Mans pirmais mēģinājums ieviest kosmosu uz nagiem.

( No tāluma izskatās smukāk )

Jā, es biju pareizi izfiškojusi troļļu atrašanās vietu. Pēdējā laikā bija tik kluss, ka es jau naivi cerēju, ka būs pratušies, ņifiga. Tagad jāgaida kādas jaunas šausmas.

Agrāk man patika šad tad paskatīties Hel Looks, tur bija visādi panki un gōti un citi interesanta paskata cilvēki. Bet tagad tur ir tādas mēmās šausmas, ka liekas, ka tas "Hel" nāk no vārda Hell nevis Helsinki. 90% ir vājprāta ārprāts. What has been seen cannot be unseen. Bet tajā pašā laikā nevar novērsties, jo gribas redzēt, cik briesmīga būs katra nākamā bilde.

Skumji, ka mana sadirstā termoregulācijas sistēma tik ātri ir atguvusies un sākusi funkcionēt vairāk vai mazāk normāli, vismaz attiecībā uz aukstuma uztveri. Savādāk es turpinātu dzīvot normālu polārlāča dzīvi, pusplika skraidot pa dzīvokli un nejūtot to, ka istabā ir labi ja 14-15 grādi.
Vakar salūzu un ieslēdzu sildītāju. Viss kuslums, depresija, prokrastinācija un kaut kādas bezvārda skumjas paaugstinoties temperatūrai pazuda, un atkal aste gredzenā.

Varēju pat Dostojevski palasīt. Nezinu vai tas ir tāpēc, ka iepriekš lasīju Lovecraft(u), kas vairāk spēlē uz seklākiem emociju slāņiem (visādām bailēm, šausmām) un tīru vizualizāciju, bet tie Karamazovi man baigi ķeras pie sirds. Varbūt sen nedarbinātā (emocionālā) empātija vai kaut kāda mistiska saistības sazīmēšana. Lai nu kā brīžiem paliek ļoti smagi.

Par smagumu runājot - skapis dabūts prom, tagad varu kādu brīdi neuztraukties (bwahahaha like thats gonna happen).

Pavisam aizmirsu dalīties priekā.

Bet iesaku pirkt, jo nav tik dārgs + nežēlīgi kruts vāciņš.

Vo par compulsive hoarding gribēju rakstīt.

Jau kādu nedēļu skatos Hoarders un šausmninos, bet svētdien man bija unikāla iespēja piedalīties pašas vecāsmātes sahordotā ārā sviešanā. Padomju laiks ne vienu vien padarīja par pataloģisku krājēju un droši vien arī citiem latviešiem bēniņos slēpjas kastes ar ziepēm tādā daudzumā, ka visu atlikušo mūžu var nepirkt jaunas, vai kādi 7 gludekļi, mikseri, kafijas dzirnaviņas, n-tās servīzes, lakatiņu kaudzes, ar ko varētu apgādāt suitu sievas vēl vismaz nākamajās piecās paaudzēs, un citi krāmi biezā slānī (tai mājai ir gigantiski bēniņi), tomēr kaut kā neomolīgi, jo man tas droši vien arī ir gēnos un jādomā, ka pie vajadzēgajiem apstākļiem tas izpaustos (pāris reizes tapšu pamesta šņuk-šķuk un sākšu vākt visu pēc kārtas).
Atradām vec-vecmātes Zemgales zīļu vainadziņu, vecāsmātes jaunībsdienu tautas deju svārkus (arī laikam kaut kādus Zemgales vai vienkārši dekoratīvus), savilku to visu mugurā (tagad zinu, ka man ir tievākais viduklis dzimtā, vismaz tajā, kas no mātes puses), apsēju izšūtu priekšautiņu, čigānisku lakatiņu ap kaklu un skraidīju pa māju apkārtējo amjūzmentam. Kārtošanas procesā gan pazuda vainadziņš, kas izraisīja vēl lielāku amjūzmentu.
Pati iehordoju
- divas karalaika bļodas (vienai apakšā nacistu ģērbonis)
- vienu katliņu (sarūsējušo vietā)
- divas māla krūzes, no kurām viena ir gigantiska izmēra (5 litri vai pat lielāka) un alus kausu (izmantošanai par vāzēm, jo man tādu vēl nav)
- māla sautējamo trauciņu + līdzīga paskata apakštasīti no vienas servīzes
- divas koka karotes
- divus priekšautus
- kaut kādus lakatiņus, lielu adītu lakatu
- "rokas mikseri" (man riebst parastie mikseri - lieli un pretīgi, jāglabā kastēs un vienmēr slinkums kaut ko taisīt, jo jāvelk ārā tikai tāpēc, lai sakultu kaut kādu vienu nolāpītu sastāvdaļu, tad jāmazgā un jābāž atpakaļ kastē, fui)
- mīklas rulli (beidzot!)
- tos pašus nelaimīgos svārkus (staigāšanai pa māju)
- droši vien vēl kaut ko, ko tagad esmu aizmirsusi

