Nu nav tā-te ir teksts.reti kuram te ir noslīpēta maskuballe.Un katram tekstam apakšā ir cilvēks,ar katru friendu agrāk vai vēlāk parādīsies vēlme sadzert kafiju.Tiesa,izveidojas it kā dubultas attiecības-ar tā cilvēka tekstu un īsto dzīvē.

ev, bet dumjsh tu neesi - sociaalaa statistika vai tiirais veerojums, varbuut kaudze izstudeetas literatuuras?

iedzimta inteliģence, bļe

Starp citu. :) Paņemot rokās grāmatu, tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos man ir pietiekams pamats spriest, ka tās autors ir fiziski eksistējošs (kādreiz eksistējis) indivīds. Vai citos gadījumos tas ir fikcija (kāda atsevišķa indivīda virtuāla personība, autoru grupa zem kopīga nosaukuma, robots + redkolēģija, utml), vai arī tomēr nē, es zināt nevaru, un tas arī nav būtiski (neredzu iemeslu, kādēļ tam varētu būt nozīme). Vai ne?
Un darbi pārdzīvo autorus, reiz izveidoti tēli turpina atbildēt uz aizvien jauniem jautājumiem, bet manuskripti nedegot. Banāli. :)

p.s. Anonimitāte tīklā ir neiedomājami iluzora, un pastāv tikai tiktāl, cik to respektē. Ārpustīkla dzīvē to sasniegt ir vienkāršāk. Ar visu iepriekšējo vēlējos pateikt parastu "ņifiga, nav te nekā jauna". :) :)

tu pieminēji papildus diferencējošu faktoru- grāmatas tēls ir nemirstīgs, neievainojams (jau autora iepriekš saformēts), statisks iepakojums, vienīgais darbības lauks ir atsevišķā lasītāja iztēle. ja pieņemam, ka dzīvības apliecinājums ir izvēle mirt, tad grāmatas tēlam šādas izvēles nav. virtuālajam tēlam tāda ir :))

anonimitāte tīklā ir realitāte 99% tā apdzīvotāju. un atlikušais 1% zin, ka anonimitātes tīklā nav un ar lielu baudu sēj panikas sēklu :))

Tēli virtuālā darba ietvaros daudz neatšķirsies no grāmatas tēliem (ierakstos atspoguļotas aktivitāšu pēdas, kuru summa ir virtuālais tēls, rezultātā grāmata vien sanāk).
Un kur tad tēla pārtveršanas un reanimācijas iespēja (kas tiek izmantota arī tradicionālajā literatūrā). Sākotnējam virtuālās lomas nesējam atļauju var neprasīt. Vispārējas labticības un noklusētas vienošanās par neiedziļināšanos apstākļos pārtveršanai nepieciešamā anonimitāte tiešām var realizēties. ;)

Par anonimitāti vispār. :) Tāpat kā ikdienā katrs var uzmaukt galvā melnu miskastes maisu ar acu caurumiem un pie spoguļa tīksmināties, cik neatpazīstams nu viņš ir. Lai analoģija būtu precīza, subjektam uz pakauša būtu jābūt ietetovētam personas ID (tīksmināšanās laikā ID ir paslēpts zem maisa un (varbūt) matiem).

bet kaut kas visā tajā ir, piekrīti?

Autora, darba un tēla saites un (kop)dzīve - vienmēr saistoši.

A nu ka liec mani atpakaļ pie friendiem, tu, rupucis tāds!!!

bailes jau tā kā atlaida mazliet? :))

Pavisam atlaidās, pavisam. Liec atpakaļ. :/