• Projekts Alter Ego - izmantojot divus žournālus, atklāti runāt pašam ar sevi (jā, jā, šizofrēnijas tehniskie palīglīdzekļi)


• Projekts Alternatīvā vēsture- uzlauzt cibu un iegūt cibiņu passwordus, pēc tam lēnām un pamazām iejaukties vēsturē, pārveidojot vai pārvietojot starp dažādiem žurnāliem ierakstus, idejas un tēmas (jā, jā, tas pats lupus gājiens, tikai ar traumējošākām sekām)


• Projekts Fēnikss- veidot jaunu supercibiņu, "aizņemoties" (arī apstrādājot/pārstrādājot) labākos no cibas ierakstiem (jā, jā, zinu par privity, zinu)


• Projekts Par un pret- ar divu žournālu palīdzību sadalīt cibiņus nometnēs, pašam izvirzot tēzes un pašam tās atspēkojot (jā, jā, orsona skota karda (vai nu kam viņš šo ideju nospēra) ideja par loki un demosfēnu)

citi priekšlikumi?

žurnāls Psiholoģijas pasaule mēģinājis iedziļināties jautājumā par personības rekonstrukciju, izmantojot internetu.

problēmas, kā ar daudziem līdzīgiem populārzinātniskiem pārspriedumiem, radušās uzstādījumā par tīkla apdzīvotāju it kā nepārvaramu vēlmi pēc neīsta paštēla un nepatiesa raksturojuma radīšanas. saprotams, ka pētījumi, kas pieminēti referenču sadaļā, pēta datoratkarīgos (kas ir nopietna slimība), savukārt rakstā tie ar vieglu roku tiek pierakstīti vai ikvienam tīkla pilsonim, trivializējot visu ar pāris banāliem piemēriem.

autors nemaz nemēģina saprast , kas ir iemesls aizvien aktīvākai tīkla izmantošanai kontaktu veidošanā. pie tam jau samērā sen tīkls ir kļuvis ne tikai par socializēšanās vidi bet arī pašrealizācijas (tas viss, protams, no pārāk labas dzīves :)) instrumentu. tas nekas, ka liela daļa tīkla bagātību jau pēc gada vairs neeksistēs- vietā nāks cita, savādāka. skatuve, ar teorētiskajiem miljoniem un prakstiskajiem simtiem auditorijas, ar prieku un vēlību uzņem jaunos viesmāksliniekus, kurus nekad nedzirdēsim prozas lasījumos vai dzejas dienās.

emocijas nevar būt neīstas- tu vai nu priecājies vai skumsti un nav nekādas atškirības, vai iemesls tām ir tīkls vai reālā dzīve. savulaik teeja teica, ka viņai divas dienas ir sūdīgi, ja kāds viņu izmetis no frendiem un visu dienu priecīgi, ja kāds izteicies atzinīgi par uzrakstīto. nu kā šādas emocijas var būt neīstas?

savā ziņā var apskaust cibiņus, kas savu dzīvi vada tikai vienā žurnālā, kas saprioritizējuši savu īsteno un pakārtotās identitātēs vai jau sākotnēji savā vārda izvēlē pieļāvuši iespēju tā izmantošanai iekš IRL. cibā pilnīgi normālā personības šķelšanās nav īpaši komfortabla kontaktējot ar citiem cilvēkiem savā fiziskajā veidolā, ja visi tavi cibas "es" ir vienlīdzīgi un katrs žurnāla vārds ir radies spontāni vai pateicoties viņa augstībai- gadījumam.

traki gan, kad tava virtuālā personība kļūst populārāka par reālo. vienīgais meklētājs, kas manu legālo identitāti atzina par vērtīgāku, bija www.a9.com

google:
Jūs meklējāt: vvv uuu. Rezultāti 1 - 10 no 63. 0.16 sekundes
Jūs meklējāt: klukucis. Rezultāti 1 - 7 no 262. 0.29 sekundes

siets:
Meklēja: vvv uuu. Rezultāti: 1 - 10 no 71 Meklēšana ilga 0.155 sekundes.
Meklēja: klukucis. Rezultāti: 1 - 8 no 99 Meklēšana ilga 0.165 sekundes.

altavista:
vvv uuu: AltaVista found 7 results
klukucis: AltaVista found 8 results

a9:
vvv uuu: Showing 1 - 10 of about 18
klukucis: Did you mean: klucis? Showing 1 - 8 of about 15

tradicionāli līdz šim tēls vienmēr ir bijis autora rokās (ja izņem dažus indivīdus- rakstniekus ar pseidonīmiem un pāris precedentus (anonīmas vēstules) asv likumu pieņemšanas procesos), kas ar to dara ko vēlas. autors ir primārs, tēls- atvasināts.

