žurnāls Psiholoģijas pasaule mēģinājis iedziļināties jautājumā par personības rekonstrukciju, izmantojot internetu.

problēmas, kā ar daudziem līdzīgiem populārzinātniskiem pārspriedumiem, radušās uzstādījumā par tīkla apdzīvotāju it kā nepārvaramu vēlmi pēc neīsta paštēla un nepatiesa raksturojuma radīšanas. saprotams, ka pētījumi, kas pieminēti referenču sadaļā, pēta datoratkarīgos (kas ir nopietna slimība), savukārt rakstā tie ar vieglu roku tiek pierakstīti vai ikvienam tīkla pilsonim, trivializējot visu ar pāris banāliem piemēriem.

autors nemaz nemēģina saprast , kas ir iemesls aizvien aktīvākai tīkla izmantošanai kontaktu veidošanā. pie tam jau samērā sen tīkls ir kļuvis ne tikai par socializēšanās vidi bet arī pašrealizācijas (tas viss, protams, no pārāk labas dzīves :)) instrumentu. tas nekas, ka liela daļa tīkla bagātību jau pēc gada vairs neeksistēs- vietā nāks cita, savādāka. skatuve, ar teorētiskajiem miljoniem un prakstiskajiem simtiem auditorijas, ar prieku un vēlību uzņem jaunos viesmāksliniekus, kurus nekad nedzirdēsim prozas lasījumos vai dzejas dienās.

emocijas nevar būt neīstas- tu vai nu priecājies vai skumsti un nav nekādas atškirības, vai iemesls tām ir tīkls vai reālā dzīve. savulaik teeja teica, ka viņai divas dienas ir sūdīgi, ja kāds viņu izmetis no frendiem un visu dienu priecīgi, ja kāds izteicies atzinīgi par uzrakstīto. nu kā šādas emocijas var būt neīstas?