tradicionāli līdz šim tēls vienmēr ir bijis autora rokās (ja izņem dažus indivīdus- rakstniekus ar pseidonīmiem un pāris precedentus (anonīmas vēstules) asv likumu pieņemšanas procesos), kas ar to dara ko vēlas. autors ir primārs, tēls- atvasināts.

šī ir vide, kur masveida anonimitāte par primāro izvirza tēlu, nevis autoru. autors ir sekundārs un daudzos gadījumos pat nav interesants. tēls ir dinamisks, tas var adaptēties, mainīties, atbildēt. tēls dzīvo šajā telpā. tēls ir dzīvs. dažkārt pat dzīvāks par autoru. tēla un autora attiecības vairs nav tik viennozīmīgas kā "ja ķebja poroģil, ja ķebja i ubju". ja nogalina tēlu, nekas jau pāri (no vērotāja viedokļa) nepaliek.