Sviesta Ciba |

Snorke (

snorke) rakstīja,
@ 2013-02-14 09:49:00

man liekas, ka es sapratu, kaapec "tie, kas tevi pievelk - tie ir not good for you"

sausmigi jocigi, ne ?

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	kbrgs_ 2011-02-14 10:55 (saite)
	ja, pastasti man ari, kapec, man noderes prieksdienam (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	snorke 2011-02-14 11:11 (saite)
	antonio bija taisniba par tiem skibajiem kresliem, es jutos labi ar tiem cilvbekiem, kas nav labi "prieks manis", kas ilgterminja mani novedis pie sabrukuma (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	dzha 2011-02-14 11:07 (saite)
	nu, kapeec? :) (Atbildēt uz šo)

krii
2011-02-14 11:11 (saite)

Nu, nav jau nemaz tik jocīgi. Ir visvisādas psihologu teorijas, kas to skaidro - populārākā ir laikam tā, ka bērnībā mēs visi pārdzīvojam kaut kādus konfliktus attiecībās ar vecākiem, kurš nu jūtas nepietiekami aprūpēts, kurš atkal pārāk ierobežots utt., bet sāpināti tiek visi. Un tad pieauguši mēs neapzināti cenšamies veidot attiecības ar cilvēkiem, kuri var mūs sāpināt ļoti līdzīgā veidā, bet aiz tā slēpjas cerība, ka šoreiz - atšķirībā no iepriekšējām, un arī atšķirībā no bērnības - izdosies situāciju mainīt un panākt, lai mani vairs tādā veidā nesāpina. Protams, ka visbiežāk tas neizdodas, jo paša cilvēka vienīgais ielāgotais rīcības scenārijs ir tāds, kas provocē tieši šo sāpināšanu.
Tas ir līdzīgs mehānisms tam, kas raisa no vardarbības cietušām sievietēm vēlmi vakaros vienām klīst pa nomaļām vietām utml. neapzināti darīt visu, lai vardarbību izprovocētu vēlreiz.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	snorke 2011-02-14 11:15 (saite)
	nuja, diezgan precizi ! taa nenormalaa laimes sajuta celas no taa, ka : SOREIZ es so mainisu, soreiz es seit dabusu milestibu, bet es nesanemu ATKAL un sabruuku :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	kbrgs_ 2011-02-14 11:18 (saite)
	jaa, patiesam baigi precizi. ok, purinam nost un liekam citu bildi ieksa (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	snorke 2011-02-14 11:25 (saite)
	bet no kurienes celas taa paardabiskaa pirmaa Tuvibas, Siltuma, Laimes sajuta, kad satiec sos cilvekus ? kads tai mechanisms apuksaa ?:) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	? formica 2011-02-14 11:30 (saite)
	http://www.newscientist.com/article/dn1815-women-attracted-to-men-who-smell-like-dad.html (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

kihelkonna
2011-02-14 12:27 (saite)

ak sirsniņ. grāmatā "sievietes, kas mīl par daudz", kuru es tev nosūtīju pirms 2 vai 3 gadiem un kurai tu izlasīji tikai virsrakstus, tavam jautājumam ir veltīts krāšņs skaidrojums.
(postēšu divās daļās, jo ir par garu)

====================

Kā gan sievietes, kas mīl par daudz, uzmeklē vīriešus, ar kuriem viņas var turpināt īstenot savus jau bērnībā izveidotos neveselīgos attiecību modeļus? Kā, piemēram, sieviete, kuras tēvs emocionālajā ziņā nekad nav bijis ar viņu kopā, uzmeklē vīrieti, par kura uzmanību viņa nemitīgi cīnās, taču nespēj to iegūt? Kā sieviete no ģimenes, kurā valdījusi vardarbība, var saistīties ar vīrieti, kas viņu sit? Kā alkoholiķu ģimenē uzaugusi sieviete atrod vīrieti, kurš jau ir vai drīz kļūs par alkoholiķi? Kā sieviete, kuras māte vienmēr ir bijusi no viņas emocionāli atkarī¬ga, atrod vīru, kuram nepieciešams, lai viņa par to rūpētos?

Kādas gan ir tās norādes, kas liek šīm sievietēm no visiem eventuālajiem partneriem izraudzīties tieši tos vīriešus, ar ku¬riem kopā viņas var izpildīt jau kopš bērnības tik labi zināmo deju? Un kā viņas reaģē (vai nereaģē), sastopot vīrieti, kura uz¬vedības stils ir veselīgāks vai kurš nav tik atkarīgs no viņu sniegtās palīdzības vai nav tik infantils vai aizvainojošs kā tie, pie kuriem viņas ir pieradušas, tādu vīrieti, kura deja tik labi nesaskan ar to, ko pieprot viņa?