šī ir vide, kur masveida anonimitāte par primāro izvirza tēlu, nevis autoru. autors ir sekundārs un daudzos gadījumos pat nav interesants. tēls ir dinamisks, tas var adaptēties, mainīties, atbildēt. tēls dzīvo šajā telpā. tēls ir dzīvs. dažkārt pat dzīvāks par autoru. tēla un autora attiecības vairs nav tik viennozīmīgas kā "ja ķebja poroģil, ja ķebja i ubju". ja nogalina tēlu, nekas jau pāri (no vērotāja viedokļa) nepaliek.

šajā laikaposmā sviesta cibā tika veikts eksperiments ar šizoidāli sociopātiskiem elementiem- cibiņš scibologs un cibiņš teeja apmainījās ar savām virtuālajām personībām. teorētiski katram no mums tika dota pilna rīcības brīvība otra virtuālās personības ekspluatācijā (puksti, nopūtas, draugu saraksts, žurnāla izkropļošana :)).

nezinu kā teejai, taču mana motivācija bija pārliecināties vai un cik viegli ir simulēt citu cibiņu ar nostabilizētu pukstēšanas formātu, savstarpējām attiecībām ar citiem cibiņiem, pārliecināties cik ilgs laiks paies, kamēr kāds sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā.

pirmais secinājums- izlikties par citu ir vieglāk pukstos nekā nopūtās (komentos). tas acīmredzot tādēļ, ka ar katru no saviem drauģeļiem mēs tomēr komunicējam mazliet savādāk, ņemot vērā iepriekšējās komunikācijas un pukstu-nopūtu kontekstu. tā kā ciba nepiedāvā ērti pārskatāmu savstarpējo komentāru vēsturi, šo kontekstu nevar arī iemācīties vai nokopēt. rezultāts bija tāds, ka mana teeja pie saviem drauģeļiem komentējās maz (un neparasti sievišķi iejūtīgi) vai nemaz. baidījos iekrist :))

otrais secinājums- simulējot uzvedību nevilšus nākas pārspīlēt un izcelt atsevišķus otra cibiņa uzvedības aspektus. nezinu vai kāds pamanīja, ka šajā laikaposmā scibologs ar saviem frendiem bija krietni raupjāks (lamuvārdu vairāk, smalku uzbraucienu mazāk) nekā parasti. vismaz es pamanīju :)) teeja savukārt gribot negribot safokusējās uz prozaiski tēlainiem (un ne pārāk pārliecinošiem, kā teica ronis) izlēcieniem, jo atkārtot viņas stilu bija nu ļoti jau sarežģīti. ar kādu pokemonu noteikti būtu vieglāk :)) mans priekštats par teeju izrādījās varen spēcīgs un krietni vien savādāks nekā pati teeja.

trešais secinājums- ir ļoti grūti noturēties otra rāmjos. teeja norāvās vairāk reižu nekā es, taču arī es nevarēju noturēties nenokomentējot (savā ierastajā kapacitātē) vienu gardumi un vienu savas slepenās kaislības krii pukstu par vīreļu tipiem. :)) reizēm ir tā, ka nu vienkārši nav iespējams palaist garām pukstu nenokomentētu- acīmredzama nepārvarama atkarība (pieradums pie) no sava virtuālā kažociņa un cibas kopumā :))

polls: kāds bija scibologs, kamēr viņa tēlu ekspluatēja teeja?

mēs paši savās acīs izskatāmies (redzot sevi tv vai mājas video) sliktāk nekā tas liekas citiem. mēs savās ausīs izklausāmies (dzirdot sevi pa radio, vai diktafona atskaņojumā) sliktāk nekā tas liekas citiem.

šīs savas dimensijas mēs nevaram kontrolēt. kādu nu izskatu un balsi māmuļa daba dāvājusi, ar tādu jāiztiek (ja vien ķirurģijas mīļotājs).

viena no jomām, kuru varam kontrolēt, ir rakstītais texts. tāpēc nav brīnums, ka virtuālā telpa aizrauj. kontrole aizrauj.

