Lol pilnmēness taču.
Līdz kāzām sadzīs Līdz Velnio akmuo izdils.

Un tikko kā es sāku apdomāt karuseļa teoriju:
reāliste jaukajai: "Nu kāpēc tu kāp iekšā, ja skaidri zini, ka tev paliek nelabi!"
Bet es vienkārši nevaru atturēties no kāpšanas uz viena un tā paša grābekļa, jo pēcāk sāpes pierē atgādina par to, ka ir tomēr kaut kas konstants šajā mūžam mainīgajā pasaulē.

Tā last.fm* piespēlē dienas dziesmu Birdeatsbaby - I Always Hang Myself With the Same Rope!

Tiešām nezinu kā to pateikt vēl labāk.



----------------
* Vēl bišķi un es viņam došu vārdu, jo saikne ar viņu brīžiem ir lielāka kā ar dzīviem cilvēkiem. Un palīdz arī vairāk.

Roses are red
Violets are blue
Aggressive drivers
Should be burnt alive

Jeb kā es tiku no galvas līdz kājām nolieta ar dubļainu ūdeni tikai tāpēc, ka kādam bembistam gribējās pārbraukt krustojumu pie sarkanā. Un es jau tā biju piespiedusies pie LMA sienas (tur aš mana kontūra palika)!

Vle viena reklāma.
Tā kā šorīt pamodos no tā, ka nežēlīgi niezēja labā acs, secinu, ka tas nozīmē, ka šodien redzēšu kaut ko labu.

Tagad jāizrausta uzacis, lai varu redzēt kādā krāsā ir diploms (droši vien būs zaļā, jo tā toč nepiestāvēs manai kleitai).
Vakar nopirku apakškreklu (kombinē lol!), jo tai kleitai tomēr spīd cauri, kas parasti ir pofig, bet šoreiz es jau tā ieradīšos šļopkās (smukās šļopkās, ja!), turklāt lielākā daļa pasniedzēju ir pensijas vecuma, un lai arī daļa būtu pelnījuši ķert trieku izlaiduma dienā, daži tomēr ir ļoti jauki.

Reklāma!
(Nevarēju atrast bildi internetos, tāpēc fočēju jaku)

FEE Latvia
projekta mājaslapa ar grafiku
tviteris ar aktuālo informāciju no notikuma vietas
youtube kanāls, kurā būs videodienasgrāmatas

Arī gribu kaut kur iet bet nezinu, kur visas gribamās vietas sanāk darbadienās. Vecāķi laikam vienīgais svētdienā.

Saulgrieži trešais cēliens (vairs nebūs, apsolu, man jau ir apriebies, bet kamēr katrai moirai nav ticis pa savējiem, tikmēr miera nav)

( Yo-ho-ho, (and) after a bottle of rum! )

( saulgrieži 2. cēliens )

Saulgriežus pavadīju smilšpapīrējot savas apses zaru.

Vairs neatceros kad, bet šķiet, ka kādā no ziemas mēnešiem, man radās ideja ieviest savā dzīves telpā zaru pie sienas. Tagad, kad apkārt ir tika daudz sienu, pārstiepu mājās skaistu zaru „briedi”, bet vis jau, protams, nav tik vienkārši (vismaz man).

