Veiksmīgu visiem jauno 2026.gadu!
Priekā!

nosūtīju vienu džipu ukraiņiem, sapieru vienībai, bet ta ka nav dīzelis, strādās apgādē - ne reizi dzive neesmu pisies ar mašīnām, pretnis, bet te pat nācās kardānu mainīt danuinax

nosūtītas ap 2k zeķu uz fronti, neskaitāmi suhpai

bet izskatās, ka šobrīd viņiem vismaz apgādes lietās ir ok, tušonka un šoko vienmēr ir neliels prieciņš,ja kādam vieta jāatbrīvo, tad caur ganta fondu var nopludināt kadam, kas nopriecāsies

bet no manis viss, drusku pašam lietas jāsakārto ar tēva nāvi un mātes demenci pansionātu dzīvokli un dzīvi sapisto un velto - šodien zvans no nama pārvaldnieka, ka muteres dzīvoklis 3 stāvus nopludinājis ... labi, ka ir ļaudis, kas nedzer, bet arī izklaide vecgada vakarā ... sekas sekos, gaidām - stojaki 16 stāviem atslēgti gan siltais gan aukstais - pisec ar kepočku, bet neskatoties uz visu neko

prozit un degunus gaisā, mēs vel varam un parādīsim

Esmu viena izlakusi puspudeli šampja un jūtos ļoti priecīga. Pa TV bija arī kaut kāds tīri foršs koncerts, tā nu es drusku padancāju pa dzīvokli. :) Piezvanīju mammai un viņa tādā apmierinātā balsī teica, kā arī skatās to koncertu. :) Kaut nu šis būtu labs gads. Visādā ziņā es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tas tāds būtu. :)

Mīļie cibiņi, daudz laimes Jums visiem Jaunajā gadā! Lai nākošgad, atceroties šo gadu, mēs teiktu, kā tas bija gads, kad mūsu visu dzīvēs sākās labas pārmaiņas un mums bija daudz iemeslu, lai rakstītu priecīgus un pozitīvus ierakstus cibā. :)

novēlu visiem gulbju ezeru pa visām raidstcijām ... mēs visi esam to pelnījuši, živi belorusj, slava ukraiņe

https://m.youtube.com/watch?v=QD6Xk2-bU5E&pp=ygUMa3JhbXB1cyBzb25n

Nu labi...pēc ieraksta par Jāņu pušķi un spānijas kailgliemežiem, būtu tomēr jāsaņemas nākamajam ierakstam par Ziemsvētku lapu salātiem. Nopirku tos Cēsu tirgū un mirkli pirms plucināšanas atradu tajos dzīvu pelēko kailgliemezi. Ne visai lielu, bet tomēr. Tātad šogad esmu bijusi svētīta ar gliemežiem, daudz darba un lielu nogurumu. Visu naudu iztērēju virtuves, kas stāvēja izārdīta četrus gadus, remontā. Tā nu tagad stāv skaista, bet bez mēbelēm, jo tām naudiņas vairs nepietiek.
Janvārī - aizbraucu Prāgā uz DAMU, skatīties viņu maģistru studentu izrāžu skati un veidot kontaktus, jo tobrīd domāju, ka uzņemšos vadīt LKA maģistru programmu. Saorganizēju divus krutus pasniedzējus. Prāgā saņēmu ziņu, ka sarunātais filmas montāžas režisors tomēr grib būt tikai montāžas tehniķis un faktiski nekas nav izdarīts Putnu filmas labā. Attiecīgi skaidrs, ka filmas pabeigšana tomēr atkal ievilksies. Meklējam jaunu montāžas režisoru. Braucot atpakaļgaitā un paralēli runajot ar Mari, ieskrienu sētas vārtos un pamatīgi sabuhņīju mašīnu.

Februārī sāku lasīt lekciju kursu LKA. Man patiešām patīk darbs ar studentiem un, manuprāt, mums iet lieliski. Jūnijā atsauksmes pēc kursa ļoti labas. Bet tā kā kaut kad pavasarī tomēr atsakos no programmas vadītāja amata, tad arī mans lektores darbs vairs neturpinās.