Sena psihoterapijā pieņemta aksioma ir tā, ka cilvēks bieži ap¬precas ar tādu personu, kas atgādina viņa māti vai tēvu, to, ar kuru viņam nācies cīnīties uzaugot. Šī nostādne nav gluži precīza. Nav jau gluži tā, ka mūsu izraudzītais dzīvesbiedrs būtu tieši tāds pats kā Mamma vai Tētis, taču kopā ar šo partneri mēs varam pārdzīvot tās pašas izjūtas un pārvarēt tās pašas problē¬mas, ar kādām mēs saskaramies uzaugot; mēs varam atjaunot sev tik pazīstamo bērnības gaisotni un izmantot tos pašus ma¬nevrus, kurus esam jau ir tik labi apguvušas. Tas arī ir tas, kas vairākumam no mums nozīmē mīlestību. Mēs jūtamies kā mā-jās, ērti, īpaši «labi» blakus cilvēkam, ar kuru kopā mēs varam izdarīt mums zināmos gājienus un pārdzīvot visas mums pazīs¬tamās izjūtas. Pat tad, ja no šiem gājieniem nekad nav bijis nekāda labuma un izjūtas ir nepatīkamas, tas ir tas, ko mēs pazīstam vis¬labāk. Mums ir tā īpašā piederības sajūta attiecībā uz vīrieti, kurš mums kā viņa partnerēm ļauj dejā izmantot jau zināmos soļus. Tieši ar viņu mēs nolemjam izmēģināt veidot attiecības.

Nav pasaulē sarežģītākas ķīmijas par šo noslēpumaino tu¬vības sajūtu, kad satiekas vīrietis un sieviete, kuru izturēšanās modeļi sader kopā kā mozaīkas fragmentiņi. Ja vēl papildus tam vīrietis dod sievietei iespēju cīnīties ar viņas bērnībā izjustajām sāpēm un bezpalīdzību, ar to, kas viņai licis justies nemīlētai un nevajadzīgai, un iespēju šīs izjūtas pārvarēt, tad viņa tiešām ne¬spēj pretoties šim pievilkšanas spēkam. Patiesībā, jo vairāk sāpju pārdzīvots bērnībā, jo spēcīgāka ir viņas tieksme jau kā pieau¬gušai sievietei atkal atdzīvināt un šoreiz uzvarēt šīs sāpes.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

kihelkonna
2011-02-14 12:27 (saite)

Palūkosimies, kāpēc tas tā ir. Ja mazs bērns ir pārdzīvojis kādu traumu, tā atkal un atkal no jauna atspoguļosies viņa rotaļās, kamēr viņš kaut kādā veidā nenonāks līdz apziņai, ka beidzot ir ticis galā ar saviem pārdzīvojumiem. Bērns, kuram izdarīta operācija, piemēram, izmantojot lelles vai citas rotaļu figūras, var atdzīvināt atmiņā braucienu uz slimnīcu, iztēloties sevi kā ārstu vienā no šādām rotaļām un kā pacientu kādā citā, līdz beidzot ar šo notikumu saistītās bailes ir pietiekami mazinājušās. Būda¬mas sievietes, kas mīl par daudz, arī mēs daudzējādā ziņā rīko¬jamies tāpat: atkārtoti izspēlējam un pārdzīvojam nelaimīgas at¬tiecības un cenšamies pakļaut tās savai kontrolei.

No tā izriet, ka faktiski nevienās attiecībās nav nekādu ne¬jaušu sakritību, nav nejaušu laulību. Ja sieviete ir pārliecināta, ka viņai kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ «jāapprecas» ar konkrētu vīrieti, kuru viņa nekad apzināti neizvēlētos par savu vīru, tad, protams, viņa centīsies izpētīt, kāpēc tuvībai ir izvēlējusies tieši šo vīrieti, kāpēc viņa vispār uzņēmusies risku, paliekot stāvoklī no šā vīrieša. Tāpat, ja sieviete sūdzas, ka ap¬precējusies kaprīzes dēļ vai arī bijusi pārāk jauna, lai apzinātos, ko dara, vai ka nav bijusi pie pilnas saprašanas un nav spējusi uzņemties pilnu atbildību par savu izvēli, tad tie visi ir tikai aiz¬bildinājumi, kas pelnījuši rūpīgāku izpēti.

Patiesībā viņa ir izdarījusi savu izvēli, lai arī neapzinātu, tur¬klāt bieži vien apzinādamās sava nākamā partnera būtību jau pašā sākumā. To noliegt nozīmē noliegt atbildību par savu izvēli un savu dzīvi, un šāds noliegums padara neiespējamu atvese¬ļošanos.

Taču kā mēs izvēlamies? Kāds tieši ir šis mīklainais process, tā nenosakāmā ķīmiskā reakcija, kas notiek starp sievieti, kas mīl par daudz, un vīrieti, kurš viņu piesaista?

