nav labāka veida, kā piespiest tūkstošiem cilvēku sākt interesēties par bērnu pornogrāfiju, kā visos interneta portālos, visās avīzēs izziņot par atsevišķi ņemtu bērnu pornogrāfijas gadījumu.

cibas telpā (cibertelpā) tas, cik labs rakstītājs (un cik labs kopienas dalībnieks) tu esi, var izmērīt ar to reižu skaitu, kad jau gandrīz uzrakstītu pukstu tā rakstīšanas laikā vai tieši pirms publicēšanas tu nolem nepublicēt.

e-pasts beidza kļūt par efektīvu sazināšanās un komunikācijas līdzekli mirklī, kad tas kļuva pieejams visiem. ar cibu notiek tas pats. tomēr pieradumam liels spēks.

kādi ir tavi sūdīgo dienu linki -nu tie, kuros spiest reload vai next vai bradāt pa rakstiem vai komentāriem tad, kad neko citu neesi spējīgs darīt, viss riebjas, viss slikti, taču celties un iet prom arī nevari?
poll: sūdīgo dienu linki: atbildes

ja tu internetā izvietosi pilnīgu šitu, taču uzrakstīsi to ticami, saistoši un pārliecinoši, kaudze lemuru ielinkos tavu šitu. ja pārliecinošu šitu tu rakstīsi regulāri, tu palielināsi idiotu skaitu, kas uz tavu šitu referencējas, kas neizslēdz iespēju, ka kādu dienu tavs šits var kļūt par patiesību- nu vismaz vairākuma apziņā, pateicoties meklētāju izpratnei ar to, kas ir labs un kvalitatīvs kontents. tā šits kļūst par īstenību.

stulbums kaut kāds. vienmēr kāds pagūst pirms manis ierakstīt to, ko es domāju. agrāk mēs vismaz varējām mierīgi neuzzināt to, ka kāds jau paguvis pateikt to (kaut ko) pirms mums. tagad ciba, siets vai gūgle- un pārliecinies, ka tu esi tikai nožēlojams līdzskrējējs, atkārtotājs vai plaģiators. nafig tādu kibertelpu.

iespējams, man būtu jājūtas pagodinātam, ka tieši manā žurnālā atzīmējās mūsu cibas neatzītais ģēnijs lupus- cibiņš ar izteikti nestabilu identitāti (daudz dzēšanos un niku maiņu). tomēr es nejūtos pagodināts.

iespējams, man būtu jājūtas aizvainotam vai apzagtam, ka mana virtuālā identitāte ir tikusi ļaunprātīgi (jā- tieši ļaunprātīgi) un bez manas piekrišanas izmantota. tomēr es tā nejūtos.

tādēļ ka ciba nav privātās informācijas krātuve (lai cik ērti tas arī dažbrīd neliktos). neviens no mums ar watt līgumu nav parakstījis un pieprasīt no viņa neko nevar. vēl vairāk- mēs visi (joprojām) esam viņam esam pateicību parādā par to, ka ciba ir. lai gan vēl joprojām gaidam daudz.

internets ir brīvprātīga halucinācija. lietotāji pieņem pašu radītus nerakstītus likumus un (pārsvarā) ievēro tos. tas ko izdarīja mūsu problemātiskais paziņa, ir netiquette pārkāpums. rupjš pārkāpums. man vienalga, cik viegli bija iegūt savā rīcībā cibas lietotāju paroles, man neinteresē, vai watt varēja izdarīt kaut ko vairāk drošības ziņā, man vienalga vai līdzīgi gadījumi atkārtosies.

lupus manās acīs ir kļuvis par neinteresantu, uzmanību nepelnošu personāžu, kurš tā vietā, lai pievienotu vērtību mūsu kolektīvajai ilūzijai , vērtību atvieno- padara cibu nevērtīgāku, nekā tā ir šobrīd.

es jau kaut kad agrāk rakstīju, ka uzmanība ir tas, no kā mēs šeit cibā barojamies. uzmanības nesniegšana- tas ir veids, kā interneta kopienas tiek galā ar augoņiem. ignorējot, izslēdzot no informācijas aprites un uzmanības loka. atceraties stāstu par mazo vladimiru uļjanovu un to kā viņš pārmācīja savas klases biedru- ar ignorēšanu?

bye, bye lupus, dusi saldi. reģistrējies livejournal.com vai dajebkur citur un meklē draugus tur. ja atradīsi.

ja tevis nav pirmajā lapā vai kāda frendlistē, tad tevis nav vispār.

tīkla lavīnefekta (informācijas izplatībā) praktiskā ilustrācija. ilustrācija arī tam, cik viegli tīklā informēt, manipulēt ar domu, radīt piedalīšanās efektu (pēc mana nobalsojuma, linka ierakstīšanas žournālā un 1 maila mailgrupā, ar interesi pētīju savu ieguldījumu lavīnas efektā). der aizdomāties par to, vai tīkls un tā sabiedrība ir pietiekami nobrieduši vēlēšanu u.c. procesu realizēšanai tīklā.

vēl joprojām tīklā var atrast saites uz manu 1995. gadā veidoto weblapu.
kura nepastāv jau vairāk kā 6 gadus.
nekas nepazūd.
pēdas tīklā.