Krustvārdu mīkla

Vajag atcerēties, mīļā Ciba, ceru uz tevi

Anna Marija Levi

Vajag atcerēties, mīļā Ciba, ceru uz tevi

[info]vedjmah
8/10/17 10:39 am
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Paklau, man ir svarīgi atcerēties kaut ko, kas ir noticis ļoti ļoti sen. Faktiski tādā vecumposmā (1--4gadi), par kuru parasti cilvēki neatceras neko, vismaz ne apzināti. Man ir savādāk. Es atceros dažas detaļas, sajūtas. Es skaidri skaidri zinu, ka zemapziņā tas ir fiksēts, jo redzu to sapņos. Diemžēl, no rīta es atceros dažus sapņus, bet neesmu pārliecināta, ka tas bija tas, ko tiešām "redzēju". Tā piemēram, pirms divām naktīm es redzēju metaforisku sižetu, par kuru es skaidri zinu, ka tas nav "īsta" atmiņa, bet transformācija tam zemapziņā sēdošajam, un, kad aiz šausmām biju pamodusies un pusmiegā centos analizēt, kāpēc es redzu to, ko es redzu, atnāca atklāsme un uz sekundes daļām es 100% zināju atbildi uz sev interesējošo jautājumu. Bija impulss grābt telefonu un zvanīt to pastāstīt kādam, bet bija 02:38, un es nolēmu, ka prātīgāk būtu uzvesties sane.

Jo, lūk, atklāsme bija spoža un apžilbinoša un ļoti atvieglojoša, diemžēl tik ļoti, ka nekavējoties aizmigu savā parastajā ķieģeļa miegā, un, kā jau droši vien nojaušat, no rīta es neatcerējos vairs tieši neko. Es atceros apmēram sapni, t.i. sajūtas, kādas sapnis raisīja un kuru dēļ es pamodos. Bet es neatceros tos secinājumus, atklāsme pazuda.

Man ļoti vajag atcerēties. Tas ir life-defining moments. Jums nav kādas pieredzes? Hipnoze? Kaut kādi ūberterapeiti? Kas? Lūdzu, lūdzu padalieties, ja iespējams. Ja tas ir pārāk privāti, nodzēšat uzreiz komentu? Atrakstiet privāti ljusername kāds ir šim žurnālam, iekš g m a i l . c o m?

Ļoti būšu pateicīga, ļoti.
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]panacea
    8/10/17 11:02 am
    Nu, zinātniskais consensus ir, ka atmiņa tā nestrādā, it īpaši atmiņa vecumā zem 2 gadiem un arī sākot no tiem 2 gadiem ir ļoti epizodiska. Atmiņa nav kā videoieraksts. Būtībā jebkurā brīdī, kad tu atceries atmiņu, tev rodas jauna atmiņa par šo atmiņu un nākamajā reizē tu atcerēsies jauno atmiņu par atmiņu un tā tālāk. Un jaunā atmiņa saturēs ne tikai sākotnējo atmiņu, bet arī informāciju, piemēram, par sajūtām, ko piedzīvoji jaunās atmiņas atcerēšanās reizē. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc atmiņa ir ārkārtīgi neprecīza.

    Klīniskajā psiholoģijā recovered memory therapy ir diskreditēta, ir spēcīga evidence, ka tādas recovered memories nav īstas. It īpaši hipnoze vēl vairāk recoverē nepatiesas atmiņas (tādas, ko var pierādīt, ka cilvēks spilgti atcerās notikumus, kas objektīvi nav notikuši).

    Es ļoti labprāt aizsūtītu tev grāmatu, kur ir vesela nodaļa tieši par šo ar visām zinātniskajām atsaucēm, varbūt vari izlasīt un tad pati izlemt, ko tu par šo domā.

