ak sirsniņ. grāmatā "sievietes, kas mīl par daudz", kuru es tev nosūtīju pirms 2 vai 3 gadiem un kurai tu izlasīji tikai virsrakstus, tavam jautājumam ir veltīts krāšņs skaidrojums.
(postēšu divās daļās, jo ir par garu)

====================

Kā gan sievietes, kas mīl par daudz, uzmeklē vīriešus, ar kuriem viņas var turpināt īstenot savus jau bērnībā izveidotos neveselīgos attiecību modeļus? Kā, piemēram, sieviete, kuras tēvs emocionālajā ziņā nekad nav bijis ar viņu kopā, uzmeklē vīrieti, par kura uzmanību viņa nemitīgi cīnās, taču nespēj to iegūt? Kā sieviete no ģimenes, kurā valdījusi vardarbība, var saistīties ar vīrieti, kas viņu sit? Kā alkoholiķu ģimenē uzaugusi sieviete atrod vīrieti, kurš jau ir vai drīz kļūs par alkoholiķi? Kā sieviete, kuras māte vienmēr ir bijusi no viņas emocionāli atkarī¬ga, atrod vīru, kuram nepieciešams, lai viņa par to rūpētos?

Kādas gan ir tās norādes, kas liek šīm sievietēm no visiem eventuālajiem partneriem izraudzīties tieši tos vīriešus, ar ku¬riem kopā viņas var izpildīt jau kopš bērnības tik labi zināmo deju? Un kā viņas reaģē (vai nereaģē), sastopot vīrieti, kura uz¬vedības stils ir veselīgāks vai kurš nav tik atkarīgs no viņu sniegtās palīdzības vai nav tik infantils vai aizvainojošs kā tie, pie kuriem viņas ir pieradušas, tādu vīrieti, kura deja tik labi nesaskan ar to, ko pieprot viņa?

Sena psihoterapijā pieņemta aksioma ir tā, ka cilvēks bieži ap¬precas ar tādu personu, kas atgādina viņa māti vai tēvu, to, ar kuru viņam nācies cīnīties uzaugot. Šī nostādne nav gluži precīza. Nav jau gluži tā, ka mūsu izraudzītais dzīvesbiedrs būtu tieši tāds pats kā Mamma vai Tētis, taču kopā ar šo partneri mēs varam pārdzīvot tās pašas izjūtas un pārvarēt tās pašas problē¬mas, ar kādām mēs saskaramies uzaugot; mēs varam atjaunot sev tik pazīstamo bērnības gaisotni un izmantot tos pašus ma¬nevrus, kurus esam jau ir tik labi apguvušas. Tas arī ir tas, kas vairākumam no mums nozīmē mīlestību. Mēs jūtamies kā mā-jās, ērti, īpaši «labi» blakus cilvēkam, ar kuru kopā mēs varam izdarīt mums zināmos gājienus un pārdzīvot visas mums pazīs¬tamās izjūtas. Pat tad, ja no šiem gājieniem nekad nav bijis nekāda labuma un izjūtas ir nepatīkamas, tas ir tas, ko mēs pazīstam vis¬labāk. Mums ir tā īpašā piederības sajūta attiecībā uz vīrieti, kurš mums kā viņa partnerēm ļauj dejā izmantot jau zināmos soļus. Tieši ar viņu mēs nolemjam izmēģināt veidot attiecības.

Nav pasaulē sarežģītākas ķīmijas par šo noslēpumaino tu¬vības sajūtu, kad satiekas vīrietis un sieviete, kuru izturēšanās modeļi sader kopā kā mozaīkas fragmentiņi. Ja vēl papildus tam vīrietis dod sievietei iespēju cīnīties ar viņas bērnībā izjustajām sāpēm un bezpalīdzību, ar to, kas viņai licis justies nemīlētai un nevajadzīgai, un iespēju šīs izjūtas pārvarēt, tad viņa tiešām ne¬spēj pretoties šim pievilkšanas spēkam. Patiesībā, jo vairāk sāpju pārdzīvots bērnībā, jo spēcīgāka ir viņas tieksme jau kā pieau¬gušai sievietei atkal atdzīvināt un šoreiz uzvarēt šīs sāpes.