Martā ar Mari aizbraucam brīnišķīgā Ņujorkas ceļojumā. Izbaudu katru minūti, lai gan Trampa nākšana pie varas, uz mirkli liek sašaubīties par to, vai vispār braukt. Dzīvojam pie G.L. un kopā ar viņu nokļūstam pilsētā, kura atklājas tikai vietējiem. Redzam brīnišķīgo LUNA LUNA izstādi, klīstam gar okeānu, aizejam uz Hamiltonu, ēdam austeres Centrālstacijas austeru bārā kopā ar personāžiem kā no Felīni filmām. Sāku darbu ar jauno montāžas režisori un šķiet, ka saprotamies. Pa vidu nobrūk labais celis un plecs. Tieku pie divām blokādēm un sākas mēnešiem garais un diezgan bezcerīgais veselības izmeklējumu ceļš. Iestājos Progresīvajos. Tieši Trampa dēļ.
Šķiet, ka martā arī notiek Lielais Kristaps. Kaudze ar labām nominācijām gan "Dzīves tango", gan "Brīnumskapja" filmām. Kas tā ari paliek par nominācijām. Daile, lai arī bija apstiprinājusi šaja sezonā pie viņiem taisīt Kurjeru izrādi, beigās tomēr atsaka. No vienas puses man par to žēl, bet no otras - jau sākumā bija skaidrs, ka mēs īsti nesaprotamies.
No gada sākuma mēģinu arī zoom režīmā producēt un vadīt radošo sagatavošanas procesu līdzdalības izrādei "Koku ēnā" Passage festivālā Dānijā. Iet ļoti sarežģīti, jo grūti izveidot uzticēšanās un sapratnes pilnas attiecības virtuālā vidē ar cilvēkiem, kuriem nav priekšstata par kopradīta darba procesu.

Aprīlis paiet mēģinot saprast montāžas procesa darba stilu un staigājot pa ārstiem. Beigās tomēr skaidrs, ka manas vīzijas nespēju skaidri nodot un process daudz ātrāk ies uz priekšu, ja sēdēšu blakus.

Maijs - montāža, dakteri, dažādu lekciju lasīšana, rakstu un pārrakstu eseju Homo Novus grāmatai. Uzrakstu arī garu rakstu par dokumentaritāti teātrī LKA izdevuma, kurš joprojām nav publicēts. Smieklīgākais notikums - "Netikumīgie", kurus DDT spēlē jau sesto gadu pēkšņi nokļūst Bez tabu, pateicoties kādas mammas vēstulei par to, vai bērniem drīkst kaut ko tādu rādīt.

Jūnijs - montāža, dakteri, Marei 9.klases beigšanas eksāmeni un izlaidums. Izcili! Ļoti slapji Jāņi Ruķeļkalnā, kurā grieze griež neatgriezdamās, lai gan mums tā arī nav izdevies viņu nofilmēt. Ceru pabeigt montāžu līdz Jāņiem, bet tas tā arī neizdodas. Nenormāls stress ar iesnigumiem Rīgas skolām. Iesniedzu kādās 12. Haha. Beigās Mari uzņem visur. Viņa izlemj par labu Lietišķajiem. Sākam plānot pārceļšanos uz Rīgu. M. nopērk dzīvoklīti Sarkandaugavā.

Jūlijs - veselība ļoti slikti. Pirmās divas nedēļas mēģinu vienkārši kaut kā izdzīvot un pabeigt montāžu līdz aizbraukšanai uz Dāniju. Montāžu it kā pabeidzu, iedzeram pat šampi tam par godu, bet tad parādu materiālu Celmiņam un viņš uzdod dažus jautājumus, kas totāli sajauc galvu. Aizbraucu uz Helsingoru ar apziņu, ka augustā montāža turpināsies. Dānijā viss iet labi. Esmu dabūjusi savas 2 nedēļas pie jūras. Un tas nekas, ka pilnas ar darbu. Katru rītu peldos ar skatu uz Hamleta pili. Un izrāde izdodas tieši tādā, kādu biju to iztēlojusies. Armands Krauze pa nakts melnumu pieraksta pilnu manu FB kontu un nosauc par zaļo komunisti. Tas mans jaunais brends.

Augustā atkal dakteri. Un iestājos LKA profesionālajā doktorantūrā. Tagad esmu zinātniskā asistente. Beidzot patiešām pielieku punktu montāžai. Nenormāls atvieglojums. Liepājā superīgs pirmais teātra festivāls. Ļoti izbaudu iespēju būt tur un satikt cilvēkus. Aizbraucu uz Ļubļanu un Varaždinu, kur beidzas Green Streets of EU projekts, kura ietavaros veidoju izrādi Dānijā. Kopumā esmu ļoti kritiski noskaņota, bet arī pateicīga par iespēju.

Septembris sākas ar Homo Novus skolas vadīšanu. Mums iet ļoti labi, lai arī brīžiem sarežģīti. Esmu priecīga par satiktajiem skolas dalībniekiem, sarunām, darbu, dauzīšanos un prieku, kuru piedzīvojam. Pēc HN skolas novadu vorkšopu Stāmerienē starptautsikai studentu grupai. Arī priecīgi. Paralēli filmas krāsošana un skaņa. Beidzot kaut kādas aprises slimības diagnozei.