    • [info]vedjmah
      8/10/17 12:07 pm
      O, čau!
      Jā. Ir jēga tam, ko tu saki. Lūdzu palabo mani, ja kaut ko nezinu, vai neesmu pamanījusi atklājumos - bet vai ir atrasts skaidrojums, pamatojums, nezinu, mehānisms - jautājumam, kas ir apziņa? Kā tā darbojas? Kur nu vēl zemapziņa. Es tiešām nezinu. Es jautāju. Es varu teikt tikai to, kādas man ir personiskās sajūtas šai sakarā, un to sakot, es diezgan skaidri apzinos, lol, ka tās varbūt ārkārtīgi subjektīvas, neprecīzas, feikas, mākslīgi konstruējušās, pārklājošas kaut ko citu, utt., utt., utt.

      Taču. Ar visiem šiem īpašības vārdiem raksturojamās sajūtas man vēsta, ka es zinu to, ko es gribu zināt, ka manos šajos nedefinētajos apziņas vai zemapziņas apcirkņos glabājas pietiekami daudz velnsviņzinkā (lietvārds), lai atrastu to, ko es meklēju.

      Bez liekas lecības vai lielības, es atļaujos teikt, ka es esmu diezgan neparasts subjekts vispārējās medicīnas izpratnē, vai varbūt jāsaka bioloģijas un anatomijas izpratnē. Man ir aizdomas, ka tas, kā pasauli apzinos, uztveru, izjūtu es ir... eeee... nu teiksim, atšķirīgs (jā jā mēs visi esam unikāli un es esmu lasījusi šo rakstu https://www.theatlantic.com/science/archive/2016/04/the-illusion-of-reality/479559/) un ka man ir kaut kādas neiroloģiskas īpatnības, kas man sniedz iespēju (atkal trūkst adekvāta darbības vārda) uztver pasauli saasinātāk. Vēl viena nelaime ir mana atmiņa. Es atceros daudz daudz vairāk kā citi un daudz detalizētāk, un šis nav gadījums, kad es domāju, ka es atceros. Esmu salīdzinājusi savas atmiņas / faktu līmeņa atstāstījumu ar piemēram 1.-4. klases klasesbiedriem. Par katru atsevišķi ņemtu epizodi, es varu atrast vismaz vienu atsauci, ka kāds cits no tā loka piekrīt, ka viņš atceras tieši to pašu, ko es, bet nav neviena cita, kas atceras to visu kopā. Tādējādi, sanāk, ka man ir kopaina ar kaut kādiem daudziem faktiem, kurus es acīmredzot esmu izmantojusi no šīm agrīnajām dienām, lai būvētu savu (case against the reality) pasaules skatījumu, kurpretim citi ir būvējušies uz to, ko viņi vismaz spēj identificēt kā mazāku atmiņu-faktu subsetu. Es negribu pasargdies teikt, ka man līdz ar to rodas kādas priekšrocības vai kā, manā sūda galvā ietilpst ārkārtīgi daudz liekas informācijas, un tikai dažkārt kaut kādi maznozīmīgi notikumi no, piemēram, 1983. gada palīdz savilkt kaut kādas paralēles ar līdzīgu situāciju, piemēram mūsdienās.

      Bet ne par to ir mūsu stāsts. Man ir smaga bērnības pieredze un tici man, es cenšos nošķirt kaut kādu subjektīvu šļuru no tā, kas patiešām būtu noticis. Man ir kaut kādas, ierobežotas iespējas salīdzināt tās atmiņas ar citu atmiņām. Līdzšinējie salīdzinājumi liecina, ka tās ir korektas. Neviens no tiem, ar ko esmu runājusi nesaprot, kā es to zinu. Bet man liekas, ka es to atceros ļoti skaidri. Es pat konkrēti, nebīstos teikt, apzinos, kā tas notika. Protams, ir robi. Un vismaz vienu no tiem man ir megasvarīgi aizpildīt, kamēr nav par vēlu.

