Patērēšanas kultūra mums dziļi ir iepotējusi nosacījuma refleksu - ja kaut ko ir iespējams iegūt ar atlaidi, tas ir īpaši vērtīgs.
Apvienojiet to ar sporta, sacensības iespēju.

Ko iegūstam? Interneta izsoles.
Dārglietu izsole. "Vērtība - 2000$, pēdējā solītā summa - 12$. Tiešām negribi? Tu tiešām esi tik bagāts, lai laistu vējā deviņpadsmit desmitniekus, ko? Neesi tak, neesi, tev taču vajag".
Azarts. Aizraušanās. Šķībs skatiens brīdī, kad vēlies atgādināt, ka neviens tur ar labdarību nenodarbojas.
Tik viegli aizmirsties. Tik viegli nopirkt sev mazliet apmierinājuma - par savu saimnieciskumu, par iespēju nēsāt īstu zeltu un briljantus. Nu labi, briljantiņus. Vai vismaz granātus, ja rubīni nesanāca
Vai tiesāt, ka, pat ja izdevies spīgulīti iegādāties lētāk, nekā tas maksātu Vecrīgas bodītē, tā nepieciešamība ir visai apšaubāma? Galu galā, ja jau nauda spēj nopirkt mazliet laimes?
Es klusi sēžu un neārstēju.
Tomēr interesants sabiedriskais spiediens šaurā kolektīvā - kopīgā pārliecība, ka tas tiešām ir nepieciešams. Un tā vēlme, kas virmo gaisā - vēlme pievienoties vispārējai vieglprātībai.. Traucē vien apziņa, ka ar manu naudas fobiju un atkarību tieksmi, tas viss manam maciņam tas kaitētu pārāk ļoti.

Mana domāšana nav digitāla. "Maksāju tik, cik man nav žēl" izpaužas diezgan tieši. Bet "žēl" ir ļoti atkarīgs no apstākļiem - robeža ir plūstoša un mainās pat desmitkārtīgi.
Toties anagrammas man padodas vieglāk.