!! lieliska prakse! īpaši veselīga kak raz mūsus platuma grādos.

atļauties just :) atļaut sev justies - visādi. yes yes yes!

Tās ir terapijas sekas?
Nē, protams, ir labi paust savas jūtas. Tomēr, piemēram, tādā gadījumā, kad jāpārceļ tikšanās, var arī izrādīt sapratni par iemesliem u.t.t. Kā savienot savu jūtu paušanu ar empātiju un iecietību pret citiem cilvēkiem?

sapratnes izrādīšana jau nav pretrunā ar būšanu sarūgtinātam.

manuprāt, šī ir tā lieta, kas ir lielais klupšanas akmens - pieņēmums, ka cilvēks var justies kaut kā viennozīmīgi un vienādi, un ka viņam tā BŪTU jājūtas. cilvēkiem ir normāli būt pretrunīgiem, un es piekrītu apgalvojumam, ka cilvēki, kas nekad nepiedzīvo pretrunīgas izjūtas, acīmredzot kaut ko apspiež.

jautājums, kā savienot, ir sarežģīts. es domāju, ka visa atslēga ir cieņā pret citiem un sevi, un spējā pieņemt faktu, ka konstanta harmonija nav iespējama. ja es esmu dusmīga, es esmu dusmīga, bet es varu izvēlēties, vai otram cieņpilni pateikt, ka esmu dusmīga, vai arī kļūt agresīvai, vai arī mesties otru vainot šo nepatīkamo emociju izraisīšanā utt. manuprāt, jo vairāk mēs katrs sevi attīstām šo spēju sadzīvot ar pretrunām un nesaskaņām, jo mazāk problemātisks šis empātijas aspekts kļūst, jo abas iesaistītās puses saprot, ka emocijas ir tikai emocijas.

Un ko Tu sagaidi tālāk — pēc savas cieņpilnās dusmu paušanas? Ja nu otra tālākā reakcija ir nekāda? Ja nu Tavas dusmas neatzīst par pamatotām?

nu, tātad neatzīst. kāpēc man kaut kas būtu jāgaida?

Tātad, Tev tas nesagādā problēmas? Tu negaidi kaut kādu sevis pausto emociju akceptu? Tu vienkārši paud un ar to pietiek.

es gribētu, lai to akceptē, bet spēju pieņemt, ka neakceptē, lai gan tas sāpina

Paldies par atbildi! Bija interesanti uzzināt, kā tas ir citiem.
:)

Tā kā atsauce ir uz mani, tad, nekautrējos pateikt, ka man nepatīk, ka cilvēki regulāri kavē un haotiski maina plānus (tā ir viena no tām lietām, ko es savstarpējā komunikācijā izjūtu kā savu robežu pārkāpšanu tādā veidā, kas man liek justies ļoti, ļoti slikti.)

Es arī cenšos nepārkāpt citu cilvēku robežas un man patīk būt informētai par to, kādas tās ir, jo nav iespējams to vienmēr intuitīvi uzminēt (un nav tas arī jādara), un par robežām ir ļoti jauki uzzināt, pirms cilvēki ir jau tik nikni, ka vairs nekad negrib tevi redzēt, tāpat ir forši tās izrunāt, kamēr vēl var izrunāt, nevis aizvilkt līdz mirklim, kad tāvā virzienā lido vāze. :D

Kopumā, kā jau var nojaust, ļoti pievienojos visam, kas minēts ierakstā. Prakse ļoti laba. Bet bail arī visu laiku, ka cilvēki tevi uzskatīs par neadekvātu, dusmosies, atstums, nosodīs. (un viņiem ir visas tiesības tā darīt.)

Vēl varu piebilst, ka daudzu gadu laikā esmu izdarījusi interesantu vērojumu - dusmojas visi un visi savas dusmas izreaģē. Cilvēki, kuri pret visiem vienmēr ir ļoti laipni un iecietīgi, visam piekrīt, upurē savas intereses, lai citiem nekad neradītu neērtības, attīsta pasīvi agresīvus uzvedības paternus, iet mājās un izturas vardarbīgi pret savu ģimeni/sevi, nu, vai ekstrēmā gadījumā - kādā brīdī nošauj savus klasesbiedrus/kolēģus.

Tā pēdējā rindkopa daļēji ir par mani. Bet nav tik vienkārši iemācīties paust savas dusmas. Piemēram, darba vietā. Un ja tu tomēr kādā brīdī paud un noreaģē, tad, kā mana prakse ir pierādījusi, sekas priekš tevis paša var būt visai nepatīkamas.

