sapņojam

veata:
Biju domājusi neiet uz pēdējo stundu. Pārdomāju, devos uz otro stāvu, lai garderobē noliktu jaku. Otrajā stāvā daži spēlēja kādu spēli, kuru, šķiet, nesapratu. Man tuvojās kāds zēns, tas man nepatika, ieķēros viņam rokā. Karājos dažus centimetrus no zemes – nedaudz izbijos. Viņam pacelt mani ar vienu roku nebija sarežģīti, jutos kā niecība. Devos uz pirmo stāvu. Lejā bija kāda veca, sīka, resna sieviete, tā skrēja rokas vicinot virs galvas. Pēc tam laikam iegāju klasē.
Mamma izdomāja taisīt pati savu kafejnīcu. Es mēģināju iztēloties, kā tas būs. Droši vien atkal sāktu izrīkot kam un kā jābūt, ja nebūtu piecēlusies.

Šķiet katru reizi, kad miegā pakustos, apgriežos no viena sāna uz otru u.tml., sākas kaut kas pavisam cits tā kā cits sapnis, un, kas man riebjas, tā nav maiga pārēja uz citu sapni – man ir tāda sajūta itkā būtu saņēmusi kaut kādu triecienu. Tā ir ar sapņiem pēdējā laikā. Tas tiešām ir nogurdinoši un nomācoši. Kādam ir idejas, kā tikt no tā vaļā?