Tavi glāsti līdz ar rīta vēju,
Tie ielaužas istabā, lai modinātu..
Manā plauksta tavējā
Tu mani mīli un es tev uzticos
Dvēsele smeldz
Par nesaprotamo
Par neiespējamo
Par zemē nomesto
No mūžības iedvesto
Ir sajūta, ka atrodos tādā kā reibusā, nemitīgi cenšoties izdomāt domas līdz galam, zinot to, ka domām gala nav, tad vismaz līdz nākamajam pavērsienam tā teikt.
Un tā mēs vakar ar perfekto sup instruktoru, ar specifikāciju izķert un uzvarēt bailes, vadījām saturīgu sarunu divos vārdos raksturojamu - par dzīvi un sistēmu.
Saruna nonāca līdz tam, ka cilvēks savā būtībā baidās no pārmaiņu ēnas. Droši vien eksistē dažādas tehnikas, kā sevi pierunāt uz pārmaiņām, bet katram, kurš dzīvo puslīdz apzinātu dzīvi ir kāds savs veids, kā sevi pierunāt uz izmaiņām. Nākamā doma - ja cilvēks veic kvalitatīvas izmaiņas sevī, bet vide ap viņu nemainās, arī iekšējās izmaiņas drīz izzudīs. Un otrādi, ja vide ir izmainīta, tad tā ir iespēja izmainīt arī sevi un turēties pie izmaiņām. Bet jautājums, kāpēc mēs uz turieni ejam? Kāpēc ejam uz pārmaiņām, ja jau mūsu iekšējais cilvēks tām pretojas. Droši vien tādēļ, ka prāts saka, ka katras izmaiņas ir iespējas dzīvot kvalitatīvāku un laimīgāku dzīvi. Mēs laužam sevi, savas robežas, cerot uz iespējām. Kas gala rezultātā var izrādīties tikai kultūrvēsturiski mantota spēja pārrakstīt scenārijus no viena otrā, iespējams pat tieši tādā pašā kvalitātes ziņā.
Smaržojoša, pareizi saliktā apģērbā,savos jaunajos garajos auskaros, kuri beidzot sagaidījuši savu īpašo iznācienu. Iznesos tev pretī, lai tu mani pasūtītu.
Raudāt vai smieties?
Diena, nesasniegusi savu sulīgo augli ir aizturējusi. Garda, sulīga sula neslīd pa pirkstiem, bauda aiztecējusi garām, nemaz vēl nesākuies. Saspiest un izbaudīt iegūto neizdosies. Jāiet gulēt sausā meklējot ritējumam dziļāku jēgu!
Diena, nesasniegusi savu sulīgo augli ir aizturējusi. Garda, sulīga sula nespīd pa pirkstiem, bauda aiztecējusi garām, nemaz vēl nesākuies. Saspiest un izbaudīt ne iegūto neiegūto neizdosies. Jāiet gulēt sausā meklējot ritējumam dziļāku jēgu!
Diena, nesasniegusi savu sulīgo augli ir aizturējusi. Garda, sulīga sula neslīd pa pirkstiem, bauda aiztecējusi garām, nemaz vēl nesākuies. Saspiest un izbaudīt iegūto neizdosies. Jāiet gulēt sausā meklējot ritējumam dziļāku jēgu!
Atceros tevi, šodien vīrieti, toreiz čali, kas sajutis ātru atsaucību un uzbudinājumu, azartiski nolemj sasniegt orgasmu rekordu. 5,6,vai 7, cik nereāli šodien, cik pārsteidzoši toreiz. Bez seksa, bez vagināla akta, tikai ar mēli un pirkstu galiem, maigi pieskaroties, vēl vairāk satracinot un uzkairinot. Slidinot pirkstus pa slapjo vagīnu brīžiem garām, brīžiem iekšā, tomēr ritmiski, vienmērīgi kāpinot uzbudinājumu. Pilnīga nodošanās procesam un pakļaušanās ritmam. Zināšana, kur dodas vīrietis un neticība tam, ka mērķis tiks sasniegts. Pēc pirmā orgasma, piepildījies ar pašpārliecinātību un atradis vajadzīgo ritmu mērķtiecīgi dodas nospraustā mērķa virzienā, nereaģējot uz manām šaubu pilnajām piezīmēm.Ritmiski turpinot slidināt pirkstus gar vagīnas augšējo sieniņu, ritmam ir acīmredzams meditatīvs efekts- pilnīga nodošanās un aizmiršanās, iegrimšana procesā. Baudpilns un tricinošs viens orgasms aiz otra. Ar katru nākamo orgasmu sajūtas sazemējas, pirkstu gali kļūst smagāki, grūdieni agresīvāki, azarts nemazinās- bauda ir neizbēgama...