Šonedēļ iespējams lielākais savācamais objekts - skapis, šobrīd mani raizīgāku dara tas kā šamo izvilks no bēniņiem vēl vairāk neapskādējot, nekā tas, kā viņu uzstibīs uz sesto stāvu pēc restaurācijas.

p.s. Netīšām atradu, so true!

Pateicoties "vāji filtrējošai gruntiji" aizdomājos par filtrēšanu. Un šī doma filtrējas caur manām smadzenēm, kā ūdens caur augsni. Caur augšējiem slāņiem ātri, bet aizķeras kaut kur pie apziņas māliem (jo man gribas ēst).

Es gribēju kaut ko rakstīt, bet aizmirsu ko, jo apskatījos kā updeitots Darkland Fire lineup.

Die Weisse Rose atkrīt, BET ir pielikti Allerseelen, Empusae, Desiderii Marginis, Flint Glass un Tzolk'in.

Skat!

Uzlekt augstāk par savu dibenu - check!

Kad gadiem es pāri skatos... liekas, ka pagājušais gads ir bijis krutākais no vismaz pēdējiem pieciem (?), ja ne pat vairāk, gadiem, BET es arī pirmo reizi saprotu kā jūtas visādi otrās vietas ieguvēji, kas stāv blakus zelta medaļniekiem un griež zobus par to, ka pietrūka sekundes simtdaļa vai pareizais zvaigžņu stāvoklis, lai būtu TIK DADZ LABĀK! Un ir grūti par to nedomāt, bet tā var sadirst visu nākošo gadu arī pie reizes.

Tfutu-bļe dzīve!

Kosmosa vibrācijas laikam atkal uzdarbojas un liek frendlistē biezā slānī parādīties kliedzieniem pēc viegluma. Pievienojos, nezinu vai rudens vainīgs, bet man arī gribas, lai būtu viegli. Pagaidām gan izskatās, ka tas nav iekļauts dizainā.

Iz tvnet: "Taču pabeigt universitāti man tā arī neizdevās, jo ikreiz sesijās gadījās nopietnas veselības problēmas."

:)

jā, sesijas un veselības problēmas iet roku rokā, medicīnas enciklopēdijā meklēt zem burta "P" ("paģiras")

Nez cik neciešama es kļūtu pēc šādas grāmatas zinību apgūšanas.

Essentials of the Reid Technique: Criminal Interrogation and Confessions (By Fred E. Inbau, John E. Reid, Jospeh P. Buckley, Brian C. Jayne)

Essentials of the Reid Technique teaches readers how to spot and interpret verbal and nonverbal behaviors of both deceptive and truthful people, and how to move toward obtaining solid confessions from guilty persons. The Reid Technique is built around basic psychological principles and presents interrogation as an easily understood nine-step process. Separated into two parts: What You Need to Know About Interrogation and Employing the Reid Nine Steps of Interrogation, this book will help readers understand the effective and proper way that a suspect should be interrogated and the safeguards that should be in place to ensure the integrity of the confession.