Oktobris sākas ar slimnīcu, kurā paliek biki labāk, bet pēc tam nervu sabrukums. Raudu divas dienas no vietas. Uz preses seansu filma nav ne līdz galam nokrāsota, ne ar galīgo skaņu un es vienkārši nobrūku. Atsauksmes gan ļoti labas, bet tas nepalīdz savākties. Stāvu Rīgas centrā un reāli nesaprou, kur atrodos. Filmas pirmizrāde Rīga IFF konkursa programmā. Lepna un priecīga. Ļoti intesīva būšana medijos, bet tas baigi nepalīdz filmas izplatīšanā. Par to ļoti žēl. Sākas doktorantūras lekcijas, kas nozīmē trešdienas pavadīt sēžot auditorijā. Lekciju formāts, manuprāt, vispār neatbilst doktorantūrai. Bet nu...mēģinu ierakstīties.

Novembrī vairākas tikšanās ar skatītājiem. Cēsīs ļoti kaislīga diskusija ar mežiniekiem. Aizbraucu uz Barselonu, kur "Brīnumskapja" divas filmas tiek izrādītas šausmu fil mu festivālā. Klīstu pa pilsētu un apraudos no skaistuma vienā no Gaudi projetētajām mājām. Es gribētu būt ideja viņa galvā. Beidzot tieku pie apstiprinātas diagnozes - multiplā skleroze. Bet ārstēšanu vēl neuzsāk. Ceru uz mūsdienu medicīnas brīnumiem. Runā, ka diezgan veiksmigi iespējams apturēt procesu. Sāku darbu pie dažām jaunām idejām. Redzēs, kur tas aizvedīs. Rakstu skolas darbus. Bet kopumā jūtos pārgurusi un iztukšota.

Decembris - pēdējā "Netikumīgo" izrāde. Esmu pateicīga par to, ka bija iespēja šo darbu radīt un spēlēt tik ilgi. Un, ka iznāca grāmata un, ka mēs varējām daudziem tukstošiem jauniešu parādīt, ka dzeja un teātris "releito" ar viņu dzīvēm. Pa vidu visādi darbi un darbiņi, bet sajūta, ka slīdu sev no rokām, nepazūd. Kā tāds pelēkais kailgliemezis ziemas salātu lapās.
Šodien braucot no Valmieras, saule tieši acīs. Tik ļoti, ka neko citu redzēt nevar. Ceru nākamajā gadā būt priecīgāka.

cic dzejolīc:

Latvijas vēsture (Jaunākie laiki)

Mūsu zemes vēsture Jāstāsta bez jokiem.
Mēs vēl nesen Latvijā Lēkājām pa kokiem.

Pārtikām no mušmirēm, Krūmos velnu dzinām
Un nekādu kultūru, Protams, nepazinām.

Baiga tumsa valdīja, Nepārtraukti badi,
Kamēr beidzot pienāca Gaišie laimes gadi.

Austrumzemes valdniekam Laba daba bija.
Sērdienīšiem palīgā Tankus atsūtīja.

Mūsu zemes tirānam Bailēs kājas stinga.
Kas tad šim par ieročiem — Sētas miets un linga.

Pretī tādam pārspēkam Necelās tam roka.
Viņš tad arī padevās, Nokāpis no koka.

Austrumzemes valdniekam Kuplas ūsas bija.
Sērdienīšu asaras Prom viņš «izslaucīja.

Un, lai mums vairs nebūtu Ciešanu un moku,
Daudzus nosūtīja viņš Tur, kur vairāk koku.

Tā, lūk, vienā rāvienā Tikām saules vizmā
Un no akmens laikmeta Gandrīz komunismā.

Tālāk mūsu vēsturi Nav ko stāstīt gari.
Plūcās lieli valdnieki, Bija lieli kari.

Kam mēs, mazie, piederam, Lielie noprast lika,
Un, pa kājām maisoties, Mums visvairāk tika.

Nu jau mēs par cilvēkiem Pilnvērtīgiem kļuvām.
Nu jau varam uzskaitīt, Ko tad īsti guvām:

Kultūru un haltūru, Kubiešu, «greipfrūtus».
Klāt vēl vienu valodu Un gaļas subproduktus.

Bet, ja kāds no iedzimtiem Grib vēl rāpties kokā,
Piezvanām uz Maskavu — Un atļauja ir rokā!

