Ja gatavojies kādreiz lasīt arī "Melnrakstu" - neatliec to uz gadiem 5-10 - tad šis darbs lielu daļu savas pievilcības būs zaudējis. Vai vēl šķitīs saprotama cilvēces sasniegumu mērīšana pēc spējas izlaist trešo "Fallout", bet iemels apskatīt pārdesmit gadu tālu nākotni - uzzināt, vai Pīters Džeksons hobitu uzņēmis, vai tomēr nē?


Darbos, kur autors spēlējas ar realitātes noteikumiem, kas ne gluži atbilst mūsējiem, bieži gadās pamanīt neloģismus. Visādās rotaļās ar ceļošanu uz priekšu un atpakaļ laikā, ar cilvēka radītiem mehānismiem, kas sevi par cilvēkiem uzskata.
Un grūti pateikt, kas sarūgtina vairāk - atklājums, ka autors kaut ko piemirsis, kaut ko sajaucis, vai tieši atziņa darba beigāsm, kas paskaidro, ka kļūda patiesībā nav nekāda kļūda. Tieši šīs it kā kļūdas, neprecizitātes dēļ galvenais varonis atklāj kaut ko kritiski svarīgu.

Un tomēr sajūta paliek tāda... viegli nepatīkama. Jo likās taču, ka kļūda, kas atstāta, lai nebūtu jāšķiras no lielas sižeta daļas - un arī izskaidrojums šķiet tikai tādēļ piekabināts, lai attaisnotos.
Nē nē, grāmatas lasīšanas pirmreizīguma sajūtu nebojāšu, neatklāšu ar ko tieši šī kļūda bija saistīta - Arī runāju par to tikai tādēļ, ka pabeidzu lasīt vien pirms desmit minūtēm, un tieši šī doma no lasīšanas brīža ir prātā aizķērusies visilgāk.

Kritika par jauno romānu mēdz būt skarba - lai gan, taisnība arī tiem, kas apgalvo, ka laītāju kritika mēdz būt skarba par katru jauno šī autora darbu, to pašu Spektru ieskaitot (par spīti kritikai "Kādēļ gan Jūs jau uzrakstījāt Spektru? Tādu darbu tikai mūža nogalē jāraksta, lai nebūtu kā tagad - katru jauno darbu ir vēlme salīdzināt - un vilties, salīdzinājumam vienmēr esot jaunajam par sliktu". ). Starp citu, kaut zināmas sižeta līdzības dēļ, izvairīties no salīdzinājumiem ar Spektru ir grūti - lai gan visādā citā ziņā šis darbs ir būtiski atšķirīgs.


Lasāms viegli, jautru epitetu un salīdzinājumu 'iz iespējamā lasītāja ikdienas dzīves' netrūkst. Pat galvenais varonis - pēc nodarbošanās 'menedžeris' datorlietu veikalā (un nekas, ka visa romāna gaitā pie monitora pieliecas vien drauga-žurnālista dzīvoklī).
Un tad jau tas, ko ne viens vien lasītājs sev neatzīstas sapņojam ar sevi notiekam - cilvēks, kļūst par pārcilvēku (kādi ir vesels bars) - atklāj, ka ir īpašs pat starp šiem pārcilvēkiem un, līdz beigām nonākot, ir kļuvis vispār neiespējams.
Katrā ziņā - uzrakstīts tā, lai vairumam iespējamo lasītāju darbu patiktu lasīt, gan dēļ stāsta, gan dēļ veida, kādā stāsts ir pasniegts.

Bet barības pārdomām - tādas šeit nav - ja nu vienīgi pārdomām par literatūru kā tādu, šī žanra literatūru it īpaši.

Nesaku, protams, ka tas būtu kas slikts.