Tā pēdējā rindkopa ir arī par mani - tāpēc es sāku mēģināt darīt citādāk.
Bet, jā, ar sekām diemžēl jārēķinās. Un vienkārši nav. :(

Tajā pašā laikā - tajos brīzšo, kad izdodas izveidot sakarīgu komunikāciju (vienalga ilgtermiņā vai atsevišķā mirklī), ir brīnišķīgā sajūta, ka tas ir kaut kas īsts.

Bet šis prasa nepieslīpēt amliņas un konfrontēt sevi arī ar savām neglītajām un netīrajām šķautnēm. Varbūt mazliet arī atzīt, ka tu nemaz neesi tik "labs" cilvēks, kā gribētu likt visiem domāt.

Es kaut kad ļoti sen runājos ar draudzeni par attiecībām un attiecību kvalitāti, un žēlojos, cik man ir grūti, un viņa teica, ka attiecību kontekstā darbojas princips, ka tieši tik daudz (tik vērtīgu), cik/ko tu gribi iegūt, tev jādod pretī no sevis - turklāt bez garantijām. One of the wisest things, anyone has ever told me. (es gribu, lai cilvēki man saka, ko viņi patiesībā domā, un regulāri iekuļos mazākās vai lielākās problēmās, jo esmu kādam pateikusi kaut ko, ko viņš ngribēja dzirdēt, so it goes...:D)

Kopumā piekrītu. Bet šeit ir viens bet. Vismaz manā gadījumā. Esmu cilvēks, kam izteikti patīk pozitīva vide, laba gaisotne. Kad sāku paust savas dusmas un neapmierinātību, nodrošināt to vairs nav iespējams. Līdz ar to sanāk, ka no vienas puses es rīkojos psiholoģiski pareizi, neapspiežot savas patiesās jūtas. Bet arī mana vēlme pēc "mīlīga klimata" ir visnotaļ patiesa, tad sanāk apspiest to. Man to nekā neizdodas paskaidrot savai terapeitei. Jo te mazliet saduras divas teorijas: psiholoģija un socionika, kas iedala cilvēkus tipos pēc psihes īpašībām.

es arī esmu cilvēks, kam izteikti patīk pozitīva vide, laba gaisotne. bet ir skaidrs, ka to, tāpat kā teju jebko citu, nav iespējams nodrošināt konstanti, bez pārtraukuma, pilnīgi visu laiku. konflikti un mīlīga vide nav pretrunā. patiesi mīlīga vide ir iespējama tikai tad, kad pieņemam konfliktu iespējamību un, pie tiem nonākuši, nevis bēgam no šī potenciāla, veidojot slēptu iekšējo spriedzi, bet gan tos risinām. un, ja patiešām galīgi nav iespējams atrisināt, izvērtējam, vai nepieciešams konkrētos cilvēkus paturēt savā vidē.

domāju, ka nav jāapspiež ne viens, ne otrs, ir jāļauj šīm lietām pastāvēt līdzās, uzturot vienai otru, ka iņ-jan. manuprāt, ja emociju paušana/konflikti patiešām padara mīlīgu vidi pilnīgi neiespējamu, tad problēma nav emociju paušanā, bet gan vidē esošo komunikācijas prasmē un spējā pieņemt cilvēku emocionālās pasaules daudzslāņainību.

Man, starp citu, arī ļoti patīk mīlīga un draudzīga vide un ir diezgan svarīgi patikt cilvēkiem. Un vide, kurā visi ir dusmīgi un uzvilkušies, rada mega milzīgu stresu.

Es nereti sevi apzināti piespiežu atvērt diskusiju vai iet uz konfliktu, ja nav citu variantu, tāpēc, ka kaut kas "jaukajā vidē" ir pretrunā, piemēram, manām vērtībām, izpratnei par to, kā savstarpējai komunikācijai vajadzētu strādāt utt.

Man liekas interesanti, ka cilvēkiem bieži šķiet, ka spēja konfrontēt citus var nozīmēt tikai to, ka draudzīga vide nav svarīga. Man liekas, ka tas varētu būt līdzģi kā ar lielām dusmām, ir ok iztēlotis visādas briesmīgas lietas, kad esi nikns, bet you don't have to act on it. Tāpat ar mīlīgo vidi - var būt milzīga iekšēja vēlēšanās to viemēr saglabāt un neradīt par sevi sliktu iespaidu, bet you don't have to always act on this feeling, jo eksistē vēl arī citas svarīgas iekšējas lietas.

Bet es arī esmu bijusi visādās situācijās, kur iziešana uz konfliktu ir vienīgā iespēja; ja es to nebūtu spējusi, es nekad nebūtu pabeigusi uni, piemēram, tā kā sliktas sekas reizēm var būt arī tam, ka tu nespēj citus konfrontēt.

