Rīts sākās ar vienkārši eiforisku sajūtu.
Sajūsmināja viss. Kā Opium sitas cauri cigaršu dūmu pievilkumam. Kā mandarīna šūnas izšļāc sulu. Kā kurpeš sniegā mazliet salst kājas. Kā skrapst atslēga, no rīta darbā ierodoties.
Sniegs uz kokiem uzdzen vēlmi dziedāt ziemassvētku dienas, nevis ļaut pieķerties domai, ka uz to tagad būs veselu pusgadu jāskatās.


Ļoti reti, bet reizēm man vienkārši ir nepieciešama tāda vienkārša pasēdēšana, papļāpāšana da principā ne par ko ar ikdienas dzīvē neiesaistītiem cilvēkiem. Pozitīva uzlāde.