Turpretī, ja vecāku attieksme pret mums ir bijusi naidīga, kri¬tiska, nežēlīga, manipulatīva, valdonīga, pārāk aizbildnieciska vai citādā ziņā nepareiza, mēs jūtamies «pareizi» tad, kad satiekam kādu, kurš - varbūt ļoti slēptā veida pauž tādu pašu at¬tieksmi un izturas tāpat kā savulaik mūsu vecāki. Mēs jūtamies «kā mājās» kopā ar cilvēkiem, kas atdzīvina mūsu agrākos neve¬selīgās izturēšanās modeļus, un var būt, ka jūtamies neveikli un nedroši, kad esam kopā ar maigākiem, laipnākiem vai citādi ve¬selīgākiem cilvēkiem. Vai arī — mums pietrūkst to pārbaudī¬jumu, kurus mēs cenšamies izturēt, pūlēdamās mainīt otru cil¬vēku un padarīt viņu laimīgu vai panākt no viņa līdz šim neiz¬paustu pieķeršanos vai atzinību, un tāpēc varam gluži vienkārši just garlaicību kopā ar veselīgākiem cilvēkiem. Garlaicība bieži vien maskē vieglu vai arī izteiktu neveiklību, ko sievietes, kas mīl par daudz, parasti izjūt tad, ja viņām ir liegta ierastā loma, kas nozīmē palīdzēt kādam, cerēt uz kaut ko un pievērst lielāku uz-manību kāda cita cilvēka labklājībai nekā savējai. Daudzus pieau¬gušus alkoholiķu bērnus, kā arī citu disfunkcionālu ģimeņu pēc¬nācējus vilina cilvēki, kuri sagādā nepatikšanas un pārdzīvoju¬mus, īpaši negatīvus pārdzīvojumus. Ja mūsu dzīvē vienmēr val¬dījis dramatisms un haoss un ja mums, kā tas mēdz notikt, bēr¬nībā un pusaudža gados ir nācies noliegt daudzas savas jūtas, tad mēs arī vēlāk bieži vien tiecamies pēc dramatiskiem notikumiem, lai tie izraisītu mums kaut jelkādas izjūtas. Tāpēc mums nepiecie¬šams satraukums, ko rada nedrošība, sāpes, vilšanās un cīņa, tikai tad mēs varam just, ka dzīvojam.