Bet vai Tu jūties, ka Tev tiek mīlīgs klimats, pozitīva vide un laba gaisotne, apstākļos, kad jau pastāv dusmas un neapmierinātība, ko neizpaud?

Ja pozitīvā gaisotne darbojas, tad jau arī nekas nav jāmaina, bet tad droši vien arī nav nepieciešamības pēc psihoterapeita, kuram nespēt to paskaidrot. :)

/Liepa

Jā, protams, tā ir.
Tu jau arī pamazām kļūsti par psihoterapeitu?

Nē, es pamazām kļūstu par universālu amatieri visā. :) Vai par vienkārši mierīgu cilvēku ar ļoti parastu, bezpretenciozu dzīvi bez plāniem kļūt par jebko, izņemot kļūt atkal un no jauna kļūt par sevi. Nosacīti nesen šķita, ka redzu Tevi uz Bruņinieku ielas, bet tā arī nesapratu, vai nekļūdos.

Var gadīties.
Zini, man aizvien ir tas pats telefona numurs.

es, piemēram, totāli piekrītu šim visam. lai gan apzināti to daru varbūt gadu, divus, laikam ejot, šis moments kļūst tikai būtiskāks.

par to, ka "cilvēki lielākoties kaut ko saka tikai tad, kad vairs nevar izturēt" - tas +++, tāda, kā saka, overarching papildus idea šim visam, bet tur tas subjektīvais moments man pat šķiet svarīgāks (jeb arī - manuprāt, pat nav obligāti jāatsaucas, uz kaut ko cilvēku vairākumam raksturīgu. saprotu, ka šis skan ironiski, bet es teiktu, ka te arī pietiek uzticēties savam spriedumam/emocijām :)
man, piemēram, šitais kaut kā dabiski izauga no viena posma savā dzīvē, kad izlēmu pamēģināt pilnībā atteikties no alkohola soc. situācijās. tagad es vairs tā neatturos, bet runa nav par alkoholu, bet to, kā tu jūties soc. situācijās. long story short, doma tāda, ka alkohols kkā atvieglo to komunikācijas procesu vai to, cik ērti/brīvi jūties cilvēku sabiedrībā.

tas nav gluži viens un tas pats, bet šinī periodā sāku asi pamanīt, cik patiesībā nedroši jūtos/nezinu, ko citi domā/paranoja/overracionalizācija/sevis & citu vērtēšana/apsēstība ar iemeslu/attaisnojumu meklēšanu kkādām emocijām utml.

man tas kļūst tikai vieglāk. mani secinājumi ir tādi, ka, esot atklāts par to, kā tu jūties, pat tad, kad tās emocijas neiziet cauri tam prāta "security check" (kas ir līdzvērtīgi admirable piegājiens un, manuprāt, daudz populārāks, jo drošāks. ķipa, kur tu reģistrē emocijas, kuras izjūti (piemēram, dusmas), saproti, ka tās izjūti, atturies no jebkādas izpausmes, pārdomā tās un normāli pasaki vai nu 30min vēlāk vai pēc kādām pāris dienām, bet tikai tad, kad esi tās racionāli izkožļājis un sapratis, vai šis tomēr bija/ir kaut kas tāds, kas ir legit vai nē). man kkā šis pēkšņi vairs nestrādāja un, godīgi sakot, iemeslu novērsties no šīs security check prakses šķita gaužām maz, jo tādējādi, nobody ever gets hurt, bet at the expense of emotional development. i see it as a trade-off. man bija tāda sajūta, ka man konstanti jātur kāja durvīs un tā nemitīgā situāciju/emociju pārgremošana vairs nešķita veselīga, šķita, ka tas rada papildus stresu un man tas vairs nešķita dabiski (vai ērti, brīvi utml.). izšķīros, ka jāļauj sev justies, kā jūties un par to jārunā, jo tādējādi mācies ne tikai pats, bet tev apkārtējie - I mean, you're being honest un ja atklāts būdams, tu kko stulbu pasaki, tad, ja vien tie cilvēki nav kkādi absolūti nepazīstami/pārpārēm iejūtīgi, tad viņi tev to norāda, jūs abi kaut ko par dzīvi saprotat un ejat katrs uz savu pusi :D. kad to tā pasaka, tas vispār šķiet redundant kaut ko tādu pieminēt.
pirmais punkts, tātada, par to, ka tu pats procesā mācies saprast, kāds esi un citi tev apkārt par tevi iegūst genuine first-hand emotional information - viņi mācās un dod feedback, yay (jo kas zina? if we're being honest - varbūt tu ESI lohs :D. tā ir pirmā aksioma)
otrais punkts - te man atkal jāatsaucas uz to end-game vēlamo rezultātu - ka tu vēlies justies brīvi un ērti savā ādā. es ne tikai gribētu pats tā justies, bet gribētu, lai tā jūtas arī visi man apkārt, so, manuprāt, šis veicina to, ka visi iesaistītie iet uz to pašu rezultātu.

tas godīgums, btw, manuprāt, ir sevi attaisnojošs iemesls.

