Sestdien apciemoju savu apsi.

( ... )

Jā, un apkalpojošais Sandmans arī bija neapmierināts, jo šorīt uztrūkos no sapņa, kurā apmēram visi spilgtākie metālisti, rivithedi un vienkārši dīvaini cilvēki, kurus man ir nācies redzēt, sasēduši aplītī zaļas pļavas vidū akustiskās ģitāras pavadījumā dziedāja Dolijas Pārtones Joleen.

Vakar līdz pusdivpadsmitiem lasīju Dostojevski, tad ar ^_^ izteiksmi saritinājos un domāju, ka nu tagad es tā gulēšu par svētajiem salasījusies... FIGVAM! Apmēram pēc piecām minūtēm kaimiņi sāka savu kārtējo bujānu. Es esmu ļoti iecietīga un paciešu visus viņu bujānus, ja tie ir piektdienās / sestdienās, bet ceturtdienā! CETURTDIENĀ! Visiem taču ir zināms, ka piektdienās ir visgrūtāk piecelties, pat tad, ja gulēt aiziets astoņos vakarā! Sagaidīju brīdi, kad gribējās rāpot pa sienu (Pixies "Where is my mind" pēc sievišķīgiem kviecieniem tika nomainīts uz Tumsu un Mārtiņa Freimaņa kaukšanu), apbruņojos ar mabilku, prokuratūras caurlaidi, piparu gāzi un gāju meklēt kā līdz viņiem tikt.
Fancy pirmskara mājās nav kā parastās daudzstāvenēs - aizej uz kaimiņu poģīti, ar liftu uzbrauc uz attiecīgo stāvu un sadod kaimiņiem pa bumbieri. Nē, šeit vēl vajag izfiškot kurā poģītī ir jāiet, jo plānojumi ir vienkārši murgaini, to būtu grūti izdarīt gaišā dienas laikā kur nu vel divos naktī ar miega badā esošu un piedevām vēl sāpošu smadzeni. Kaut kā tomēr attapos kāda no kaimiņu poģīšu augšējiem stāviem pie durvīm, aiz kurām varēja dzirdēt skaidras bujāna skaņas. Bet pats kāpņutelpas setings bija vienkārši episks! Jau pus stāvu zemāk uz palodzes bija sarindotas ar benčikiem pārbāztas burkas, kāpņu laukumiņā pie durvīm benčiku kolekcija bija izvērsta vēl plašāk, tieši blakus durvīm bija atplēsta ventilācijas šahta, turklāt izskatījās, ka kāds to ir izdarījis ar nagiem un / vai zobiem. Kādu brīdi blenzu tajā caurumā (ļoti Lavkraftiska aina - izplēsts tumš caurums no kura pūš pazemes dvaka un gaudo vējš) un tad pievērsos durvīm, labi, ka bija zvana poga, jo klauvēšanu tās pavisam noteikti neizturētu (izskatījās, ka kāds tās ir mēģinājis saskaldīt ar cirvi or smth). Viss mans trips tikai tāpēc, lai pateiktu "beidziet bujānīt, bļe!"
Tagad sāku domāt vai tas bija īstais dzīvoklis. Laikam vajadzēs aiziet pie pārvaldnieka paskatīties plānus, un lai tikai pamēģina nerādīt. Viņu rūpes beidzas ar dzīvokļu izīrēšanu zelta daunatnei, kas nemaksā rēķinus, bet mums jādzīvo ar viņiem kaimiņos, un cilvēki, kas traucē manu miegu ir pelnījuši nāvi. Labākajā gadījumā. Bet tā kā tas ir kriminālsodāmi, tad Helovīnā visi laipni aicināti novietot degošas paciņas ar suņa sūdiem uz Ūpīšu pasāžas 41. dzīvokļa sliekšņa.