p.s. insipred by ringlii

vai virtuālo ķermeni ir vērts pakļaut pašcenzūrai? no vienas puses- šāda rīcība ir klajā pretrunā ar paša virtuālā ķermeņa būtību- izmantojot anonomitātes diskrēto šarmu izvilkt savas apslēptās domas un impulsus, tiekot no tām vaļā (pašanalīzes un pašpalīdzības funkcija). no otras puses- virtuālās telpas noteikumi (viss tiek ielogots, pierakstīts, saglabāts) likumi liek rūpēties par ikkatru izteikto vārdu kontekstā ar savu virtuālo ķermeni (ja vien neesi pieradis to mainīt kā zeķes) un tā sociālo statusu virtuālajā telpā. gandrīz droši, ka pirmie projekti personības profila izskaitļošanai, ieklasificēšanai un identificēšanai, balstoties uz tīkla informāciju jau rit pilnā sparā (varbūt pašam uzsākt kaut ko līdzīgu?). protams, ka pastāv alternatīva- ļaut virtuālajam "es" un reālajam "es" savienoties kopīgā dziesmā. tomēr paša pieņemtie un akceptētie spēles noteikumi aicina tiekties uz jaunām virsotnēm, saglabājot patreizējo "status quo".
subj. daudz subj. esmu noskaņojies pārēsties subj. subj. pāri visam.

es esmu tikai izteikto vārdu asociatīvo tēlu virknējums jūsu iztēlē. tā taču nav diez ko reāla eksistence vai ne? visam šim pasākumam svaru piedod tas, ka jūs esat tieši tādi pat tēli manā iztēlē. ieliekot viens otru frendos, esam akceptējuši tēlu un vārdu savietojamību lielākā vai mazākā mērā.
updated
ak jā, vārdu formas un spēles ar tām. mans tēls ir tik fucking reāls- nuļļvieninieku virknes kādā cietajā diskā, kas ar nabadzīgajiem (nieka 50 tkš gadu) valodas līdzekļiem cenšas izteikt bioķīmisku reakciju sekas, kas rezultējas tajā ko saucam par domu. nemaz nerunājot par apzinātu slēpšanos un izlikšanos, sava "es" viltošanu un adaptāciju konkrētajiem spēles (žournāla) noteikumiem.

es esmu hameleons. es varu būt visāds. inteliģents, apburošs, iejūtīgs. pretīgs, rupjš un cinisks. es mainos. es esmu visāds. ne jau kāda dēļ. vienkārši lai sasniegtu savus merkantilos mērķus. vai apmierinātu kādu mirkļa iegribu.

šī laikmeta iezīme ir daudzās cilvēku identitātes. sākot no tik vienkāršām lietām kā cilvēka dažādi uzvedības modeļi dažādās sabiedrībās, kurās nākas uzturēties (vecāki/draugi/darba kolēģi/bijušie klasesbiedri/bankas klerks, kurš lemj par kredīta piešķiršanu/utt.) un beidzot ar vairākām virtuālajām identitātēm tīklā dažādu tīkla kopienu un servisu vajadzībām.
šādā situācijā ir iespējams nonākt identitātes krīzes situācijā. kaut kādā mirklī tu pēkšņi vairs neesi kaut kas konkrēts, bet tikai viena no savām identitātēm, ar konkrēto, tikai šai identitātei vien raksturīgo vārdu, vērtību sistēmu, domāšanas un rakstīšanas un izteiksmes manieri. tas ir rezultāts pārāk ilgai lomas spēlēšanai, kad loma kļūst par tevi. tā gadās.
P.S. padomājiet arī par to cik gan daudzās pasaules datubāzēs ir šāda vai citāda (pilnīgāka vai mazāk) informācija par tevi, tavām interesēm, dzimšanas datiem, kontaktinformāciju.

kur rodas motivācija (tad, kad neviens par to nemaksā) bīdīt savus textus ārpus savas galvas? tas taču prasa piepūli- gan smadzenēm, kurām no gaisīgo domu virtenēm jāuzveido textuāls morfisms, daudz maz atbilstošs valodas normām (semantika, sintakse un citi divdabja teicieni) un vismaz nedaudz piemērots potenciālā obzervera sapratnei, gan pirkstiem, kuriem tas murgs jāieklabina, acīm- visu redzēt un izkontrolēt, nemaz nerunāsim par atbilstošās tehnikas amortizāciju, mūža ilguma samazināšanos, izcūkoto skābekli un kalorijas, kuras organisms nodedzina šī procesa laikā? un nahuj? lai kāds pumpains kretīns iedirstu komentāros? lai palepotos citiem tādiem pat stulbeņiem, ka hej, man arī ir weblogs?
P.S. patiesībā es zinu, ka mani texti ietekmē civilizācijas, nu labi- vismaz nācijas attīstību. pēc 20 gadiem visi centīsies izlikties, ka domā tā kā domā klukucis.

nuvot. pakļāvos vispārējai histērijai, kas saucas "bez webloga tu esi nulle". joprojām brīnos, nahuj? kuru krata mani (bezgala vērtīgie, gaumīgie, ect.) texti?
P.S. sveiki kretīni! gaidiet ņūzus...