Saulgriežus pavadīju smilšpapīrējot savas apses zaru.

Vairs neatceros kad, bet šķiet, ka kādā no ziemas mēnešiem, man radās ideja ieviest savā dzīves telpā zaru pie sienas. Tagad, kad apkārt ir tika daudz sienu, pārstiepu mājās skaistu zaru „briedi”, bet vis jau, protams, nav tik vienkārši (vismaz man).

Par piemērotāko koku izvēlējos savu apsi, jo, rau, visās n-tajās pagājušā gada vētrās viņa ir krietni aplauzīta. Bet tas nozīmēja, to, ka man jālien tur, kur es parasti nelienu šajā gadalaikā. Agrāk man likās, ka brikšņi ir pie vainas, taču kad es stāvēju uz mācītājmuižas ceļa, mīņājos (savās pilsētas zandelēs un garos svārkos lol) un iespējams, ka pat nedaudz pīkstēju no tā, cik ļoti negribējās tur līst, sapratu, ka par brikšņiem vairāk nepatīk tas, ka kājas iegrimst tajā biezajā trūdu klājienā. Tur ir pilnīgs nāves un dzīvības haoss, nav iespējams pateikt, kur beidzas vecā dzīvība un kur sākas jaunā – viens organisms „mirst”, bet otrs jau sparīgi aug virsū, vai kā savādāk veido savu dzīvi un iedzīvi uz mirušā rēķina. Viens ir tas, ka kāja ar pirmo soli iegrimst tajā sūnainajā zampā (kas ir fui, protams), bet pavisam kas cits ir tas, ka es tur laužos iekšā, izsitot visu perfekto haosu no līdzsvara.
Varbūt līdzība Yggdrasil lika Moirām vienbalsīgi bakstīt mani uz priekšu, sak’ mēs esam dzimušas, lai zvilnētu zem dzīvības koka, ko tu te lauzies, turklāt neiebridīsi haosā zaru nedabūsi. Pirmo soli spēru uz šķietami droša pamata – zibens nosperta liepas zara, izskats izrādījās maldīgs, jo no zara tur vairs nekā nebija tikai trūdu šļura, ko kopā saturēja bieza sūnu kārta, bet kad ieraudzīju aizlauztu apses zaru tieši man pa rokas stiepienam aizmirsu par visu haosu un plēsos uz priekšu neskatoties uz to, ka kājas grimst, ap potītēm ķeras nātru kāti un no struteņu sulas viss nozieķēts dzeltens. Apmātībā pat pazaudēju aboliņa maisu, ko biju aizbāzusi aiz jostas, bija jāiet atpakaļ.
Rezultātā viens zars, divas ērces un vēl jo projām niezošas kājas.