Pagājušā gada skriešanas bilance ir ok (kādi 830 km). Nē nu, atklāti sakot, tas ir vairāk kā 2023. gadā, kad vairākkārt satraumējos un tad novēloti sāku rehabilitāciju, tāpēc kopumā šis 2024. bija labs gads, jo neatlaidīgi turpināju atgriešanos uz skriešanas takas ar regulāru darbu pie fizioterapeita. Šķiet, 2022. gads ir bijis tas gads, kad esmu (varbūt) sasniedzis skriešanas labākos rādītājus, bet negribas atmest mērķi beidzot noskriet pilnu maratonu, varbūt kādu no lielajiem pasaules maratoniem. Bet nu šajā 2024. gadā daudzmaz nostabilizēju citādu skriešanas rutīnu, bez ambicioziem treniņplāniem, tikai ar mērķi skriet 2-3 reizes nedēļā un vismaz kādus 7-9 km vienā reizē. Pagaidām palikšu pie šīs ikdienas, varbūt biežāk atgriezīšos pie garākiem skrējieniem reizi nedēļā. Skaidrs ir tas, ka vairs neesmu nekāds jauneklis, jāpieskata sevi, sava veselība.

P.S. Ārpus “9min” jautājums – vai un kā gramatiski pareizi var pateikt “jāpieskata sevi”, tak vietniekvārdiem arī vajadzētu būt nominatīvā pēc vajadzības izteiksmes, ne?

Labvakar!

Kā es no makbuka varu tikt pie Library Genesis failiem? Mēģināju nomainīt DNS uz 1.1.1.1, tas neko nedeva.

Paldies!

Kā jūs piespiežat sevi nopirkt biļetes uz koncertu, kas ir pēc pusgada, un ir jāizdara izvēle - pirkt labas vietas par 80 eiro vai pavisam sliktas par 40? Nē, nu vēl ir izvēle par 70 un 55, bet tās pirkt vispār nav nekādas motivācijas - ne ietaupīt, ne tikt labās vietās.

uzstāšanās ano - uzstājas vecs liss pipars, ar bričkām un raud krokokodilila asaras

vinš stāsta pēdējos vārdus no gazas doka
nužaiļe - tie, kas paliks pec mums, stāstīs stāstus par mums. mēs ķipa darījām ko varējām! turiet mūs piemiņā

lieliskas dzīres uz žīdu līķiem nesanāca, bet par sabantuju pienācis rēķins - paraudāsim, a?

remarka no manis: būtu labi, ja no tiem sūdiem nekas nepaliktu .... papisa valsti, papisa tipa nāciju dēļ pārdesmit žīdu līķiem? idioti!

tagad jāmaksā, kā neparaudāt - raudi līdzi visiem gazas zīdaiņiem, kas gramstās ap raķešu pogām - tev sirds nav?

čau, 2025! šon nomaucos no auļojoša zirga. nē, ar auļojošu zirgu. nu, ja pavisam precīzi, tad zirgs paklupa kaut kādā caurumā zemē, pakrita uz priekškājām, bet es turpināju kustību uz priekšu pār viņa plecu.
labajās ziņās - kāja nepalika ieķērusies kāpslī un es nevilkos pēc tam viņam līdzi (jo viņš uzreiz pieleca kājās un turpināja diebt pakaļ Valensim). pavadas palika uz kakla un viņš nesapinās un nesaplēsa iemauktus. un Marta viņu paspēja noķert un viņš viens pats nenesās pār šoseju uz mājām.

visādi citādi beidzot bija ļoti skaista ziemas diena, pēc kādas sen biju ilgojusies - saule, sniegs (varēja gan vairāk) un -7.

Šīs, iespējams, bija jaukākās jaungada svīnības, kādas man ir bijušas. Šāda frāze varētu likt domāt, ka es jauno gadu sagaidīju kaut kādā nebūt Dubajā ar milzīgu salūtu, bet šķiet, ka veiksmes formula te drīzāk ir faktā, ka es devos pilnīgi pretējā virzienā.

