Šķiet, ka savā cibā nekad neesmu rakstījusi kaut kādas receptes vai paikas gatavošanas piezīmes (piezīmes par to, ka gatavoju paiku, piemēram, "cepu picu, uz griestiem ir mīkla lol" neskaitās), kas ir saprotami ņemot vērā, cik ļoti "lielu" lomu manā dzīvē ieņem paika.
Bet dažādības un bābisma labad - (latviešu variācija par tēmu) Lazanja, vienīgais iemesls kāpēc pati sevi gribētu apprecēt (mirtu 40 gadu vecumā no triekas un vajadzētu ekstra lielu zārku).

( Disklaimeris vegāniem un veģetāriešiem - satur maltās gaļas skatus )

Vakar mans mīļais rādiō piespēlēja un nevaru vien beigt priecāties. It kā skaitās neofolks un var arī just, ka DIJ daiļrade ļoti iedvesmojusi, bet tajā pašā laikā tur ir dzirdams vis-kaut-kas no martial, neoclassical un pavisam nedaudz no ritual. Un viss vienā!
Bet vislielākais prieks, protams, ir par dziedoni. Reiz windrider teica, ka vācu valoda esot kā radīta, lai izkliegtu pavēles, kam arī nākas piekrist, bet šis burvīgais indivīds uzskatāmi uzklausāmi parāda, cik mīlīga var izklausīties vācu valoda. Piemēram, Liliensonne (apmēram minūti garš lirisks ievads, bet ir vērts gaidīt dziedāšanu).

Šobrīd klausos Spektral Magik, kas ir pilnībā noklausāms last.fm. Jāpagaida, lai noklausītos vienu pēc otra no sākuma līdz beigām, bet šis varētu būt pat vēl krutāks.

Tad par pupiem, ja?

Vispār interesanti, ka sestdien pabiju pasākumā, kurā arī visnotaļ aktīvi tika apspriesta pupu tematika, neviens gan tik šausmīgi nesacepās. Laikam kārtējās, smalkās kosmosa vibrācijas.

Man arī nepatīk, ka mani uztver kā gaļu, it sevišķi nepazīstami cilvēki uzsākot pazīšanos. Vecums laikam, bet pēdējā laikā kļūstu tolerantāka pret šo jautājumu (lol, cik tad vēl ilgi un neviens ij nedomās uzteikt meat suit, jo viss "daiļums" būs laika zoba saēsts). Bet vīriešu savstarpējās sarunas par pupiem man liekas nekaitīgākas par tām sarunām, ko mēdz kruķīt sievietes apspriežot vīriešus, bieži vien nevis vienkārši "kaut kādus" vīriešus, bet tādus, ar kuriem viņām jau ir attiecības vai taisās tādas ieviest. Izskats tur figurē ļoti maz (varbūt reizēm mūžīgais zeķes + zandales jautājums), pārsvarā tiek apspriests materiālais stāvoklis, veiksme / neveiksme (arīdzan materiālā plāksnē, vismaz pārsvarā), prāta spējas (cik nu par tādām var spriest tik materiāli orientētas sievietes) un vēl viss-kaut-kas, kas savienojumā ar runātā negatīvo saturu, nejauši noklausīts jebkuram vīrietim iedzīto kaut kādus nepamatotus komplekus un riebumu (pamatotu) pret sievietēm kā sugu.
Nē, tiešām, kad vīrietis runā par kādu sievieti, kas viņam patīk vismaz man ir nācies dzirdēt tikai patīkamo īpašību uzskaītījumu, bet kad to pašu stāsta sieviete tad ir gūzma negatīvo īpašību un piebilde, ka nāksies nedaudz "pamācīt" un tad jau saiģot.

Lūk tas man liekas pretīgi.


(Bet varbūt tas ir tikai Stokholmas sindroms, kas veidojies gadu gaitā klausoties jokus no sērijas "tev pupi ir? kāpēc nenēsā?")

Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Izrādās, ka esmu ASMR adikts.

Kas par zvēru ir ASMR, un ko viņš ziemā ēd

Es, protams, no randiņiem neko nejēdzu, bet srsly - W T F???

"Pat ja atraktīvs stāstījums par iemīļoto darbu, hobiju nav kļuvis par iemeslu neveiksmei, tad vienmēr paliek drošs veids sabojāt tikšanos - izpaust savu augsto intelektu, kas ne katram būs saprotami un pieņemami."