      • [info]panacea
        8/10/17 01:27 pm
        nu jā, ir teorijas par apziņu un zemapziņu, droši vien ievadam wiki derēs vislabāk. šīs diskusijas kontekstā varbūt vērts tikai pieminēt, ka uztvere sastāv gandrīz pilnībā no zemapziņas un apziņa ir tikai mazs pikucītis. zemapziņa pēc definīcijas ir tas, ko apziņa nevar uztvert.

        atmiņu un tavu personisko sajūtu kontekstā man tieši tāpēc būtu visvairāk bail iet uz kaut kādām atmiņas terapijām vai pat rakties pašai savās atmiņās, jo sajūtas par atmiņu pareizību nekādīgi nekorelē ar to patiesumu. tās korelē ar cognitive ease jeb processing fluency, ko var uzskatīt par cognitive bias (https://en.wikipedia.org/wiki/Processing_fluency). bez tam izdibināt, kāpēc tās atmiņas jūtās pareizas ir tuvu neiespējami, jo primer var būt dajebkas.

        vai es varu pajautāt, kā tu zini, ka esi neparasts eksemplārs bioloģijas un anatomijas izpratnē? vai tev ir veikti kādi funkcionālie un/vai anatomiskie izmeklējumi, kas atklājuši kaut ko neparastu?

        • [info]vedjmah
          8/10/17 03:15 pm
          Jā. Dažas nianses, kas ir vielgi samērāmas (nekā iespējams nav saistīts ar atmiņu darbību vai manām sajūtām par to :)), jo ir taustāmas vai izmērāmas: augšžokļa astotie zobi aug uz augšu un ieaug deguna dobumā (kur sapūst). Septīto un sesto zobu kanāli ir piemēram 22, 24 un 25 mm gari, tas ir tikai kanāla garums, saknes augšžokļa zobiem visas ir iekšā sinus maxillaris; vairākiem zobiem ir 5 kanāli un nevis 3, kas ievērojami sadārdzina endodontijas procesus; kad injicē anestēziju, arī pēc pirmajām pāris injekcijām, kad jau lidokaīna pirmā iedarbība ir notikusi, es skaidri jūtu virzuļa gājienu šļircē (nav nekādas panikas vai nepatīkamu sajūtu par šo, vienkārši virzuļa kustība priekšmetā kas tobrīd ir piedurts pie mana ķermeņa); nervu novietojums augšžoklī ir netipisks un anestezēt nepieciešamos zobus ar parastām metodēm neizdodas, Apines klīnikā ir viena meitene, kas manā slimības vēsturē iezīmē punktus, kur jādur manā specifiskajā žoklī, lai trāpītu pareizajos pinumos, jo viņa vienreiz empīriski izbakstīja to nepieciešamo kombināciju skaitu un dūrienu vietas; es dzirdu sikspārņus un mana perifērā redze ir platākā leņķī, vai varbūt drīzāk nē, es zinu, ka man aiz muguras ir objekti, ne obligāti kustīgi. Arī pēc 25 gadiem datorēšanas diendienā man ir olimpiska redze, turklāt es lieliski redzu arī naktī un zinu, kur ir bedres, vai priekšmeti atrodas tumsā. Kad man piemēro epidurālo anestēziju, labā kāja paliek jūtīga visu laiku vienalga. Ar nagu šķerītēm iedurot zem labā rādītājpirksta naga, nežēlīgi dur zem labās ribas, it kā atbalsojas tur. Neveiksmīgu ķirurģiju rezultātā labajā sejas pusē ir 2 reizes 2 vietās bojāts trīszaru nervs (kaļot laukā tos sapuvušos zobus, un acīmredzot kļūdas abas reizes tāpēc, ka konkrētie 2 dažādie mediķi nav iedomājušies, ka tas atradīsies tur, kur tas bija), bet man nav nekādu neiralģijas pazīmju un stingums arī nav iestājies, vienkārši ir daži nejūtīgi sektori.

