Krustvārdu mīkla

Vajag atcerēties, mīļā Ciba, ceru uz tevi

vedjmah

8/10/17 10:39 am

Paklau, man ir svarīgi atcerēties kaut ko, kas ir noticis ļoti ļoti sen. Faktiski tādā vecumposmā (1--4gadi), par kuru parasti cilvēki neatceras neko, vismaz ne apzināti. Man ir savādāk. Es atceros dažas detaļas, sajūtas. Es skaidri skaidri zinu, ka zemapziņā tas ir fiksēts, jo redzu to sapņos. Diemžēl, no rīta es atceros dažus sapņus, bet neesmu pārliecināta, ka tas bija tas, ko tiešām "redzēju". Tā piemēram, pirms divām naktīm es redzēju metaforisku sižetu, par kuru es skaidri zinu, ka tas nav "īsta" atmiņa, bet transformācija tam zemapziņā sēdošajam, un, kad aiz šausmām biju pamodusies un pusmiegā centos analizēt, kāpēc es redzu to, ko es redzu, atnāca atklāsme un uz sekundes daļām es 100% zināju atbildi uz sev interesējošo jautājumu. Bija impulss grābt telefonu un zvanīt to pastāstīt kādam, bet bija 02:38, un es nolēmu, ka prātīgāk būtu uzvesties sane.

Jo, lūk, atklāsme bija spoža un apžilbinoša un ļoti atvieglojoša, diemžēl tik ļoti, ka nekavējoties aizmigu savā parastajā ķieģeļa miegā, un, kā jau droši vien nojaušat, no rīta es neatcerējos vairs tieši neko. Es atceros apmēram sapni, t.i. sajūtas, kādas sapnis raisīja un kuru dēļ es pamodos. Bet es neatceros tos secinājumus, atklāsme pazuda.

Man ļoti vajag atcerēties. Tas ir life-defining moments. Jums nav kādas pieredzes? Hipnoze? Kaut kādi ūberterapeiti? Kas? Lūdzu, lūdzu padalieties, ja iespējams. Ja tas ir pārāk privāti, nodzēšat uzreiz komentu? Atrakstiet privāti ljusername kāds ir šim žurnālam, iekš g m a i l . c o m?

Ļoti būšu pateicīga, ļoti.

• visi čuksti
• pačukst...

• milda

  8/10/17 05:04 pm

  

  ja tas sniedz atbildi un viegluma sajūtu, varbūt, ka tam pat nav nozīmes vai un cik tā saucamā atmiņa ir patiesa/ticama. ieteikt es neko nevaru, bet esot jau it kā ķermeņa atmiņa. to piemin izvaroto zīdaiņu sakarā, piemēram. ka pat, ja zīdainis nevar atcerēties, ķermenis to atceroties un pie kaut kāda apstākļu kopuma cilvēks jau pieaudzis nepaskaidrojami sensitīvi reaģē, jo faktiski ir traumēts uz mūžu. cik tā teorīja ir pierādīta, es nezinu, un vai tas darbojas arī tad, ja nav bijusi fiziska vardarbība.... teorētiski taču tie apstākļi kādos esam auguši arī 1-4 gadu vecumā bērnu ir ietekmējuši un veidojuši un kaut kas tak tai zemapziņā ir nosēdies, kas ir noteicis attiecīgās reakcijas situācijās pēc tam. tāpēc, es nez, vai jēga ir koncentrēties uz tavu atmiņu ticamību, ja tas dod atvieglojumu un nerada sarezģījumus Tavā vai citu dzīvēs, jo vienmēr jau var paturēt prātā, ka atmiņas ir subjektīvas. un pat ja nav ticamas, tad interesanti, kāpēc tieši tādai kombinācijai bija jāuzpeld, la Tu justos labāk. :)

  • Reply
  • Parent
  • Thread

  • vedjmah

    8/10/17 05:40 pm

    

    Jā, ir kaut kas, kas šajā senajā periodā ir noticis, kā rezultātā es redzu tos sapņus, kurus es citreiz atceros vai neatceros, es atceros sajūtu ar kuru pamodos no pēdējā sapņa un arī atceros situāciju sapnī, kura tik pat labi būtu varējusi arī norisināties realitātē, un kad pirmajā nomoda brīdī es sāku tīt atpakaļ "kāpēc es redzu to, ko es redzu un ko man tas var pastāstīt par mani mijiedarbībā ar konkrēto cilvēku", es sapratu to signālu, es sapratu kāpēc man rāda to, ko man rāda un kā tas, iespējami, paskaidro konkrētā cilvēka sniegumu laikā kad man bija tie mazie gadi un tas viss kopā kaut kā mani atbrīvoja no milzīgas neskaidrības jau mūsdienās. Tobiš es neatceros to atklāsmi, kas, pēc panacea vārdiem, visticamāk ir balstīts uz tīru fikciju manā zemapziņā, taču man šķiet, ka viņa, tā zemapziņa, ir uzticama, bet vienalga, vai tā ir vai nav; man gribas atpakaļ to atklāsmi! Kaut vai placebo, bet uz brīdi palīdzēja!

    • Reply
    • Parent