapni – man ir tāda sajūta itkā būtu saņēmusi kaut kādu triecienu. Tā ir ar sapņiem pēdējā laikā. Tas tiešām ir nogurdinoši un nomācoši. Kādam ir idejas, kā tikt no tā vaļā?