Lai gan ir daudz ievērojamu uzlabojumu, man svētku svinēšana vienmēr ir bijusi problemātiska, un mēģinājui saprast labāko veidu, kā sagaidīt gadu nomaiņu, ir bijuši vieni no sarežģītākajiem. Ņemot vērā to, cik daudz cilvēki pamet mājas vai valsti uz Jāņiem, Ziemssvētkiem, dzimšanas dienām un tā tālāk, ir daudzmaz droši apgalvot, ka es neesmu unikāla sniegpārsliņa.

Svinēšana vispār diezgan bieži ir sociāls akts, tāpēc nākas dīlot ar dažāda veida spriedzēm, no kā arī rodas vēlme ar tiem nesaskarties vispār.

( bla, bla, bla... )

Es šajos gada mijas svētkos iemanījos aiziet ciemos, nelietot alkoholu, pabūt mājās ar suni mazākā kompānijā, tomēr neapmeklēt nevienu publisku pasākumu, bet satikt civlēkus uz ielas tāpat vien, daudz pastaigāties, un apskatīt izrotāto pilsētu. Man šķiet, ka tieš neiespringšana uz obligātajiem rituāliem deva telpu dabiskam priekam. I was all vibes, and no sense. Savukārt jaunu tradīciju iedibināšanas žanrā bija jau otrā 2. janvāra zupa. Šeit atkal plānošana un plāna realizēšana bija veiksmes atslēga.

tā vispār man šim gadam nav nekādu mērķu, plānu vai apņemšanos. tikai vienkārši izdzīvot. pagājušā gada plāni un mērķi un cerības izrādījās tik kosmiskos attālumos no realitātes, ka man tagad pat bail kaut ko, kaut nedaudz konkrētu vēlēties. nē nu labi, es tomēr ceru, ka šis, pārmaiņas pēc, būs foršs gads. lai ko tas arī nenozīmētu.

Vai kaut kur ir kādi špikeri kā pareizi, pēc jaunākajām tendencēm jāraksta CV?

Man žēl, ka pat ar draugiem nevar runāt par būtisko, ātri var nonākt nedraugos.
tad nu nerunāju vispār vai maļam tukšus niekus.

Šonakt redzēju briesmīgu sapni - Getsbijam jūrmalā kaut kāds sīkais maitassuns nokoda asti. Nokoda un tūdaļ pat apēda kā tādu krimslīti. Es ļoti sadusmojos un gribēju viņam iespert pa galvu, lai aizlido pārdesmit metrus tālāk, bet tā maitassuņa saimniece bija maza meitene, kurai pie cepures bija piesieta glīta lapsas aste, un es neko neizdarīju, tikai noskatījos, kā Getsbijam no astes stumbeņa sūcas tumšsarkanas asinis. Bet vispār viņš jau sešus gadus kā miris. Kāpēc es viņu redzēju sapnī?

mani ļoti intriģē šī doma par kosmosa reģioniem kur laiks rit citādi: pulkstenis tikšķ ātrāk.

Iekš Interstellar tā scēna ar ekspedīciju uz planētu pie melnā cauruma ir vienkārši fiasko - kāda īsti ir dziļā ideja nodibināt civilizāciju uz planētas, kur stundā uz planētas paiet 7 gadi "ārā", jeb kamēr civilizācija domā ka attīstās 100 gadus (tātad 7*24*365*100 = 168 gadi dienā, 61320 gadi vienā Miller's planet "gadā", jeb 6 132 000 gadi) - uz Zemes ir pagājuši seši miljoni gadu, kamēr lēno divplākšņu civilizācijai paiet 100 gadi uz Miller's planet.

Tas būtu tā reāli - kolonija uz Miller's planet beidzot ir kaut ko sasniegusi, domā doties uz zvaigznēm, bet tur - hujaks, tur, ārā, kolonijas kas 6 miljonus gadu jau kā kaut ko dara, darbojas. Un skatās uz tupajiem knapi 100 gadus vecajiem kolēģiem kā uz zemes tārpiem.

Šāds setting ir Vernor Vinge, tur "zones of thought", kur dažas civilizācijas ir "lēnajā zonā", bet citas savukārt dzīvo daudz ātrākā realitātē. Tur, kad tiec ārā no "lēnās" zonas, datori sāk darboties ātrāk, kļūdas notiek retāk, silīcija-bāzēta dzīvība ir reāla.