          Tad par nemērāmo: es ļoti savādi uztveru liekas skaņas un trokšņus, pat necentīšos aprakstīt kā tieši tas manī atbalsojas. Es lietoju un cienu tikai mašīnas ar mehāniskajām ātrumkārbām, jo neviens automāts, nav svarīgi ar kādu cool kickdown opciju nespēj ātrāk pārslēgties starp robiem kā es to neapzināti izdaru. Nav svarīgi, vai industrija ir gofrētā kartona ražotne, mākslinieku autoralīzdzību izmaksas principi ASV muzikas industrijā vai satelītelefonijas simkaršu aktivizācijas protokli (reāli piemēri no dzīves), man vajag 1-3 dienas, lai es varētu uzturēt sarunu par šo tēmu ar industrijas darbiniekiem, un viņiem, visticamāk neradīsies aizdomas, ka es par to sāku interesēties tikai aizvakar.

          Par pagātni. Kad man bija precīzi 3 gadi, es atceros, ka es silītes grupiņā sēžu uz krēsla un lasu priekšā grupiņai 1978. gada pasaku kalendārā pasaku par Zvejnieku un zelta zivtiņu, audzinātājas šajā laikā blakus skabūzī dzer kafiju, es atceros kā viņa smaržo un kas man ir mugurā, un kad mana jaunākā meita bija maziņa, pie mums nāca masiere, kas izrādījās bija mamma vienai meitenei, kas gāja šajā grupiņā un viņa man vēlāk iedeva fotogrāfiju, kur viņas vīrs bija šo kadru iemūžinājis, jo lasošs trīsgadīgs bērns visiem bija šķitis kaut kāds anomāls notikums. Es gribu teikt, ka es godīgi atcerējos to momentu pirms man parādīja foto. Utt.

          Vopšem es labi kvalificējos hipersensitīva organisma piemēram, bet ne par to ir šis stāsts. Mav vienkārši vajag kaut kā izcelt to vienu svarīgo epizodi, kas ir zudusi.

          • [info]panacea
            8/10/17 04:25 pm
            lai varētu novērtēt, cik tevis aprakstītās lietas ir neparastas, objektīvs veids kā to izdarīt ir veikt testus attiecīgajam novērotajam fenomenam un salīdzināt ar references grupu (jeb lielu populāciju ar cilvēkiem, kam efekts parasti būs normāldistribūcijā). parasti nav viens normāls lielums, ir visādas anatomiskas un fizioloģiskas variācijas, tāpēc ir reference range.

            piemēram, lai izvērtētu atmiņu, varētu veikt anatomisko MRI skenēšanu un paskatīties, vai ir izmaiņas, piemēram, hipokampā. tāpat varētu veikt funkcionālos testus, piemēram funkcionālo MRI vai PET un skatīties vai tev veicot atmiņas uzdevumus ar atmiņu saistītie smadzeņu reģioni reaģē savādāk nekā references grupai (kas būtu drošticamāks rezultāts nekā tikai anatomiska skenēšana). vēl varētu veikt vnk atmiņas testus, kas būtu pildāmi teiksim uz papīra. šeit gan jāatcerās, ka atmiņas testi parasti testē tikai noteikta veida atmiņu, tāpēc, ja būtu vēlme testēt spēju atcerēties agrīnas bērnības atmiņas, būtu no sākuma jāpārliecinās, ka tests būtu spējīgs to pārbaudīt.

            ko arī minēji un ko apstiprinu, tas, ka tev ir iespējami dažādi neiroloģiskie variabļi vai paaugstināts sensorais inputs nenozīmē un neizslēdz, ka tas tāpēc kaut kādā veidā izraisītu izmaiņas atmiņas procesā.

            ar bērnības atcerēšanos joprojam ir ķēpīgi. piemērā, ko tu minēji, nav iespējams zināt vai tu atceries notikumu pa tiešo no 3 gadu vecuma, vai varbūt tu atceries kā 5 gadu vecumā atcerējies notikumu, kas notika 3 gadu vecumā, vai varbūt tev kāds 4 gadu vecumā pastāstīja par notikumu 3 gadu vecumā, kuru tu tagad atceries (un smadzenes lieliski iepilda trūkstošās detaļas).

            īsumā -- atmiņas var būt patiesas, bet bieži tās nav patiesas un subjektīvi mums vispār nav nekādas spējas pateikt, kuras tad ir īstās un kuras nav.

