sapņojam

bunga:
Pagājušās nakts sapnis atstāja pēcgaršu visai dienai, piedzīvoju vienu neparastu efektu.
Sākumā bija parastie - mainīgie, dīvainie kadri un piedzīvojumi, bet tad iefokusējos uz vienu settingu. Jūra. Bija tumšs, kā rītā vai pirms nakts iestāšanās. Atrados savas bērnības lauku Vidzemes pludmalē, līdzās bija daži pazīstami dzīves tēli, kurus tagad nevaru atcerēties. Jūrā bija milzīgi viļņi, bet tur, kur parasti atrodas otrie sēkļi redzēju lielu, neredzētu māju. Nodomāju,ka jūras līmenis pamatīgi cēlies un māja ir iepludināta un jūras ieskauta, bet tā tur organiski iederējās.
Pēc tam apzinājos sevi sēžam ērtā dīvānā, skatījos ārā pa logu uz milzīgajiem viļņiem, nedaudz satraucos, tad sapratu, ka milzīgais vilnis taču ir tā māja. Tad sekoja dīvainais. Pēkšņi viss kadrs pilnīgi pārvērtās - viss palika krāsains, tādās 60k krāsās, varēju pārslēgties kā fotošopā - no normālā uz negatīvo (krāsaino). Kādu laiku paspēlējies, piedzīvoju ļoti neparastu sajūtu, ko nevar atcerēties un nevar aprakstīt. Likās, ka tā tiek man piedāvāta. Skatījos jūras viļņu ritmā un tā mani (it kā) nohipnotizēja Tas bija ļoti vilinoši un ekskluzīvi, bet kā jau ar tādām lietām mēdz notikt, nobijos, negribēju to vairs sajust. Sapnī atcerējos, ka līdzīga sajūta ir aizmiegot, kad tu it kā ieslīgsti grimsošajās smiltīs, zaudē līdzsvaru, var izvēlēties pamosties. Es pamodos sapnī, neļāvos tai neparastajai sajūtai. Kazi, varbūt būtu sajucis prātā, vai pat nomiris :-) Likās, ka tas ietekmēs arī reālo dzīvi, bet vienīgai efekts bija domīgums un sireāla sajūta darba laikā :-)