Šeit gan būtu tādi interesanti blakus efekti - ja komunicē cilvēks uz Zemes ( = pierastais laika ritējums) un cilvēks uz tādas Miller's planet (viena diena viņam ir 168 Zemes gadi), un cilvēks no tāda "Beyond" - joka pēc pieņemsim ka tur arī ir tā ka viena Zemes diena ir 168 gadi iekš Beyond, un 100 Zemes gadi ir 6 miljoni gadu iekš Beyond. Tad tiem cilvēkiem uz Zemes un Miller's planet liksies ka cilvēka dzīves ilgums iekš Beyond ir kaut kādas stundas, sekundes. Bioloģiskās dzīvības formas iekš Beyond sanāk dzimst un mirst kā viendienītes, un vienīgais saprāts kas var kaut kā sekot līdzi tam, kas notiek (nenotiek) uz Zemes un tādā Miller's planet zonā, ir silīcija-bāzēta dzīvība, AI kurš var dzīvot gadu tūkstošus (miljonus un miljardus).

(Raksts gan piemin ka pulkstenis iekš "void bubble" varētu tikšķēt 3x ātrāk nekā iekšā galaktikā. Ne tā ka simtiem vai tūkstošiem reižu ātrāk.)

nelielais mahačs uz afgāņu un pakiju robežas turpinājies līdz talibi ieņēmuši pakiju pierobežas pilsēteli 24 km attālumā no robežas

pakiji čurā karstu un sola piebeigt talibus kā blusu ap nagu


kā jau teicu, jūtu līdzi un vēlu veiksmes abām pusēm, daudz daudz panākumu


farmācijas nozarē top jauna kārtībiņa, tā teikt jāsakārto struktūras un procedūras

Šodien uz īsu mirkli ciemos bija iebraucis jaunākais brālis ar brāļa meitām. Es viņas tik sen nebiju redzējusi. :) Bet ir tik forši redzēt, ka tad, kad es paskatos uz viņām, viņas sāk smaidīt. :) Tik mīļas meitenes un tik lielas jau - vienai 14 gadi, otrai - 12. Jaunkundzes. Mīlu viņas. Bet pēdējos gados maz ir sanācas pabūt ar viņām kopā, tāpēc tā pozitīvā attieksme viņām droši vien vēl ir no tiem laikiem, kad es dzīvoju netālu un ik pa brīdim pavadīju ar viņām laiku. Man pat ir viedo, kurā mēs spēlējām manis bērnībā izdomātu ludziņu, kurā var piedalīties paši, paši mazākie bērniņi - ja vien ir iemācījušies staigāt- un var piedalīties daudz bērnu bez īpašām prasmēm. Ludziņa sastāv no īsas dziesmiņas, istabas vidū sakrautām drēbēm un spilveniem (Čupas). Tad es dziedu dziesmiņu un kā pupa eju un pār to čupu klūpu. Un tad nāk zirņu grupa (visi bērniņi), palīdz man piecelties un tad mēs soļojam pa apli, dziedot "la, la, la".

Pa ceļu gāja pupa,
Vienā galā strupa, otrā - dupa.
Priekšā bija čupa, pupa klupa.

Aiz pupas gāja zirņu grupa,
Tie redzēja, kā pupa klupa,
Tie palīdzēja - hupa, hupa,
Celies augšā , pupa. (I.Ziedonis no grāmatas "Sākamgrāmata")

jap, radīts asv prezidenta, ja nešaubos trūmena slapjajos sapņos kā pasaules arbitrs, šobrīd ir kā vecūksnis pieslegts pie dzīvības nodrošināšanas iekārtām, bet ar štoku, ko vicina bezjēgā, bez tam to štoku vada visādi barmaļeji un citi atpalikuši cilšu virsaiši .... šamie arī sponsorē terorismu, 18 ano darbinieki pieķerti terorismā, 24 ir nodarbināti ano sponsorētā izglītībā un kā jūs uzminējāt hamasā hehe

un es nerunāju tikai par ģen asambleju un drošības padomi - visi čurā virsū, stāstot par kaujas odiem un citādām figņām

bet arī starptautisko jūras organizāciju, pasaules tirdzniecības organizāciju, veselības organizāciju un citām naudas bedrēm un bezjēdzīgām tērgātavām, kurās jāsēž latvijas pārstāvjiem par nodokļu maksātāju naudu

mums pietiek ar es un nato - un ekonometos līdzekļus var noglušīt aizsardzībā

Bet vispār Rīgā būs Satyricon. Es neesmu 100% drošs, bet man šķiet, ka pirmo reizi Latvijā.

