Krustvārdu mīkla

Jā. Dažas nianses, kas ir vielgi samērāmas (nekā iespējams nav saistīts ar atmiņu darbību vai manām sajūtām par to :)), jo ir taustāmas vai izmērāmas: augšžokļa astotie zobi aug uz augšu un ieaug deguna dobumā (kur sapūst). Septīto un sesto zobu kanāli ir piemēram 22, 24 un 25 mm gari, tas ir tikai kanāla garums, saknes augšžokļa zobiem visas ir iekšā sinus maxillaris; vairākiem zobiem ir 5 kanāli un nevis 3, kas ievērojami sadārdzina endodontijas procesus; kad injicē anestēziju, arī pēc pirmajām pāris injekcijām, kad jau lidokaīna pirmā iedarbība ir notikusi, es skaidri jūtu virzuļa gājienu šļircē (nav nekādas panikas vai nepatīkamu sajūtu par šo, vienkārši virzuļa kustība priekšmetā kas tobrīd ir piedurts pie mana ķermeņa); nervu novietojums augšžoklī ir netipisks un anestezēt nepieciešamos zobus ar parastām metodēm neizdodas, Apines klīnikā ir viena meitene, kas manā slimības vēsturē iezīmē punktus, kur jādur manā specifiskajā žoklī, lai trāpītu pareizajos pinumos, jo viņa vienreiz empīriski izbakstīja to nepieciešamo kombināciju skaitu un dūrienu vietas; es dzirdu sikspārņus un mana perifērā redze ir platākā leņķī, vai varbūt drīzāk nē, es zinu, ka man aiz muguras ir objekti, ne obligāti kustīgi. Arī pēc 25 gadiem datorēšanas diendienā man ir olimpiska redze, turklāt es lieliski redzu arī naktī un zinu, kur ir bedres, vai priekšmeti atrodas tumsā. Kad man piemēro epidurālo anestēziju, labā kāja paliek jūtīga visu laiku vienalga. Ar nagu šķerītēm iedurot zem labā rādītājpirksta naga, nežēlīgi dur zem labās ribas, it kā atbalsojas tur. Neveiksmīgu ķirurģiju rezultātā labajā sejas pusē ir 2 reizes 2 vietās bojāts trīszaru nervs (kaļot laukā tos sapuvušos zobus, un acīmredzot kļūdas abas reizes tāpēc, ka konkrētie 2 dažādie mediķi nav iedomājušies, ka tas atradīsies tur, kur tas bija), bet man nav nekādu neiralģijas pazīmju un stingums arī nav iestājies, vienkārši ir daži nejūtīgi sektori.

Tad par nemērāmo: es ļoti savādi uztveru liekas skaņas un trokšņus, pat necentīšos aprakstīt kā tieši tas manī atbalsojas. Es lietoju un cienu tikai mašīnas ar mehāniskajām ātrumkārbām, jo neviens automāts, nav svarīgi ar kādu cool kickdown opciju nespēj ātrāk pārslēgties starp robiem kā es to neapzināti izdaru. Nav svarīgi, vai industrija ir gofrētā kartona ražotne, mākslinieku autoralīzdzību izmaksas principi ASV muzikas industrijā vai satelītelefonijas simkaršu aktivizācijas protokli (reāli piemēri no dzīves), man vajag 1-3 dienas, lai es varētu uzturēt sarunu par šo tēmu ar industrijas darbiniekiem, un viņiem, visticamāk neradīsies aizdomas, ka es par to sāku interesēties tikai aizvakar.

Par pagātni. Kad man bija precīzi 3 gadi, es atceros, ka es silītes grupiņā sēžu uz krēsla un lasu priekšā grupiņai 1978. gada pasaku kalendārā pasaku par Zvejnieku un zelta zivtiņu, audzinātājas šajā laikā blakus skabūzī dzer kafiju, es atceros kā viņa smaržo un kas man ir mugurā, un kad mana jaunākā meita bija maziņa, pie mums nāca masiere, kas izrādījās bija mamma vienai meitenei, kas gāja šajā grupiņā un viņa man vēlāk iedeva fotogrāfiju, kur viņas vīrs bija šo kadru iemūžinājis, jo lasošs trīsgadīgs bērns visiem bija šķitis kaut kāds anomāls notikums. Es gribu teikt, ka es godīgi atcerējos to momentu pirms man parādīja foto. Utt.

Vopšem es labi kvalificējos hipersensitīva organisma piemēram, bet ne par to ir šis stāsts. Mav vienkārši vajag kaut kā izcelt to vienu svarīgo epizodi, kas ir zudusi.