iespējams, man būtu jājūtas pagodinātam, ka tieši manā žurnālā atzīmējās mūsu cibas neatzītais ģēnijs lupus- cibiņš ar izteikti nestabilu identitāti (daudz dzēšanos un niku maiņu). tomēr es nejūtos pagodināts.

iespējams, man būtu jājūtas aizvainotam vai apzagtam, ka mana virtuālā identitāte ir tikusi ļaunprātīgi (jā- tieši ļaunprātīgi) un bez manas piekrišanas izmantota. tomēr es tā nejūtos.

tādēļ ka ciba nav privātās informācijas krātuve (lai cik ērti tas arī dažbrīd neliktos). neviens no mums ar watt līgumu nav parakstījis un pieprasīt no viņa neko nevar. vēl vairāk- mēs visi (joprojām) esam viņam esam pateicību parādā par to, ka ciba ir. lai gan vēl joprojām gaidam daudz.

internets ir brīvprātīga halucinācija. lietotāji pieņem pašu radītus nerakstītus likumus un (pārsvarā) ievēro tos. tas ko izdarīja mūsu problemātiskais paziņa, ir netiquette pārkāpums. rupjš pārkāpums. man vienalga, cik viegli bija iegūt savā rīcībā cibas lietotāju paroles, man neinteresē, vai watt varēja izdarīt kaut ko vairāk drošības ziņā, man vienalga vai līdzīgi gadījumi atkārtosies.

lupus manās acīs ir kļuvis par neinteresantu, uzmanību nepelnošu personāžu, kurš tā vietā, lai pievienotu vērtību mūsu kolektīvajai ilūzijai , vērtību atvieno- padara cibu nevērtīgāku, nekā tā ir šobrīd.

es jau kaut kad agrāk rakstīju, ka uzmanība ir tas, no kā mēs šeit cibā barojamies. uzmanības nesniegšana- tas ir veids, kā interneta kopienas tiek galā ar augoņiem. ignorējot, izslēdzot no informācijas aprites un uzmanības loka. atceraties stāstu par mazo vladimiru uļjanovu un to kā viņš pārmācīja savas klases biedru- ar ignorēšanu?

bye, bye lupus, dusi saldi. reģistrējies livejournal.com vai dajebkur citur un meklē draugus tur. ja atradīsi.