Ja nu šo jautājumu formulē citādi — kas norāda uz dzirksteli starp sievieti, kurai nepieciešams būt vajadzīgai, un vīrieti, kurš meklē kādu, kas uzņemtos par viņu atbildību? Vai starp sievieti, kurai piemīt izteikta pašupurēšanās tieksme, un izteikti egois¬tisku vīrieti? Vai starp sievieti, kura uzskata sevi par upuri, un vīrieti, kura identitāte balstās uz spēku un agresiju? Vai sievieti, kurai piemīt tieksme vadīt, un gļēvu vīrieti? — tad šis process zināmā mērā zaudē savu noslēpumainību. Jo pastāv noteikti signāli, noteikti mājieni, ko raida un uztver katrs no šīs dejas dalībniekiem. Atcerieties, ka jebkuras par daudz mīlošas sievie-tes likteni ietekmē divi faktori: (1) viņas ģimenes modeļa sa¬skaņa ar konkrētā vīrieša raksturu un (2) tieksme atdzīvināt un pārvarēt sāpīgos pagātnes pārdzīvojumus. Aplūkosim šā dueta pirmos, pagaidām vēl nedrošos soļus, kas katru no partneriem informē, ka te ir cilvēks, ar kuru kopā tas, iespējams, radīs sa¬darbību, saskaņu un labsajūtu.

....

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

kihelkonna
2011-02-14 12:33 (saite)

Iedomājieties viņus abus, Šonu un Melāniju, kā dejotājus tādā pasaulē, kur visi ir dejotāji un ikviens pieaugot iemācās savus individuālos dejas soļus. Atkarība no konkrētiem gadīju¬miem un personībām, bet lielākoties apgūstot tās dejas, kādas tika dejotas ar viņiem bērnībā, gan Šons, gan Melānija bija iz-strādājuši katrs savu, unikālu psiholoģisku soļu, kustību un žestu repertuāru.

Tad kādu dienu viņi satikās un atklāja, ka abu nebūt ne līdzī¬gās dejas, izpildītas kopā, maģiski apvieno viņus izcilā duetā, lieliskā pas de deux, kas ietver sevī darbību un pretdarbību. Tik¬līdz viens izdarīja kādu kustību, otrs uz to atbildēja, un rezul¬tāts bija tāda horeogrāfija, kas lāva kopīgajai dejai netraucēti virpuļot apkārt un apkārt, un apkārt.
Kad vien viņš atteicās no atbildības, viņa to aši uzņēmās. Kad viņa uzvēla sev plecos visus jau ierastos ar viņu ģimenes uz¬turēšanu saistītos pienākumus, viņš aizvirpuļoja prom, atbrīvo¬dams pietiekami lielu telpu viņas rūpju izpausmēm. Kad viņš meklēja skatuvi, kur pakavēties citas sievietes sabiedrībā, viņa atviegloti nopūtās un sāka dejot ātrāk, lai apreibtu pati savā kustībā. Kad viņš aizdejoja prom un pazuda kulisēs, viņa no¬stājās perfektā gaidīšanas pozā. Apkārt un apkārt, un apkārt...
Melānijai šī deja dažbrīd bija satraucoša, bet bieži vien vien¬tulīga; palaikam tā bija kaitinoša un nogurdinoša. Taču viņa ne¬kādā ziņā nevēlējās pārtraukt deju, kuru tik labi prata. Visi soļi, kustības, viss likās tik pareizs, ka viņa bija pārliecināta — šo deju sauc par mīlestību.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

kihelkonna
2011-02-14 12:35 (saite)