Visas tās neverbālās figņas es tā pat redzu, bet tas lielākoties ir tad, ja sēžu maliņā un skatos, nevis pati iesaistos un nedod die's runāju, jo tad aiziet ciet visas čakras. Es pat nefiltrēju, ko pati saku, kur nu vēl kaut kā izdarbūt kaut ko no cita cilvēka. Klasiskā "sieviešu gudrība" kā likt vīrietim izdarīt, kaut ko tā, lai viņam liktos, ka viņš to pats ir izdomājis, neskaitās, jo tā ir parasta pasīvā dominance.

Bet jā problēmas ar sevis apzināšanos runāšanas procesā.

Pretīgākais sērijveida slepkava ever - Gerard John Schaefer. Un es domāju tieši pretīgs (nevis briesmīgs or what not). Pretīgs! Kā sviestskābes smaka. Nezinu gan cik no tām sievietēm viņš tiešām ir nogalinājis, bet toč nav jābūt nekādam Dr. Laitmenam, lai pateiktu, ka ir ne tikai vainīgs, bet personības traucējumu vadīts arī fano par paša izdarīto. Un tik šķebinošā manierē.

Un tā Sondra London vispār arī ir interesants subjekts.

Mana īpašība, kas pēdējā laikā mani ir sākusi kretinēt (un tas ir nopietni, jo ok, ja kretinē kāds cits, bet ja pats sevi, tad nu nekādīgi, ne aizbēgt, ne noslēpties) ir konstantā nepieciešamība pēc apstiprinājuma, ka es visu daru pareizi. Un, nē, tā nav vēlme tikt novērtētam, jo es nesēžu sapūtusies par to, ka redz es tik laba un neviens i paldies nepasaka, galvu nenoglauda un pat cepumu neiedod. Tādā gadījumā man vajadzētu apzināties savas rīcības pareizumu. Taču kamēr kāds nepateiks, ka daru pareizi, es domāšu, ka daru nepareizi un laika gaitā pat sākšu sevi sabotēt, sak ja jau daru nepareizi tad labāk tā ar glanci izgāzties. Kretinējošais tajā visā ir tas, ka ļoti labi apzinos, ka dzīve nav pamatskola un neviens neteiks: "sēdies, divi astoņi." Bet tajā pašā laikā pieaugušo dzīvē visiem tik ļoti patīk norādīt uz nepareizībām (tieši, netieši, konstruktīvi, vienkārši kaut kā, da pofig kā!), ka apstiprinājumu tam, ka visu daru pilnīgi un galīgi nepareizi saņemu uz katra stūra.

Tagad aizmirsu ko es ar to visu gribēju pateikt, laikam kārtējo reizi uzbraukt izglītības sistēmai. Ā, jā, un brīdināt, ka nav jēgas man stāstīt, ko es daru nepareizi, jo es to tā pat jau zinu.

Vai nu LCD tiešām eksistē vai arī sadošanās rokās toč palīdz. Otrais cēliens ceturtdien ^^

upd. Ghah kā man šito vajag, lai nesāktos pārākā ceturdaļgadsimta krīze! Pilnīgi nav izturams pēdējā laikā.

Tā, ciba varētu sadoties rokās no kādiem 10:30 uz apmēram stundu. Mēģināšu uzlekt augstāk par savu pakaļu.

Ūpīšu projekts ziemas saulgriežiem - uzadīt melnus dūraiņus ar izšūtām, sarkanām, degošām baznīcām un aizsūtīt Burzumam.

To be continued

Es te cilvēks satraucos, bet izrādās, ka kāds jau sen visu ir izdarījis manā vietā.