Apziņa par tā rūgtumu nepavisam nepalielinavēlmi iet, līst uz to tālo plauktu tam pakaļ.
Nevēlme apgrūtināt 'es' tagad, lai labāk justos 'es' vēlāk - jo vēl jau tik slikti nav.

Pat patīkamie sapņi ar rūgtiem apakštoņiem, kuru cēloņi no atmiņas izgaist pamošanās brīdī... Un tik un tā, analgīns taču ir tik rūgts.


Ceļš no veikala līdz mājām izstiepies kilojūdžu garumā. Pusceļā pamanot, ka rokā tikai rokassoma, bet trūkst iepirkumu maisiņ... tikai nopūsties par tālo atpakaļmērojamo ceļu. Saprotoši pamājoša pārdevēja. 'Karstums vainīgs, karstums'.

Protams.
Karstums.

Mājās. "Kur tu tik ilgi biji" pat neatskanēja.