Ēnu kaleidoskops vakar bija jauks. Askētiskie sastāvi ir forši, bet vēl jo projām nedaudz pietrūkst e-funkcijas grabuļu (it sevišķi Fasādes sejās, Kāvos un Zem kaķa spalvas krāsas debesīm).

p.s. Gaidu to dienu, kad čimera sāks rakstīt savus memuārus :D

Mistika ar to angļu valodu. Tagad vismaz zinu, ka man reģistri galīgā tūtā.
Kad ieeju zināmā sansārā, ar parastiem mirstīgiem runājot, varu vankšķēt, kamēr cilvēkam, kas jau gadiem dzīvo ārpus savas dzimtenes un attiecīgi lieto tikai angļu valodu, ir jāpārtrauc un jāprasa, par ko es tur vāros. Bet komunikācija ar rūdītiem burkāngalvām ir elle, parasti izvēlos nerunāt... nemaz. Es nezinu ar kādiem pieklājības reveransiem (ja angļu valodā tādi vispār ir) pie viņiem vērsties un man ārkārtīgi pietrūkst „jūs” (slava valodām, kur tāds eksistē!), turklāt pastāv ļoti liela iespēja, ka izsviedīšu kādas muļķības, kas galvā, protams, noturas labāk kā gudrības. Ja ikdienas komunikācijā „that’s what she said”, „bat-crap crazy” vai „fuck me sideways” varētu traktēt kā cute*, tad ar burkāngalvām tas toč’ nespīd.
Pie vainas droši vien ir patērētais fikšens – grāmatas, filmas un seriāli. Laikam jāsāk skatīties kaut kāds Law & Order


-----------------
* tāpēc, ka nemaz arī neesmu rupja, vienkārši kā bērns samācos visu ko un pēc tam, zinot attiecīgās piemērošanas vietas, speru ārā reizēm pat īsti nefiltrējot patieso nozīmi (t.b. zināt zinu, bet neaizdomājos).

Un vēl es domāju, ka reizēm uguni tiešām ir jāapdzēš ar uguni. Jā, brutāli, viss pēc tam tā pat izdedzis un uzacis nosvilinātas, bet vismaz vairs nav tā uguns-grēka (disklaimeris - iekš manas metaforas šis nav domāts seriāls), viss tāds tukšs un iekšējais Šiva deeejo.

Tagad man vajag kādu, kas ātri saripo jauno Vilkduju, jo nihi saka, ka viņam nesanāk, tipa viena dziesma un jebkurš plejieris uzkaras. Pārbaudīju uz cita datora, disku nesmu sadirsusi, varbūt vienkārši āboli neņem pretī Dangusa smalkās tehnoloģijas.

upd. ...kuram starp citu šodien ir dzimšanas diena (un sākas septemberfests Ūpīšos!)

Nakts Maiņa bija jauka, paldies nefolkam (un Truartam) par iekļaušanu sarakstā. Apzināti gāju vēlu - jo pēc darba totāls miegs + negribēju redzēt Koronar (nezinu kas, bet kaut kas manī no šamā daiļrades uzdzen īgnumu, bet es jau neko - tā mana personīgā kaprīze).

Patika Empusae, Hezzel un Truart, protams. Pārējais tā stipri vienaldzīgi*. Sēdēju vēl uz ārkārtīgi neērtajiem radiatoriem un mēģināju izpīpēt, kas ir tas, kāpēc viens industriālis patīk, bet otrs atkal nē, jo trokšņus jau šamie izmanto apmēram vienus un tos pašus. Nonācu pie secinājuma, ka vaina ir kompozīcijā - t.b. nevis pašu trokšņu un ritmu esamība, bet tas, cik "gaumīgi" tie tiek salikti kopā. Un šajā gadījumā Empusae ir kārtīgs kompozīcijas pedants, Hezzel nedaudz anarhists, taču pieklājības robežās (tā, ka tas nesāk likties kaitinoši), bet Truart ir frīking ķīmiķis (meibī viens no retajiem pavisam īstajiem martial industrial, jo tur ir martial virs industrial).
Pati vieta gan grūti atrodam (kādas reizes trīs gribēju griezties atpakaļ un nah*i visus industriāļus, jo bija pieriebies iet pa tiem tumšajiem kurmju rakumiem), bet ideāli atbilstoša industriālajiem pasākumiem - it sevišķi apakšstāvs.

