![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Paklau, man ir svarīgi atcerēties kaut ko, kas ir noticis ļoti ļoti sen. Faktiski tādā vecumposmā (1--4gadi), par kuru parasti cilvēki neatceras neko, vismaz ne apzināti. Man ir savādāk. Es atceros dažas detaļas, sajūtas. Es skaidri skaidri zinu, ka zemapziņā tas ir fiksēts, jo redzu to sapņos. Diemžēl, no rīta es atceros dažus sapņus, bet neesmu pārliecināta, ka tas bija tas, ko tiešām "redzēju". Tā piemēram, pirms divām naktīm es redzēju metaforisku sižetu, par kuru es skaidri zinu, ka tas nav "īsta" atmiņa, bet transformācija tam zemapziņā sēdošajam, un, kad aiz šausmām biju pamodusies un pusmiegā centos analizēt, kāpēc es redzu to, ko es redzu, atnāca atklāsme un uz sekundes daļām es 100% zināju atbildi uz sev interesējošo jautājumu. Bija impulss grābt telefonu un zvanīt to pastāstīt kādam, bet bija 02:38, un es nolēmu, ka prātīgāk būtu uzvesties sane.
Jo, lūk, atklāsme bija spoža un apžilbinoša un ļoti atvieglojoša, diemžēl tik ļoti, ka nekavējoties aizmigu savā parastajā ķieģeļa miegā, un, kā jau droši vien nojaušat, no rīta es neatcerējos vairs tieši neko. Es atceros apmēram sapni, t.i. sajūtas, kādas sapnis raisīja un kuru dēļ es pamodos. Bet es neatceros tos secinājumus, atklāsme pazuda.
Man ļoti vajag atcerēties. Tas ir life-defining moments. Jums nav kādas pieredzes? Hipnoze? Kaut kādi ūberterapeiti? Kas? Lūdzu, lūdzu padalieties, ja iespējams. Ja tas ir pārāk privāti, nodzēšat uzreiz komentu? Atrakstiet privāti ljusername kāds ir šim žurnālam, iekš g m a i l . c o m?
Ļoti būšu pateicīga, ļoti.
Jo, lūk, atklāsme bija spoža un apžilbinoša un ļoti atvieglojoša, diemžēl tik ļoti, ka nekavējoties aizmigu savā parastajā ķieģeļa miegā, un, kā jau droši vien nojaušat, no rīta es neatcerējos vairs tieši neko. Es atceros apmēram sapni, t.i. sajūtas, kādas sapnis raisīja un kuru dēļ es pamodos. Bet es neatceros tos secinājumus, atklāsme pazuda.
Man ļoti vajag atcerēties. Tas ir life-defining moments. Jums nav kādas pieredzes? Hipnoze? Kaut kādi ūberterapeiti? Kas? Lūdzu, lūdzu padalieties, ja iespējams. Ja tas ir pārāk privāti, nodzēšat uzreiz komentu? Atrakstiet privāti ljusername kāds ir šim žurnālam, iekš g m a i l . c o m?
Ļoti būšu pateicīga, ļoti.
atmiņu un tavu personisko sajūtu kontekstā man tieši tāpēc būtu visvairāk bail iet uz kaut kādām atmiņas terapijām vai pat rakties pašai savās atmiņās, jo sajūtas par atmiņu pareizību nekādīgi nekorelē ar to patiesumu. tās korelē ar cognitive ease jeb processing fluency, ko var uzskatīt par cognitive bias (https://en.wikipedia.org/wiki/Processi
vai es varu pajautāt, kā tu zini, ka esi neparasts eksemplārs bioloģijas un anatomijas izpratnē? vai tev ir veikti kādi funkcionālie un/vai anatomiskie izmeklējumi, kas atklājuši kaut ko neparastu?