https://www.youtube.com/watch?v=EWPlIon1ghM

Esmu atgriezies pie “9 minūšu” koncepta, es vairs neatceros, kādā veidā toreiz (pirms nepilniem diviem gadiem) pie tā nonācu, bet man joprojām šķiet, ka šī ir laba doma, tāds kā meditatīvs paņēmiens ierobežot savu domu plūsmu.

Vārdsakot, pēc šādām tādām pārdomām, Andras Neiburgas dienasgrāmatu pāršķirstīšanas (grāmatas formātā), vairākkārtējiem ārējiem atgādinājumiem, ka man taču patīk rakstīt, kā arī pārdomām par vairākkārt dzirdēto, ka nabaga mākslīgajam intelektam sāk aptrūkties lasāmvielas latviešu valodā (ha!), esmu nolēmis pa laikam piesēst pie datora un ieklabināt kaut ko. Nepretendēju, protams, uz publicistiku (ā, vēl arī Silvijas Brices “Pikto sentimentu” palasīju ar ikrītu saullēktu aprakstiem, tas arī iemudināja pievērsties piezīmēm).

Drīz jau būšu iztērējis šodienas deviņminūšu limitu, tikai piezīmēšu – ieskatījos, ka iepriekšējais “9min” ieraksts bija par minci. Mincis diemžēl vairs nav ar mums, tas bija ļoti skumjš notikums, jo beigas bija ilgas un sāpīgas, bet mums ir vairāki citi ģimenes locekļi, kopumā mums iet ļoti labi. Pazemīgi pateicos, ja atceraties par mani; lai jums visiem jauks jaunais g.!

P.S. Pēc ieklabināšanas ieskatījos savā Cibas arhīvā, ar nelielām (dažu sekunžu ilgām) šausmām konstatēju, ka 2024. gads ir bijis pirmais manas cibas pastāvēšanas vēsturē, kad neesmu nopublicējis nevienu pašu ierakstu (pat ne zem atslēgas, pat ne privāti), bet tad pēc tām pašām dažām sekundēm sevi metos attaisnot, ka tas liecina, ka tas ir bijis īpaši labs gads. (+3 min šai rindkopai, piedod, pzrk, par paša izdomāto noteikumu tūlītēju pārkāpšanu)

un vēl. par jaungadu.

aizbraucām uz Cēsīm, visi tādi priecīgi jau dienu iepriekš, dabas takas tuvējās iziet un tā. un gatavoties lielajai deviņdesmito gadu ballei Malā.

un tad 30tajā vakarā Ūpim uzkāpj līdz 40 grādiem, skaidrs, ka ballīte ir jāpārskata, varbūt jābrauc uz Rīgu, kā nu būs.
bet izdarījām visu perfekti - ballējāmies uz maiņām. es no sākuma, tad m_b līdz gandrīz pusnaktij, tad mēs kopā viesnīcā ar šampi un bučām, un tad es līdz rītam.
un līdz rītam - ai mīn, - līdz RĪTAM. biju atpakaļ sešos, pārdejojusies! pārdejojusies tā, kā jau sen biju pelnījusi.

man liekas, ka ar janvāri nekādas apņemšanās nav vajadzīgas, es tikai gribētu dzīvot uz priekšu.
taču gribēju piefiksēt, ka (ja nesāksies karš) -
šogad pirmo reizi desmit gadu laikā man nekas nemainīsies:

es nedzemdēšu, es nepārvākšos, es neceļošu visu gadu, es neprecēšos, es nebūšu stāvoklī, es nemainīšu darbu, man neviens bērns nebeigs dārziņu, man neviens bērns neuzsāks skolas gaitas, man nebūs remontu.

un par to - priekā!

atkal jau piektdiena