Kas vēl... nez kārtējo reizi nostiprinājās mana pārliecība par industriāļiem kā pieklājīgāko no subkultūrām (šoreiz ārkārtīgi stulbā veidā lēkājot pie Hezzel pasviedu savu jaku vienam zem kājām un pēcāk klausījos garu atvainošanos par to "kā es šitā tik neuzmanīgi, piedodiet-atvainojiet"). Vēl kaut kāds subjekts laikam gribēja uzlūgt mani uz valsi, bet tajā brīdī jei bogu i sitama nevarēju saprast, ko viņš no manis grib, jo mūzikas nebija vispār nekādas - tikai onkuļi uz skatuves bīdīja Hezzel kastes.


---------------
* Laikam esmu ārkārtīgi notrulinājusies, jo, piemēram, visas šitās performances, à la karāšanas uzkārtam uz gaļas āķiem, ietīšanās ķēdēs un apkārt skriadīšana, man uzdzen mērenas žāvas un vēlmi iet uzpīpēt.

Forši ir pirms iešanas uz Nakts Maiņu klausīties Lēdiju Gāgu.
Nevaru sagaidīt to brīdi, kad zilais mēness iesitīs pa galvu. Kaut kāda netaisnība, no dažiem ziemas pilnmēnešiem lēkāju apkārt kā chicken on acid, bet tagad - nekā.

Vakar nolakoju roku nagus sarkanus, kāju nagus melnus un atcerējos:

"Stendhal syndrome, Stendhal's syndrome, hyperkulturemia, or Florence syndrome is a psychosomatic illness that causes rapid heartbeat, dizziness, fainting, confusion and even hallucinations when an individual is exposed to art, usually when the art is particularly beautiful or a large amount of art is in a single place. The term can also be used to describe a similar reaction to a surfeit of choice in other circumstances, e.g. when confronted with immense beauty in the natural world." Tā runāja Vikipēdija

Kaut kā dīvaini uzreiz pēc Gāgas par MJR rakstīt, bet vēl dīvaināk bija nonākt MJR pēc Gāgas, tā kā pofig.

Imho visdraņķīgākais MJR no visiem pieciem (?) uz kuriem esmu bijusi. Vēlamās mūzikas maz, tā pati pēc cūcības likuma sabāzta viena otrai virsū, socializācija minimāla (lol kurš būtu domājis, ka es par kaut ko tādu sūdzēšos), laiks draņķīgs - auksts, mitrs un tumšs, jei bogu gandrīz vai kā novembrī, pilnai laimei vēl meat suit sāka atteikties pēc runing amok visas nedēļas garumā, kā rezultātā peinkilleriem uzdzēru pa virsu stipru kafiju (trešā kafijas krūze manā mūžā) un rumu, kas bija mjā... nepareizi.

( Katru gad' no jauna... )

Uzskates materiāls
Uzskates materiāls II

------------------
Citi gadi:
2011.
2010. + bildes
2009.
2008. + videō

Tātad Lēdija Gāga. (Speciāli chimerai, kura šobrīd droši vien izplājusies pie kāda kūrorta baseina (labi jau labi – brien pa horvātu brikšņiem), bet pēcāk vismaz būs uz ko atsaukties)

( Born This Way Ball )

Nē, nu vispār...

8. decembrī Igaunijā Rakverē - Darkland Fire III ar H.E.R.R., Parzival un Die Weisse Rose.