Tad par nemērāmo: es ļoti savādi uztveru liekas skaņas un trokšņus, pat necentīšos aprakstīt kā tieši tas manī atbalsojas. Es lietoju un cienu tikai mašīnas ar mehāniskajām ātrumkārbām, jo neviens automāts, nav svarīgi ar kādu cool kickdown opciju nespēj ātrāk pārslēgties starp robiem kā es to neapzināti izdaru. Nav svarīgi, vai industrija ir gofrētā kartona ražotne, mākslinieku autoralīzdzību izmaksas principi ASV muzikas industrijā vai satelītelefonijas simkaršu aktivizācijas protokli (reāli piemēri no dzīves), man vajag 1-3 dienas, lai es varētu uzturēt sarunu par šo tēmu ar industrijas darbiniekiem, un viņiem, visticamāk neradīsies aizdomas, ka es par to sāku interesēties tikai aizvakar.
Par pagātni. Kad man bija precīzi 3 gadi, es atceros, ka es silītes grupiņā sēžu uz krēsla un lasu priekšā grupiņai 1978. gada pasaku kalendārā pasaku par Zvejnieku un zelta zivtiņu, audzinātājas šajā laikā blakus skabūzī dzer kafiju, es atceros kā viņa smaržo un kas man ir mugurā, un kad mana jaunākā meita bija maziņa, pie mums nāca masiere, kas izrādījās bija mamma vienai meitenei, kas gāja šajā grupiņā un viņa man vēlāk iedeva fotogrāfiju, kur viņas vīrs bija šo kadru iemūžinājis, jo lasošs trīsgadīgs bērns visiem bija šķitis kaut kāds anomāls notikums. Es gribu teikt, ka es godīgi atcerējos to momentu pirms man parādīja foto. Utt.
Vopšem es labi kvalificējos hipersensitīva organisma piemēram, bet ne par to ir šis stāsts. Mav vienkārši vajag kaut kā izcelt to vienu svarīgo epizodi, kas ir zudusi.
piemēram, lai izvērtētu atmiņu, varētu veikt anatomisko MRI skenēšanu un paskatīties, vai ir izmaiņas, piemēram, hipokampā. tāpat varētu veikt funkcionālos testus, piemēram funkcionālo MRI vai PET un skatīties vai tev veicot atmiņas uzdevumus ar atmiņu saistītie smadzeņu reģioni reaģē savādāk nekā references grupai (kas būtu drošticamāks rezultāts nekā tikai anatomiska skenēšana). vēl varētu veikt vnk atmiņas testus, kas būtu pildāmi teiksim uz papīra. šeit gan jāatcerās, ka atmiņas testi parasti testē tikai noteikta veida atmiņu, tāpēc, ja būtu vēlme testēt spēju atcerēties agrīnas bērnības atmiņas, būtu no sākuma jāpārliecinās, ka tests būtu spējīgs to pārbaudīt.
ko arī minēji un ko apstiprinu, tas, ka tev ir iespējami dažādi neiroloģiskie variabļi vai paaugstināts sensorais inputs nenozīmē un neizslēdz, ka tas tāpēc kaut kādā veidā izraisītu izmaiņas atmiņas procesā.
ar bērnības atcerēšanos joprojam ir ķēpīgi. piemērā, ko tu minēji, nav iespējams zināt vai tu atceries notikumu pa tiešo no 3 gadu vecuma, vai varbūt tu atceries kā 5 gadu vecumā atcerējies notikumu, kas notika 3 gadu vecumā, vai varbūt tev kāds 4 gadu vecumā pastāstīja par notikumu 3 gadu vecumā, kuru tu tagad atceries (un smadzenes lieliski iepilda trūkstošās detaļas).
īsumā -- atmiņas var būt patiesas, bet bieži tās nav patiesas un subjektīvi mums vispār nav nekādas spējas pateikt, kuras tad ir īstās un kuras nav.
nu, joka pēc jau var sevi papētīt. teiksim dzirdes un redzes testi ir lēti, tad ir visādi neinvazīvi eksperimenti, kur skenē galvas, pārbauda reakcijas, testē dzirdi. gan es, gan man pazīstami savulaik ar tādiem pat piepelnījāmies + atklājām visu ko jaunu par sevi (parasti to, cik parasti mēs esam). kamēr nav 1. fāzes klīniskie pētījumi, tikmēr ir OK.