            • [info]vedjmah
              8/10/17 04:32 pm
              :) kā jau droši vien nojaušams, nav institūcijas, kas manā personā būtu tik ieinteresētas, lai veiktu šāda apjoma pētījumu. Nebiju plānojusi postulēt, ka man pienāktos Ginesa rekords par par garākajām zobu saknēm universā. Es varu dzīvot tālāk diezgan mierīgi arī nezinot, vai man ir kādi ekstremāli savādi nervu pinumi, un vispār tiešām neesmu apsēsta ar savas unikalitātes pierādījumu meklēšanu. Es no sirds piekrītu, ka viss ir gaužiiii gauži subjektīvi, un pasargies, man nav nekādu akadēmisku uzstādījumu, es neko negribu apgalvot. Es tikai gribētu atšķetināt to vienu lietu. Kas laikam īsti nebūs iespējams, jo tāpēc, ka viss ir subjektīvs un nekonkrēts un tā tālāk. Bet sajūta, sajūta, tā bija tik tuvu :)

              • [info]panacea
                8/10/17 05:01 pm
                nujā, tas būtībā arī bija tas konteksts, ko es gribēju pastāstīt, ka objektīvi kaut ko saprast var būtībā tikai ar statistiku. cilvēki ir diezgan nespējīgi subjektīvajā pieredzē, ar noslieci uz cognitive biases un compulsion to causality, ignorējot randomness visuresamību un tās lielo ietekmi uz dzīvi.

                nu, joka pēc jau var sevi papētīt. teiksim dzirdes un redzes testi ir lēti, tad ir visādi neinvazīvi eksperimenti, kur skenē galvas, pārbauda reakcijas, testē dzirdi. gan es, gan man pazīstami savulaik ar tādiem pat piepelnījāmies + atklājām visu ko jaunu par sevi (parasti to, cik parasti mēs esam). kamēr nav 1. fāzes klīniskie pētījumi, tikmēr ir OK.

              • [info]milda
                8/10/17 05:04 pm
                ja tas sniedz atbildi un viegluma sajūtu, varbūt, ka tam pat nav nozīmes vai un cik tā saucamā atmiņa ir patiesa/ticama. ieteikt es neko nevaru, bet esot jau it kā ķermeņa atmiņa. to piemin izvaroto zīdaiņu sakarā, piemēram. ka pat, ja zīdainis nevar atcerēties, ķermenis to atceroties un pie kaut kāda apstākļu kopuma cilvēks jau pieaudzis nepaskaidrojami sensitīvi reaģē, jo faktiski ir traumēts uz mūžu. cik tā teorīja ir pierādīta, es nezinu, un vai tas darbojas arī tad, ja nav bijusi fiziska vardarbība.... teorētiski taču tie apstākļi kādos esam auguši arī 1-4 gadu vecumā bērnu ir ietekmējuši un veidojuši un kaut kas tak tai zemapziņā ir nosēdies, kas ir noteicis attiecīgās reakcijas situācijās pēc tam. tāpēc, es nez, vai jēga ir koncentrēties uz tavu atmiņu ticamību, ja tas dod atvieglojumu un nerada sarezģījumus Tavā vai citu dzīvēs, jo vienmēr jau var paturēt prātā, ka atmiņas ir subjektīvas. un pat ja nav ticamas, tad interesanti, kāpēc tieši tādai kombinācijai bija jāuzpeld, la Tu justos labāk. :)