No rītiem, pirms modinātāja, pirms atmošanās, pagriežoties no viena sāna uz otru, pietrūkst pieskāriena, tuva cilvēka siltuma. Siltas ilgas pārņem ķermeni un salda kāre iegrimt otrā, pamīlināties pirms pamošanās, kas vēlāk pāraug kaislē un iekārē, tā prasa tūlītēju apmierinājumu. Un tad tuvība izšķīst kā kaujamais upuris dienas paēnā. Dzestra, svaiga un skaista, vējā plīvojošiem matiem dodos pretī austošajai dienai, bet tu mani tādu neredzi un es nedzirdu sajūsmā plūstošo vārdu straumes. Tu neredzi un es nedzirdu.. Tikai vakars, tumsa, nogurums, pelēcība un putekļi mūs vieno..
Kas man 12 gadus atpakaļ lika rakstīt par sievieti ratiņkrēslā. Kāpēc es par viņu rakstīju? Varbūt vienkārši tāpēc, ka viņa ir, viņa bija, ir un iespējams arī būs. Bet citi, tajā skaitā arī es izplēnēs, izgaisīs kā pelni, neizskanējuši un neizdziedāti. Kā būt, lai būtu? No, kurienes tāda nepārvarama vēlme būt, darīt, izteikties, vērtēt, noteikt? Kad tu nespēj darīt neko citu, tu vari rakstīt. Rakstīšana kļūst par instrumentu un pašterapiju. Bet pats saturs, kā tad ir ar saturu. Kāpēc sieviete ratiņkrēslā neielej saturā sāpēs, bezcerību un vientulību? Vai tā nelaužas cauri uzrakstītajam? vai tā paliek starp rindiņām iekodēta izlējusies rakstīšanas procesā. Izlaušanās. Izlaušanās. Izlauzties katram no sava lauzēja. Identificēt lauzēju izlejot burbuļojošo emociju, ielejot to lielajā katlā, lielajā visiem kopīgajā literatūras bļodā. Izlauzties pasaulē, caur citu acīm, caur citu rokām, caur citu pārdzīvojumiem, ielauzties citu pieredzē, iztēloties un vienmēr iekšēji alkt pēc savējā, īstā, piedzīvotā. Kavēties atmiņās pie vienīgā, īstā neizdarītā, vai iemesties atkal tajā neērtajā esošajā un meklēt attaisnojumus katram nē, lai nebūtu jāatzīstas, ka negribas, jo tik ļoti ir pierasts pie vajag. Ka vajag ir pārvērties par jēgu. Visā atrast jēgu un pamatojumu, vienkārši gribas un patīk nav pietiekams, ar to ir par maz šajā mašinizētajā digitalizētajā laikmetā. Ar to ir par maz pašai priekš sevis par maz. Visu laiku par maz. nepiesātināmais tukšums meklē atkal jaunu un jaunu veidu, kā atrast vietu, kurā būt, labāk ērtāk redzamāk, atzīstamāk, pašpietiekamāk. Vai kādreiz es varēšu pateikt - pietiek, ir gana, ir pietiekami labi, ir labi kā ir.. Un vai tas ir labi vai slikti, ka šāds spēks ir, kas dzen, nav gan zināms uz priekšu vai valkājas šurpu turpu mierinot, ka ir uz priekšu...Izlauztis citā tev nepiederošajā. ielauzties. Un vienmēr visur būt par svešo, ne savējo, nepiederīgo, iekšķīgi citādo, kaut kā citādāk, trauslāk strukturēto.
