Nu, nav jau nemaz tik jocīgi. Ir visvisādas psihologu teorijas, kas to skaidro - populārākā ir laikam tā, ka bērnībā mēs visi pārdzīvojam kaut kādus konfliktus attiecībās ar vecākiem, kurš nu jūtas nepietiekami aprūpēts, kurš atkal pārāk ierobežots utt., bet sāpināti tiek visi. Un tad pieauguši mēs neapzināti cenšamies veidot attiecības ar cilvēkiem, kuri var mūs sāpināt ļoti līdzīgā veidā, bet aiz tā slēpjas cerība, ka šoreiz - atšķirībā no iepriekšējām, un arī atšķirībā no bērnības - izdosies situāciju mainīt un panākt, lai mani vairs tādā veidā nesāpina. Protams, ka visbiežāk tas neizdodas, jo paša cilvēka vienīgais ielāgotais rīcības scenārijs ir tāds, kas provocē tieši šo sāpināšanu.
Tas ir līdzīgs mehānisms tam, kas raisa no vardarbības cietušām sievietēm vēlmi vakaros vienām klīst pa nomaļām vietām utml. neapzināti darīt visu, lai vardarbību izprovocētu vēlreiz.