Turpretī, ja vecāku attieksme pret mums ir bijusi naidīga, kri¬tiska, nežēlīga, manipulatīva, valdonīga, pārāk aizbildnieciska vai citādā ziņā nepareiza, mēs jūtamies «pareizi» tad, kad satiekam kādu, kurš - varbūt ļoti slēptā veida pauž tādu pašu at¬tieksmi un izturas tāpat kā savulaik mūsu vecāki. Mēs jūtamies «kā mājās» kopā ar cilvēkiem, kas atdzīvina mūsu agrākos neve¬selīgās izturēšanās modeļus, un var būt, ka jūtamies neveikli un nedroši, kad esam kopā ar maigākiem, laipnākiem vai citādi ve¬selīgākiem cilvēkiem. Vai arī — mums pietrūkst to pārbaudī¬jumu, kurus mēs cenšamies izturēt, pūlēdamās mainīt otru cil¬vēku un padarīt viņu laimīgu vai panākt no viņa līdz šim neiz¬paustu pieķeršanos vai atzinību, un tāpēc varam gluži vienkārši just garlaicību kopā ar veselīgākiem cilvēkiem. Garlaicība bieži vien maskē vieglu vai arī izteiktu neveiklību, ko sievietes, kas mīl par daudz, parasti izjūt tad, ja viņām ir liegta ierastā loma, kas nozīmē palīdzēt kādam, cerēt uz kaut ko un pievērst lielāku uz-manību kāda cita cilvēka labklājībai nekā savējai. Daudzus pieau¬gušus alkoholiķu bērnus, kā arī citu disfunkcionālu ģimeņu pēc¬nācējus vilina cilvēki, kuri sagādā nepatikšanas un pārdzīvoju¬mus, īpaši negatīvus pārdzīvojumus. Ja mūsu dzīvē vienmēr val¬dījis dramatisms un haoss un ja mums, kā tas mēdz notikt, bēr¬nībā un pusaudža gados ir nācies noliegt daudzas savas jūtas, tad mēs arī vēlāk bieži vien tiecamies pēc dramatiskiem notikumiem, lai tie izraisītu mums kaut jelkādas izjūtas. Tāpēc mums nepiecie¬šams satraukums, ko rada nedrošība, sāpes, vilšanās un cīņa, tikai tad mēs varam just, ka dzīvojam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	kihelkonna 2011-02-14 12:38 (saite)
	interesentiem varu piesūtīt citēto grāmatu :D (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	snorke 2011-02-14 12:42 (saite)
	"Garlaicība bieži vien maskē vieglu vai arī izteiktu neveiklību, ,,, ja viņām ir liegta ierastā loma, kas nozīmē palīdzēt kādam, cerēt uz kaut ko un pievērst lielāku uz-manību kāda cita cilvēka labklājībai nekā savējai" ta sir kaa naglai uz galvas kaa es juutos,,, akakak,, nu atsuti man to graamatu ! :) tu tak zini manu mailu ? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	kihelkonna 2011-02-14 13:00 (saite)
	man nav tavas adreses. ieraksti un izdzēs, saņemšu uz meilu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Nodzēsts puksts)

	kihelkonna 2011-02-14 13:05 (saite)
	nosūtīju. neaizmirsti nodzēst meilu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	sw 2011-02-14 15:31 (saite)
	paldies :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	sole 2011-02-14 15:42 (saite)
	Uz atoll (at) inbox lv arī lūdzu. Paldies! (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	zuzanna 2011-02-14 16:33 (saite)
	Es arıı prıecaatos sanemt kopıju uz labaa_lata (at) yahoo.com. Paldıes (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	snorke 2011-02-14 12:39 (saite)
	zini, kas ir nu SAUSMIGI PRECIZI: Mēs jūtamies kā mājās, ērti, īpaši «labi» blakus cilvēkam !!! tad man ir KIMIJA, tad man ir PIEVILKSANAS< tad man ir pilniga eiforija,,, mja,, (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

bozena
2011-02-14 12:28 (saite)

Es izdomāju, ka Antonio grib tevi remontēt. Reku man līdzība - Līžbetei, nu manai Meitai I, izradās, nav vienādas kājas. Bērns aug, viena garāka par otru, iegurnis arī kaut kā savērpts, no tā izriet, ka kājas viņa tur nepareizi, no kā traumas. Dektere izraksta viņai ortrozi un briesmīgas ortopēdiskās zoles, kuras Līžbeitei sāpina kājas, kuras nepatīk, nav nekāda ķīmija ar tām zolēm. Bet viņai ar tām zolēm un ortrozi jāspēlē basketbols. Bez baskatbola atkal viņa nevar iztikt. Un tagad ir tā, ka tās zoles iegriež kāju pareizi, un tagad ir vieglāk ar zolēm nekē bez. Rezultātam jābūt tādam, ka Līžbetei ir divas vienādas veselas kājas unviņa var noŗmēli spēlēt basketbolu.
Arhitekts ir tava terapija. Ortopēdiskais krēsls.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	snorke 2011-02-14 12:35 (saite)
	vsivairak baidos, ka arhitekts nav sava paveida skibais kresls ! nu tikai izliekas par ortopediski, bet isteniba - hohohoho - cita paveida skibums ! bet, saskana ar antonio, taas manas vaimanas : jutos neerti, nav kimijs, varetu but pazime, ka vins ir tas taisnais kresls :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	planeeta 2011-02-14 14:49 (saite)
	Tad tas nozīmē, ka Tev ar tiem taisnajiem krēsliem ir pilni metro un lidmašīnas? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	liljabrik 2011-02-14 20:04 (saite)
	es esmu sākusi domāt, ka tie pat ir "good for me". ka tieši tāpēc, ka es zemapziņā nevēlos ģimeni un bērnus, es izvēlos tos, ar kuriem tas nesanāks. (Atbildēt uz šo)

Navigate: