Iedomājieties viņus abus, Šonu un Melāniju, kā dejotājus tādā pasaulē, kur visi ir dejotāji un ikviens pieaugot iemācās savus individuālos dejas soļus. Atkarība no konkrētiem gadīju¬miem un personībām, bet lielākoties apgūstot tās dejas, kādas tika dejotas ar viņiem bērnībā, gan Šons, gan Melānija bija iz-strādājuši katrs savu, unikālu psiholoģisku soļu, kustību un žestu repertuāru.

Tad kādu dienu viņi satikās un atklāja, ka abu nebūt ne līdzī¬gās dejas, izpildītas kopā, maģiski apvieno viņus izcilā duetā, lieliskā pas de deux, kas ietver sevī darbību un pretdarbību. Tik¬līdz viens izdarīja kādu kustību, otrs uz to atbildēja, un rezul¬tāts bija tāda horeogrāfija, kas lāva kopīgajai dejai netraucēti virpuļot apkārt un apkārt, un apkārt.
Kad vien viņš atteicās no atbildības, viņa to aši uzņēmās. Kad viņa uzvēla sev plecos visus jau ierastos ar viņu ģimenes uz¬turēšanu saistītos pienākumus, viņš aizvirpuļoja prom, atbrīvo¬dams pietiekami lielu telpu viņas rūpju izpausmēm. Kad viņš meklēja skatuvi, kur pakavēties citas sievietes sabiedrībā, viņa atviegloti nopūtās un sāka dejot ātrāk, lai apreibtu pati savā kustībā. Kad viņš aizdejoja prom un pazuda kulisēs, viņa no¬stājās perfektā gaidīšanas pozā. Apkārt un apkārt, un apkārt...
Melānijai šī deja dažbrīd bija satraucoša, bet bieži vien vien¬tulīga; palaikam tā bija kaitinoša un nogurdinoša. Taču viņa ne¬kādā ziņā nevēlējās pārtraukt deju, kuru tik labi prata. Visi soļi, kustības, viss likās tik pareizs, ka viņa bija pārliecināta — šo deju sauc par mīlestību.