evergreen -

11:25

Vakar devos mājās metot riņķi nevis pa labi, kā ierasts, bet pa kreisi. Stabu iela 8 aizslīdēja garām skatienam, gribējās ielūkoties dziļāk iekšpagalmā, mēģināju atcerēties vai esmu kaut ko dzirdējusi par to, kas notiek šajā namā.. Jutos neticami labi savos garajos melnajos svārkos un melnajā žaketē, lai gan sagurusi, tomēr mierā ar padarīto. Ar acīm sāku meklēt interesanto savā izvēlētajā ceļā. Pārliecība pieauga soli pa solim. Viena no retajām reizēm, kad izdevies sajusties, vienkārši būt. Viss ko redzu un jūtu likās svarīgs. Nespēju atraut skatienam cilvēku pilno terasi ielas labajā pusē, ja es varētu - sēdētu un vērotu alkainus, badainus, apkārt klīstošus it kā neko neredzešus skatienus. Piespiežu sevi novērsties un dodos tālāk, garām savādā abgļu valodā runājošiem jauniešiem, Donatam un vecajai darba vietai. Nolemju iet garām Muzejam, ja nevaru ieiet iekšā, iešu garām! Izslienu muguru un eju taisni cauri parkam kavējoties pārdomās, - muzejs izskatās pēc riekstkoža un kāpēc es vēl neesmu bijusi tur iekšā? Citreiz, ne tagad, vēl nē, varbūt svētdien vai sestdien varbūt kopā ar bērniem, kaut kad, ne tagad, ne vasarā, ziemā. Būtu labi, ja varētu palikt kaut kur centrā. Apsolos sev noskaidrot cik maksā hotelis pretī darbam. Vēl nav pusnakts, dodod mājās..