Slīķu skrējiens pa Ūpīšiem - Čakmarijas ielu - Vērmaņdārzu! Ielīdām Vērmaņdārza strūklakā, tur ir dikti glumš pamats, viena strūklakas statuja ir sieviete ieģērbusies lauvas (?) ādā un amors ar nolauztu loku. Nez vai šo var nosaukt par otro reizi, kad šovasar esmu peldējusies.

Bet vispār šodien pie maniakfilmām sieviešu sarunas:

- Tu labāk gribētu dzemdēt Jēzu vai Antikristu?
- Antikristu!

Mums ir ūberkomūna!

Divas maniakfilmas, pret kurām man bija ieviesušies kaut kādi aizspriedumi, bet zrja! Hannibals ir vienkārši uķuķuķurū!

The Silence of the Lambs

Hannibal

Un izskatās, ka Klarisai iekš "Hannibal" ir gandrīz vai mana dabīgā matu krāsa*, vai arī es esmu sākusi aizmirst kāda ir mana dabīgā matu krāsa.


------------------
* "vidējā aritmētiskā dabīgā matukrāsa", ja ņem vērā, ka šamai, nenosakāmu apstākļu dēļ, patika mainīties no gandrīz blondas līdz gandrīz brūnai, kamēr man zajebala.

Labi, lai nebūtu tikai popsa, jāieblogo, ka internetā līdz šīs nedēļas begām ir noklausāma Rome dzīvā uzstāšanās.

Rome @ DNA Lounge (jāparullē uz leju, kur "Sun Jul 22 Rome". Vispirms gan tur skan disene ar ļoti lielu ORE īpatsvaru, tad ir kaut kāda gōtu caca ar čellu, tad Lux Interna un pašās beigās Rome)

upd. Un pašās-pašās beigās L'Assassin tikai ar akustisko ģitāru. Pizģec cik skaisti!

Pilnmēness tepat ap stūri. Vienu brīdi gribas atgāzt galvu un histēriski smieties, nākamajā seju pārņem raižpilna gimase un gribas triekt pieri pret galdu. (Sāku saprast no kurienes tās priecīgbēdīgās teātra maskas)

Un pielipa kārtējā hipsterpopsa (zombiju kolekcijai).
Walk, watch me walk, watch me walk, watch me walk like a zombie!

Kārtējā moirāde. Divdesmit valdīšanas dienās reāliste ir veiksmīgi iedzīvojusies nervu sabrukumā (apmēram kā meitene bildē pāris postus zemāk). Bet tā ar tām trīsvienībām ir - pofig kam piešķir varu, atlikušie divi var samesties uz vienu roku un ignorēt visus norādījumus.

upd. Nez vai Nīče zināja, ka anarhija sākas no trīs.

Ciblistē kaut kā pēdējās dienās dikti bieži parādās Lucifera vārds. Par tēmu jau esmu izteikusies, bet ja reiz uzvedina uz domām, tad jāapjūsmo Lucifera iedvesmotā daiļrade:

Guillaume Geefs "Le génie du mal", 1848 (jeb vienkārši Lucifers)

Sensenos laikos Briselē redzēju arī otru Lucifera variantu, bet augstākminētais ir glišāks un luciferīgāks par spīti tam, ka ir piekalts baznīcā.

Of the Wand & the Moon - Lucifer (šī ir gandrīz vai dzīvokļa himna, pārmaiņus skan no visām istabām)

Speciāli vilkatei

«Nabaklab» īru postroka grupa «God is an astronaut»

(bet vispār jāiet tā kā tā)

Ja distancējas no bābisma lēkmēm, tad esmu atsākusi skatīties The Twilight Zone, un mani ārkārtīgi uzrunāja sērija ar nosaukumu Number 12 Looks Just Like You

"In the near future, crossing into adulthood means undergoing a process called “the Transformation,” a total physical, mental and emotional metamorphosis into one of a dozen prototypes, for the purpose of social harmony. Marilyn Cuberle likes herself just the way she is: conventionally unattractive, intellectually curious, and wholly different. Convinced the Transformation will rob her not only of her body but of her love of learning, Marilyn, completely alone, struggles to resist intense pressure from her family and friends."

Protams, šajā gadījumā cilvēki tika arī breinvošoti, ne tikai vienkārši padarīti līdzīgi, bet es tā domāju, ja visi cilvēki būtu vienādi, vai tas gadījumā neveicinātu, to, ka cilvēki sāktu censties pilnveidoties "iekšķīgi"? Jo cilvēkiem taču vajag kaut kā izcelties, bet izcelšanās ar ārieni būtu ārkārtīgi sarežģīta (ja reiz visi izskatās vienādi).