Par piemērotāko koku izvēlējos savu apsi, jo, rau, visās n-tajās pagājušā gada vētrās viņa ir krietni aplauzīta. Bet tas nozīmēja, to, ka man jālien tur, kur es parasti nelienu šajā gadalaikā. Agrāk man likās, ka brikšņi ir pie vainas, taču kad es stāvēju uz mācītājmuižas ceļa, mīņājos (savās pilsētas zandelēs un garos svārkos lol) un iespējams, ka pat nedaudz pīkstēju no tā, cik ļoti negribējās tur līst, sapratu, ka par brikšņiem vairāk nepatīk tas, ka kājas iegrimst tajā biezajā trūdu klājienā. Tur ir pilnīgs nāves un dzīvības haoss, nav iespējams pateikt, kur beidzas vecā dzīvība un kur sākas jaunā – viens organisms „mirst”, bet otrs jau sparīgi aug virsū, vai kā savādāk veido savu dzīvi un iedzīvi uz mirušā rēķina. Viens ir tas, ka kāja ar pirmo soli iegrimst tajā sūnainajā zampā (kas ir fui, protams), bet pavisam kas cits ir tas, ka es tur laužos iekšā, izsitot visu perfekto haosu no līdzsvara.
Varbūt līdzība Yggdrasil lika Moirām vienbalsīgi bakstīt mani uz priekšu, sak’ mēs esam dzimušas, lai zvilnētu zem dzīvības koka, ko tu te lauzies, turklāt neiebridīsi haosā zaru nedabūsi. Pirmo soli spēru uz šķietami droša pamata – zibens nosperta liepas zara, izskats izrādījās maldīgs, jo no zara tur vairs nekā nebija tikai trūdu šļura, ko kopā saturēja bieza sūnu kārta, bet kad ieraudzīju aizlauztu apses zaru tieši man pa rokas stiepienam aizmirsu par visu haosu un plēsos uz priekšu neskatoties uz to, ka kājas grimst, ap potītēm ķeras nātru kāti un no struteņu sulas viss nozieķēts dzeltens. Apmātībā pat pazaudēju aboliņa maisu, ko biju aizbāzusi aiz jostas, bija jāiet atpakaļ.
Rezultātā viens zars, divas ērces un vēl jo projām niezošas kājas.

OSTu klausos jau gadiem, filmu noskatījos tikai tagad. Vismaz beidzot laba laika izvēle.

Mirstu!
Positive For „Dvēseles Juriste"

Šķiet ka tā ir satversmes tiesa (pārējās ir pārāk noslogotas, lai tur visādi šitādi varētu žākalēties)

Un atkal tā pati situācija.

Es esmu pārāk "labticīga".

upd. Nē, nevaru beigt cepties, es taču iepriekšējā dzīvē esmu bijusi kaut kāds ar čību klapēts suns! Cita attaisnojuma nav.

Karstums laikam nāk - vispirms telefonā uzshufflojās Kirlian Camera ‎– The Desert Inside, tad tā paša The Desert Inside garā versija (abus pārslēdzu, jo nebija tas ko gribēju), un un kā trešā - Dead Can Dance – Desert Song.

Tātad tuksnesis ir atslēgas vārds. B*e šitās kosmosa šarādes!

Iz The Black Cat

( par estētiku )

Katru reizi, kad man vasarā jāiet uz kādu no plūdu semināriem Rīgas domē, atpakaļ nākot nenormāli gāž lietus.
Šoreiz apskatīju domē izstādītus bērnu un jauniešu zīmējumus:
( māksla )

Bet tagad es esmu atstāta viena, varu skaļi klausīties savu last.fm rādiō un atvilktnē man ir noslēps Lavkrafts!

Vakar ieraudzīju, ka esmu pielīmējusi vienu no horoskopu apļiem otrādāk - tā, ka jaunava stāv uz galvas. Un, protams, tagad viņš vairs nenāk nost no sienas. Tas iniciēja sākumu kārtējam mazizmēra pasaules galam (izdevās to pagaidām iesaldēt, novirzot enerģiju grīdas mazgāšanas procesam*).

