nav nekā labāka par sajūtu, ka kāds lasa to, ko esi uzrakstījis, uzraktījis kaut ko, ko pats uzskati par patiesi būtisku. pat, ja lasītājs neraksta nopūtas un necitē tevi, tā sajūta, ka tevi lasa, ir ļoti laba. un tas, ka tu to zini arī uzliek atbildību par rakstīto, tādu, ka reizēm vairs neesi spējīgs neko uzrakstīt. jo liekas, ka tu vari pievilt savu neredzamo lasītāju. kuru ļoti mīli.

cibā parādās stukači, bļe (jau 2 gadījumi pēdējo dienu laikā). man ir skumji par to, ka daži cibas apmeklētāji ir tik stulbi, ka sāk jaukt cibas dzīvi ar to dzīvi, kas tur ārpusē. atceries, stukač- ciba ir brīvprātīga, necenzēta un alternatīva realitāte, tās pārcelšana IRLā notiek tikai ar iesaistīto cibiņu atļauju.

nu un kas, ka tu vari uzzināt IP adresi, organizāciju, kurā cits strādā, ieraudzīt kādu fotogrāfijās, uzzināt vārdu vai uzvārdu, atpazīt situācijas un atklāt likumsakarības, sarunājoties ar citiem vai noklausoties sarunas? so what? tas tak tev nedod pilnīgi nekādas tiesības to izmantot, kamēr neesi saņēmis akceptu no otra. jebšu tev ir tāds naids pret svaiga gaisa šalti mūsu putekļainajā ikdienā, ka visa tā sīkmanība, skaudība, karjerisms, utt. utjp. jāienes arī šeit, cibā? ar ko tad ciba un attiecības tajā tādā gadījumā atšķirsies?

upd: es, protams, ļoti labi zinu, ka 100% anonimitāte tīklā nav iespējama principā. taču ticu, ka anonimitāte (ievērota, nevis nodrošināta tehniski), jeb pareizāk- konfidencialitātes jeb citu tīkla apdzīvotāju inkognito respektēšana, ir būtiska vērtība tīklā un priekšnoteikums gara brīvībai. un vismaz šādās slēgtās komūnās kā ciba, to (anonimitāti) būtu jākopj. jā, esmu ideālists, bļe.

padomā par to, kretīn.

rakstot kārtējo pukstu, reizēm pieķeru sevi pie vēlmes izmest arā dažus vārdus, vai teikumus, kuri neiederas manā komunikāciju modelī ar maniem frendiem.

draudzība- reāla vai virtuāla, balstās uz savstarpēju interesi un prognozējamību. tavs draugs var būt pilnīgi neprognozējams, taču šādā gadījumā prognozējama ir viņa neprognozējamība, tu ar to rēķinies, līdz ar to esi pasargāts no diskomforta, kas rodas, ja kāds neuzvedas tā, kā esi iztēlojies.

cibā, kļūt par kāda frendu (te runāju par abpusēju frend/frendof statusu), nozīmē akceptēt cita cibiņa izvēlēto žournāla formātu, rakstu tēmas un formātu kā arī interakcijas līmeni. akceptēt un spēt gūt no tā gandarījumu.

taču vienlaikus šādas attiecības savā ziņā liek cibiņam (apzināti vai nepazināti) izjust zināmus ierobežojumus savos pukstos, jo operēt nākas ar draugeļu izsniegto akceptances kredītu. iespējams, tieši tādēļ cibiņi pieturas pie noteikta formāta pukstiem savā žournālā un veido vairākas virtuālās personības gadījumiem, kad vēlme izteikties konfliktē ar jau izveidotā žournāla formātu.

acīmredzot, draugu būšana ietekmē to, kādi mēs parādāmies (pareizāk sakot- kādi izturamies) cibā.

no šāda viedokļa, neatkarīgs savos pukstos tu vari būt, kad tev nav frendu vai arī tavs frends ir ikviens. pretējā gadījumā, apzināti vai neapzināti nākas pielāgoties savu drauģeļu kontigentam, emocionāli verbālajām saitēm, kas tevi saista ar tiem.