                • [info]vedjmah
                  8/10/17 05:40 pm
                  Jā, ir kaut kas, kas šajā senajā periodā ir noticis, kā rezultātā es redzu tos sapņus, kurus es citreiz atceros vai neatceros, es atceros sajūtu ar kuru pamodos no pēdējā sapņa un arī atceros situāciju sapnī, kura tik pat labi būtu varējusi arī norisināties realitātē, un kad pirmajā nomoda brīdī es sāku tīt atpakaļ "kāpēc es redzu to, ko es redzu un ko man tas var pastāstīt par mani mijiedarbībā ar konkrēto cilvēku", es sapratu to signālu, es sapratu kāpēc man rāda to, ko man rāda un kā tas, iespējami, paskaidro konkrētā cilvēka sniegumu laikā kad man bija tie mazie gadi un tas viss kopā kaut kā mani atbrīvoja no milzīgas neskaidrības jau mūsdienās. Tobiš es neatceros to atklāsmi, kas, pēc panacea vārdiem, visticamāk ir balstīts uz tīru fikciju manā zemapziņā, taču man šķiet, ka viņa, tā zemapziņa, ir uzticama, bet vienalga, vai tā ir vai nav; man gribas atpakaļ to atklāsmi! Kaut vai placebo, bet uz brīdi palīdzēja!

    • [info]rasbainieks
      8/10/17 02:54 pm
      bet recovered memory, kas ir nesena, kā autores nupatējais spilgtais pārdzīvojums?

      • [info]panacea
        8/10/17 04:28 pm
        es neesmu pārliecināta, ka saprotu jautājumu, jo autore jautā par atmiņām 1-4 gadu vecumā, kas ir ārkārtīgi neuzticamas.

        • [info]rasbainieks
          8/10/17 04:32 pm
          es piedāvāju reducēt rekoverējamo no ārkārtīgi neuzticamajām tālās bērnības atmiņām uz to vienu neseno epizodi, ko autore ir piedzīvojusi pirms divām naktīm. jo būtībā jau tas arī ir brīfs, ja tā ieskatās.

          • [info]panacea
            8/10/17 05:10 pm
            ja man būtu kaut kā jākategorizē atmiņa in question, tad es teiktu, ka tā ir sapnī piedzīvota atmiņa par atmiņu 1-4 gadu vecumā. ņemot vērā, ka sapņi vispār ir neskaidrs lielums, pati atmiņa arī nebija skaidra, bet sajūtu kopums, un atmiņa bija no vecuma 1-4 gadi, kas ir zināms kā ļoti neuzticams vecums atmiņām, man būtu ļoti liela skepse par šādas atmiņas uzticamību. it īpaši, ja aizejot pie terapeita pēkšņi šāda atmiņa kļūtu skaidrāka, jo nebūtu pilnīgi nekādas iespējas zināt vai tā ir īsta atmiņa vai arī izdomāta, vai kaut kas pa ceļam pie terapeita praimoja šo atmiņu, vai arī terapeits to iedvesa. subjektīvi tās visas liksies pilnīgi vienādas un pilnīgi īstas.

            tāpat nav jau zināms, kāpēc šī atmiņa parādījās sapnī. varbūt tieši tāpat bija kāds agrāks praimeris agrāk pa dienu, kas izraisīja šīs sajūtas.

            citiem vārdiem, jā, ir iespēja, ja varbūt šāda atmiņa ir patiesa, bet tikpat labi tā var nebūt patiesa un to nav iespējams zināt. ņemot vērā, kādos apstākļos šī atmiņa ir radusies, es teiktu, ka daudz lielākas ir iespējas, ka tā nebūtu īsta atmiņa.

            • [info]rasbainieks
              8/10/17 05:18 pm
              exactly my point, ka brīfs nemaz nav noskaidrot, vai konkrētā senā atmiņa ir patiesa (ierakstā pat ir atrunāts, ka nav "īsta" atmiņa), bet gan restaurēt to spožo un apžilbinošo un ļoti atvieglojošo atklāsmi, kura atgadījās pirms pāris dienām. te pat nav tik būtiski, uz kādiem un cik faktuāli patiesiem notikumiem šī atklāsme balstās.

              tātad principā uzdevums būtu recover a very recent memory, tāpēc jautāju – iepretim visiem uzskaitītajiem sarežģījumiem ar senu atmiņu rekoverēšanu, vai tas nebūtu salīdzinoši viegls un reāls uzdevums.
Powered by Sviesta Ciba