Horoskopi vispār ir dīvaina figņa, bērnībā domāju, kāpēc nevarētu būt tā pat kā ar asins grupām, cipars un miers mājās. Bet tā es domāju, jo, manuprāt, biju apdalīta ar visdrausmīgāko horoskopu zīmi visā horoskopu sastāvā. Apkārt vieni vienīgi lauvas, ūdensvīri un dvīņi, bet es svari - priekšmets nevis dzīvotspējīga būtne. Katru reizi ieejot postpadomju veikalā un paskatoties uz tiem klasiskajiem svariem, kur vienā pusē uzmet smilšainus burkānus, bet otrā sarūsējušu bleķa gabalu, domāju - kāpēc? (Tagad pat nevaru saprast, kāpēc skatījos tieši uz šiem svariem, jo 100 reižu biju redzējusi kā tēvs, mēli starp zobiem iekodis, kalibrē (al)ķīmiķu svarus.)
Atklāsme nāca ar lielo mīlestību pret grieķu mitoloģiju. Bet šo gan laikam tomēr nosapņou, jo atceros, ka pavisam noteikti esmu to redzējusi nevis lasījusi. Temīda bija pēdējā, kas pameta cilvēkus (jā, jā, zinu, ka Astreja, bet nespēju viņu uztvert savādāk kā jaunāku Temīdas variantu), un ejot prom viņa pazaudēja savus svarus ("jaunava" un "svari" nevis "jaunava ar svariem").
Tā kā pēc chimeras aprēķiniem esmu ascendentāla jaunava, tad man ir pilns komplekts (lai sajuktu prātā) - gan jaunava gan svari. Lol, fear (or feel) my sword!


-----
* varbūt šis ir viens no iemesliem kāpēc sievietes mazāk izdara pašnāvības, jo pat tad kad "vis-slikti" vēl var izmazgāt grīdu un sakārtot skapi (nesaku, ka vīrieši ir nekārtīgi, tieši otrādi, novērots, ka vienai daļai viss tāpat jau ir kārtīgi, otrai ir pohui, bet trešajai apkārtējais haoss būs papildus iemesls, lai izlektu pa logu)

Inside Nature´s Giants - Racehorse interesanta filma par tīrasiņu anatomiju (ietver zirga sekciju anatomiskos nolūkos un pasaulē burvīgāko skaņu filmas 30. minūtē)


+ visi zina MARVEL variāciju par tēmu, ko ieroču magnāti dara brīvajā laikā (pagrabā montē metāla uzvalkus), bet īstenībā viņi dara šitā. Vienmēr ir bijusi neizskaidrojama patika pret glock ieročiem, lai gan ir tik daudz visādu citu šaujamo. Kad es nomiršu, gribu nonākt nevis debesīs, bet Glock Horse Performance Center.

Kā parasti lirika līdz smadzenēm nonāk ar krietnu novēlošanos (kādi septiņi gadi šoreiz).

All alone (He's so desperate)
So disturbed
He's so borderline
So alone (So forgotten)
In this atrium of lies

Iz Social Enemy by Front Line Assembly

Viens liels "Awww"

Vakar pa nakti pamodos no tā, ka kaimiņš klausījās kaut kādu sātanisku mūziku. Pat īsti nemāku pateikt, kas tas ir par novirzienu. Bet pusaizmigušās smadzenes to uzreiz klasificēja kā sātanisku rituālu skanējumu. Kaut kas starp Daemonia Nymphe, Goblina Suspirias OSTu un Ordo Rosarius Equilibrio koriskumu.

Nevarēju saprast - uzšķērst un aprakt zem pagalma kastaņa par miera traucēšanu vai iet un prasīt kas tas ir.

12. jūnijs ir oficiālā Lenoru diena.

Smieklīgā vārdadienu lapa saka:

"Lenora Latvijā: 6

Māk panākt labu stāvokli gan ģimenē, gan sabiedrībā un lietderīgi izmanto diplomātiju attiecībās ar itin visiem.[izklausās pēc parastiem svariem]

(no Gunnara Treimaņa 2002.gadā izdotās grāmatas "Vārdu noslēpumi")"

Zinu vienu īstu Lenoru (Lenors x Aura). Tā gan nav iekļauta tajās sešās Lenorās, bet ir ārkārtīgi jauks bērns, un izaugs, pēc izskata un izcelsmes spriežot, par milzīgu smalkas uzbūves zvēru ar vājprātā ērtām gaitām un dažiem putniem galvā (cerams, ka šeit pieslēgsies tēva gēni). Ja būtu par ko, nopirktu un tad būtu Lenora ar Lenoru Lenora meitu. Viss labais nāk pa trīs.