Tiešām maņas sāk ieslēgties arvien biežāk. Gadu intervāls kļuvis mazāks 19/20.
Vakar sajūtu vēju, ieraudzīju koku galotnes kā bērnībā. Un sajutu, vienmēr tik netīkamās narcises smaržu. Gribējās to smaržot vēl un vēl!
Aizvakar.
Pateicoties "lielajai pauzei" izdodas darīt to, kas sen nav darīts. Ir labi, patīkami jauki un izaicinoši...
Ar mani kaut kas ir noticis - it kā kāds atkal būtu ieslēdzis maņas un es atkal esmu spējīga just, sajusties un būt. Un tā nav tikai vienas dienas parādība, bet process - esības un sevis apzināšanās. It kā būtu savienojusies ar 10 gadus vecu pagātni, it kā man būtu iespēja atgriezties pie sevis toreiz un turpināt iesākto sevis apzināšanos un saprašanu, šoreiz gan bez meliem, pa īstam un citādāk.
Ir pienācis laiks, kad rakstu šeit nevis tāpēc, ka ir slikti, garlaicīgi vai mokoši, bet tāpēc, ka vienkārši ir. Ir labi, ja līst, ir labi ja nelīst, ir labi ar sauli un labi bez. Ir labi ar draugiem un labi bez. Ir labi ar darbu un labi bez. Vēl es gribētu, lai ir labi ar naudu un labi bez. Tas laikam ir briedums vai viedums būt tas, kas esi un tur, kur esi
Sodos uz darbu.. Saule atmirdz rasas pielietajā zālē un es jūtos labi, laimīga, priecīga, iedvesmota, lai gan ne līdz galam gatava darba dienai. Patīk man strādāt kad citi nestrādā, klusums un miers rīta pielietā pilsētā - neviens nekur nesteidzas, tādus rītus izbaudu..
Vakar devos mājās metot riņķi nevis pa labi, kā ierasts, bet pa kreisi. Stabu iela 8 aizslīdēja garām skatienam, gribējās ielūkoties dziļāk iekšpagalmā, mēģināju atcerēties vai esmu kaut ko dzirdējusi par to, kas notiek šajā namā.. Jutos neticami labi savos garajos melnajos svārkos un melnajā žaketē, lai gan sagurusi, tomēr mierā ar padarīto. Ar acīm sāku meklēt interesanto savā izvēlētajā ceļā. Pārliecība pieauga soli pa solim. Viena no retajām reizēm, kad izdevies sajusties, vienkārši būt. Viss ko redzu un jūtu likās svarīgs. Nespēju atraut skatienam cilvēku pilno terasi ielas labajā pusē, ja es varētu - sēdētu un vērotu alkainus, badainus, apkārt klīstošus it kā neko neredzešus skatienus. Piespiežu sevi novērsties un dodos tālāk, garām savādā abgļu valodā runājošiem jauniešiem, Donatam un vecajai darba vietai. Nolemju iet garām Muzejam, ja nevaru ieiet iekšā, iešu garām! Izslienu muguru un eju taisni cauri parkam kavējoties pārdomās, - muzejs izskatās pēc riekstkoža un kāpēc es vēl neesmu bijusi tur iekšā? Citreiz, ne tagad, vēl nē, varbūt svētdien vai sestdien varbūt kopā ar bērniem, kaut kad, ne tagad, ne vasarā, ziemā. Būtu labi, ja varētu palikt kaut kur centrā. Apsolos sev noskaidrot cik maksā hotelis pretī darbam. Vēl nav pusnakts, dodod mājās..
Izdomāju ierakstīt. Až sirds sāk straujāk pukstēt.
sagribeejaas iepuksteet, beidzot atkal ir normaals dators.. gandriz normaals, bez garumziimeem pagaidaam.
Navigate: (Previous 20 Entries)