(Bet last.fm algoritmi ir kaut kādi dīvaini, šajā pasākumā mans recommended lineup ir 4 grupas no 4, un "Your compatibility is High (58%)", matemātika gan nav mana stiprā puse, bet tas izskatās pēc 100% nevis 58%)

Un pirms sāku atskaitīties par koncertiem jāieraksta, ka 14. novembrī Pallādiumā būs Garbage vienīgais koncerts Baltijā. Un tas izrādās ir praktiski mūsu pagalmā!
BĒRNĪBĀĀĀĀ!!!

Kad biju maza man ļoti patika Širlijas Mensones stils. Nevis tā, ka tūlīt gribējās pakaļ taisīties (jo man nez kāpēc tā nekad nav bijis, pat tīņu vecumā nē), bet vienkārši patika.

(Iespamotu arī industrijas kopienā, bet viņi ir nolāpīti masoni pat cibā bļe!)

Vairs nekad neiekārtošu šitik traku nedēļu. Jūtos tā, it kā kāds būtu mani atklapējis ar slotaskātu. Turklāt dvēs'le smaldz jūtot rudens tuvumu (tā laikam tāda gara gājputnu padarīšana). Ar to, protams, vēl nav gana, jo kāds ir atvilcis mājās sniega lāpstu!
Sniega lāpstu, joptvaju!
Augustā!

Par Gāgu un MJR kaut kad, kad bišķi atjēgšos.

Kārtējā maniakfilma. Argento varbūt brīžiem ir ļoti smieklīgs, bet, cepuri nost, ar izdomu viņam viss kārtībā, ja citos žmurikos jāžāvājas brīžos, kad kārtējā gaļa tiek sazāģēta tieši tādā pašā veidā kā iepriekšējie upuri, tad Dario Argento filmās var skatīties ar interesi - kā tad šoreiz nabaga upuris tiks apstrādāts. Un visu laiku gribas snapshotot:

( ... )

Šodien esmu pilnīgi nelietojama. Droši vien tāpēc, ka vakar atlūzu septiņos, nevis sāku lasīt Call of Cthulhu, kā tas bija ieplānots. Nogulēju akurāt līdz šorīta septiņiem (pilnas 12 stundas wī). Labā puse šai situācijai ir tas, ka redzēju čupu čupām visādus sapņus. Krutākais bija ap diviem naktī - mūsu dzīvoklī ielauzās kaut kāds zaglis / laupītājs un sākās skraidīšana apkārt pa visu dzīvokli. Zaglis man mēģināja uzbrukt ar nazi, bet es viņu mēģināju nošaut ar savu gaiseni, kamēr vilkates jaunkundze sēdēja uz viena no krēsliem savā istabā, sakrustotām kājām un dikti garlaikota pēc skata, centās sazvanīt policiju. Zaglim izdevās man iegriezt rokā, pamodos no sāpēm, bet kad atkal aizmigu izrādījās, ka epopeja turpinās. Noslēpos savā "ģērbtuvē", izraku piparu gāzi, iepūtu zaglim sejā un pēc tam noklapēju beigtu ar kerzu.
No rīta apskatīju vai kerza nav asiņaina un apsmadzeņoju to, cik labi es pārzinu visu manu mantu novietojumu telpā, kurā lielākoties valda haoss. Bet kāpēc es jau pašā sākumā tam zaglim neizšķaidīju galvu ar lauzni, kas stāv uz vecā ledusskapja tieši pie durvīm - vvz, laikam jautrības labad.

Bet, jā, neciešu, ka svešinieki ielaužas manā teritorijā.

( MJR cimdu otra puse un vēl )

Upd: pagājšgad uz MJR man bija tik gari nagi :/, tiešām, kur es esmu nogrūdusi tos Bērbaumas cimdus, man ir apriebušies aplauzti nagi.

Pie Elizabetes un Marijas ielas krustojuma šodien bija (varbūt vēl ir) diezgan liela peļķe ar asinīm. Interesants skats kā cilvēku bari turpu šurpu staigā garām, kāds pat bija iekāpis un izbradājis. Fascinējoši.