ja tas sniedz atbildi un viegluma sajūtu, varbūt, ka tam pat nav nozīmes vai un cik tā saucamā atmiņa ir patiesa/ticama. ieteikt es neko nevaru, bet esot jau it kā ķermeņa atmiņa. to piemin izvaroto zīdaiņu sakarā, piemēram. ka pat, ja zīdainis nevar atcerēties, ķermenis to atceroties un pie kaut kāda apstākļu kopuma cilvēks jau pieaudzis nepaskaidrojami sensitīvi reaģē, jo faktiski ir traumēts uz mūžu. cik tā teorīja ir pierādīta, es nezinu, un vai tas darbojas arī tad, ja nav bijusi fiziska vardarbība.... teorētiski taču tie apstākļi kādos esam auguši arī 1-4 gadu vecumā bērnu ir ietekmējuši un veidojuši un kaut kas tak tai zemapziņā ir nosēdies, kas ir noteicis attiecīgās reakcijas situācijās pēc tam. tāpēc, es nez, vai jēga ir koncentrēties uz tavu atmiņu ticamību, ja tas dod atvieglojumu un nerada sarezģījumus Tavā vai citu dzīvēs, jo vienmēr jau var paturēt prātā, ka atmiņas ir subjektīvas. un pat ja nav ticamas, tad interesanti, kāpēc tieši tādai kombinācijai bija jāuzpeld, la Tu justos labāk. :)