Grrr bābisms mani atkal beidz nost. Es esmu paradumu cilvēks, vismaz cik tas attiecas uz labām lietām - ja esmu atradusi kaut ko labu neredzu jēgu mainīt un mēģināt vel kaut ko citu (kas varētu izrādīties slikts - un tā parasti arī ir).

Gadiem krāsoju skropstas ar visprastāko Dzintara skropstu tušu, turklāt tas nav nekāds patriotisms - viņu krēmus uz sejas nesmērētu pat tad, ja kāds turētu pistoli man pie galvas, vienkārši tā tiešām ir normāla skropstu tuša, padara skropstas tumšākas, ko skropstu tušai arī vajadzētu darīt, tad kad vajag nāk nost ļoti labi, kad nevajag nost nenāk (vai pavisam nenozīmīgos daudzumos).
Bet pirms pāris nedēļām apstaigāju n-tos veikalus meklējot un NEBIJA NEVIENAS PAŠAS! Tikai tās sūda zilās skropstu tušas - kurš pie velna krāso zilas skropstas? Secināju, ka dzintara mārketinga speciālists ir maigi izsakoties idiots, jo melnās vienmēr tiek izpirktas, bet zilās kalst savā nodabā, un vajadzības spiesta nopirku L'Oreal Telescopic, par ko visi tā jūsmo.

Never again!

Jā, skropastas pagarina gan, bet neredzu nekādu jēgu no garām skropstām, ja izskatās, ka ir TIKAI PIECAS SKROPSTAS! Fui vienkārši. Salipina tā ka pēc tam knapi acis var attaisīt, žūst lēni un nāk nost vienmērīgi visas dienas garumā. Viss tagad iepirkšu vairumā savu veco labo skrostu tušu un vairs nekad nemainīšu.

Sievietes vokāls iekš martial industrial Yay or Nay?

YAY!!!

Pantheon Legio Musica - Pompeii

Vispār ja vajadzētu "dziedāt", tad pavisam noteikti tikai martial industrial žanrā, jo tur var izbraukt ar čantošanu latīniski.

Lex loci contractus, lex loci delicti commissi, lex loci actus, lex loci solutionis, lex loci protectionis, lex loci celebrationis un lieta darīta!

Neskatoties uz to, ka līdz Anikšķiem braucām akurāt sešas stundas (lol zaļās pieturas katru pusstundu, reizēm vēl biežāk), Devilstone bija viens no labākajiem festivāliem, kurā esmu bijusi.

Tas laikam arī viss, ko pagaidām varu dabūt no sevis laukā.

Iepazinos ar Lake of Tears un Alcest daiļradi. Skaisti jau bezgala, jā, bet kāpēc (KĀPĒC???) visam ir jābūt tik pārpasaulīgi skumjam?
Pilnīgi "dodiet manu vēnu zāģi"!

upd: komentāri izsaka visu "It makes me miss something that I never actualy had..."

Nerakstu, jo ir pārāk karsts, lai rakstītu. Tas tā, lai kādam nesāktu likties, ka es te aizkadrā arī dzīvoju.

Jā, vispār atņēmu jaukajai lēmējvaru un atdevu reālistei, jo nu nevar vairs tā, viņa tač' sadirš visu kam pieskaras!

Denmark’s Lis Hartel-Holst was a pioneer for women’s Dressage at the Olympic Games.
In 1944 she was paralysed by polio, and although she gradually reactivated most of her muscles she remained paralysed below the knees.
After years of rehabilitation she was able to compete once more and, when women won the right to compete in Olympic Dressage for the first time in 1952, Hartel-Holst took her place at the Games in Helsinki.
Even though she had to be helped on and off her horse, she defied the odds to win the silver medal in the Individual event. Four years later, she won another silver in Stockholm, the venue for Equestrian events for the Melbourne 1956 Games.

dāņu videō

Equestrianisms laikam ir vienīgie (?) sporta veidi, kur sievietes sacenšas vienā konkurencē ar vīriešiem, un iejāde relatīvi neilgā laikā ir evolucionējusi no "šī ir īstu vīru padarīšana" līdz stadijai, kur pēdējās trīs Olimpiskajās spēlēs neviens vīrietis nav stāvējis uz pjedestāla.

Un izrādās, ka visu laiku labākajam martial industrial māksliniekam uķuķuķurū Dernière Volonté ir jauns albums!