/(c) tas pats V.Artavs

dzeja, iespējams, ka jau publicēta šeit:

Bij jauka dzīve zaķīšiem
Un vietas bija daudz,
Bet savairojās jenoti,
Un zaķi korī sauc:
— Ar jenotiem, ar jenotiem
Ir pilni meži jau.
No jenotiem, no jenotiem
Mums glābiņa vairs nav!—

Grib zaķīt uzkost burkānu,
Skat, jenots to jau ēd.
Grib zaķīts alā sildīties,
Bet tur jau jenots sēd.
Kā kungi jūtas jenoti,
Jo kauns ir viņiem svešs.
Tiem pieder visa pasaule,
Ne tikai zaļais mežs.

Kad sērga mežā ielaista,
Nav viegli vaļā tikt.
Gan zaķīšiem, gan ezīšiem
Būs prātus kopā likt!

/(c) V.Artavs

Varu painfluencēt kafijas dzirnaviņas. Femobook vārdu es biju dzirdējis iepriekš, bet tagad viņiem ir parādījušās elektriskās kafijas dzirnaviņas ar kodu A2. Gan jau par simts eiro var nopirkt arī labākas rokas kafijas dzirnaviņas, bet elektronisko dzirnaviņu segmentā šis ir bengeris. Es nepārskatāmā nākotnē biju sev jau iezīmējis vienas citas par kādiem divsimts eiro, bet uzzinot par šīm, es nolēmu baigi neatlikt. Tas lētums nāk no plastmasas korpusa, bet ieraugot viņas dabā, man jāsaka, ka tā ir labāka plastmasa, kā es biju iztēlojies. Statiskā elektrība, protams, all over the place, bet ar to es rēķinājos. Un no Taivānas viņas atnāca negaidīti ātri, neskaoties uz svētku sezonu. Viņi pat speciāli pielika Latviju, lai es viņas varētu arī pasūtīt.

Ja nu kādam aktuāli, you're welcome!

no elektrisko spēļu hronikām 

iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.

Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.

Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.

Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.

Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.

Tad virzamies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.

Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi.

Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.

Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.

Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.

Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.

Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.

Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigi kakla ielokā ir.

A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu un kādu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.

Tātad, lai viss nepaliktu,
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.

Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:

1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.

Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas

mana miļākā sūra no korāna ir ya seen

tur sākumā ir stāsts, ka tikai ticība var atvērt acis, jo tu neticīgo vari iekalt važās un pavērst viņa skatu uz debesim - viņš neredzēs, tu vari uzcelt sienu priekšā un aizmugurē - viņš neredzēs, tu vari viņam sūtīt briesmu signālus un brīdinājumus, viņs paliks neredzīgs, jo netic

sūdz ar tiem musļariem - zināšanas ir tas, kas mums paplašina redzes lauku ne ticība

tas ir, tu kā govs vari stāvēt pļavas vidū un redzēt tikai ņamm vai nav ņamm, bet ar zināšanām tu jau nosaki biotopus un kā viņus pareizāk ņamm un protams ko tur ne tikai - šaut starlinkus un runāt ar draugiem ar kosmosa telefonu tip tavo par ņamm un ne visai ņamm

starp citu, par zināšanām arī musļiki piekrīt

te sākums sūrai

https://m.youtube.com/watch?v=sT3rVnl8G7Q&pp=ygULeWEgc2VlbiBib3k%3D

krievu kuģis ved atomreaktoru korpusus korejas zemudenēm un tad viņu torpedē nezināma zemūdene, pēc kā pienāk klāt krievu desanta kuģis un kravas kuģis nogrimst ... tālāk jautrāk, ierodas krievu specializēts kuģis, kas spēj stradāt 2500 metru dziļumā (ka neprasiet) lai likvidētu evidences

spāņu žurnāls la verdad kuģis ursa maijor kartahenas tuvumā

mopēds nav mans

ka ir cilvēki, kas nav lasījuši iliādu un odiseju un ābols viņiem tikai no bībeles stāstiem

un par ko ar viņiem vispār runāt? rūgtums un bezcerība

"Aizmirstās filmiņas" no 2023. gada vasaras.
Cenu tīrelis.
( ... )

nevienas baltas rozes, ejiet jūs uz .... nosalu drusku pīpjot

Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.

ka cilvēkam jābūt inteliģentam?

pajautājiet cilvēkēdājam aiz kores, kurš tiesā ienaidnieka kāju

mhehh ..... nē, cilvēkam nav jābūt inteliģentam, bet saprātīgam gan, pārējie neizdzīvos - un ja tā padomā, nav arī žēl