I do, however, see how this can go wrong. hipotētiska situācija: plivinot šādu karogu, ka esi atklāts (un patiesums es domāju ikkatram kkur dziļi nostrādā kā vērtība pati par sevi, so visi first hand to padzirdot ir mostly inclined uzsist tev uz pleca), ir iespējams, tomēr, aiz tā karoga vnk būt kasīgam. tobiš, ka tu kādam pie vakariņu galda uzdirs un, saņemot pretim iebildumus, attaisnojies, ka praktizē kkādu atklātību. bet tur, manuprāt, svarīga ir tā sākumpozīcija, no kuras, turot šo metaforisko karogu, tu izej. ja tu uzdod sev jautājumu, vai tu šādi ej pasaulē, jo gribi ar cilvēkiem genuinely draudzēties, sadarboties un forši līdzpastāvēt, un ja tā točna ir, tad go for it. šito brīdi, man šķiet, nevar sadirst, tas vienmēr kaut kā ir redzams, kādi ir tā cilvēka patiesie nolūki. ar to arī, manā ieskatā, šitais punkts beidzas, tā ir otra aksioma. tu šādi ej pasaulē un vnk esi labticīgs, bet ne naivs. to nevar neredzēt, ka cilvēks, pat pēc tam, kad nejauši noticis konflikts, patiesi pēc tam cenšas iziet uz izlīgumu. tāpat to var allaž redzēt, kad tas ir tāds kā attaisnojums tam, ka kāds gluži vienkārši grib pakasīties.

manuprāt, ir arī vērts atcerēties, ka cilvēki nav no stikla un es neredzu iemeslu kultivēt pretēju ainu - ka cilvēki ir trausli un ka no viņiem jāizvairās. es domāju, ka, ja tu savus labos nolūkos turi cieši pie sirc un pie tiem turies, tad you can't go wrong. at least - not in the long run, pieņemot, ka tu reāli gribi tur palikt un iziet uz draudzīgumu un brīvību. i mean, notiks kkādi misunderstandings, sure, kam negadās, bet tie nepamatotie konflikti, kas vienkārši izriet no kautrēšanās, bailēm, personīgiem sapisieniem čista paliek mazāk. paliek tikai tie, kas, tā teikt, izriet no tā, ka everyone's different. un mani vienmēr nenormāli priecē tas, ka redzu, ka cilvēki patiesībā vēlas atbildēt ar to pašu un nav nekādi piekasīgi lohi, kādus prāts, sapinoties tajā dilemmā "kā savietot manu vēlmi empatizēt ar citiem un to, ko es citiem savā galvā PIEDĒVĒJU", no viņiem reizēm iztaisa.
sorry, ja chaotic texc, es tik tā :D go, go, nice!

es gan arī gribētu piezīmēt, ka savu emociju paušana nenozīmē automātisku uzdiršanu kādam, jo tās jebkurā gadījumā ir jāpauž pēc iespējas cieņpilnā veidā. visādi citādi - yes, thanks, cool. forši, ka esam uz viena viļņa.

priecē!

+daudz
es esmu nez kāpēc satikusies ar vairākiem šādiem indivīdiem, kuriem liekas, ka, ja viņiem ir EMOCIJAS, tad tās var izpaust vai nu pasīvi agresīvi vai tieši otrādi - ļoti atklāti, tieši, bet tāpat diezgan agresīvi. un tādās situācijās veidot normālu dialogu, kur izrunāt, kā mēs tagad dīlosim, ir ļoti grūti.

nu, jā, šis ir drausmīgi izplatīti, un man šķiet, ka šī tendence nāk tieši no tā nepareizā uzstādījuma, ka emocijas drīkst izpaust tikai tad, ja tās ir "legit". bet ir bail, ka citi to leģitimitāti apšaubīs, tāpēc tiek īstenota viena no divām stratēģijām - a) agresīva, tieša izpausme, mēģinot ar spēku pārliecināt par savu pareizību; b) pasīvi agresīva izpausme, nemēģinot pārliecināt, izliekoties, ka nekas nemaz netiek izpausts. taču tad, kad tiek atmesta prasība emocijām būt "pareizām" (kas vistiešākajā veidā ir uzbūvējusi tiesājošu nostāju pret sevi un citiem, jo svarīga ir taisnība, nevis risinājums), tad pazūd nepieciešamība savstarpēji cīnīties, un emocijas ar savu potenciālo nepamatotību vairs nav milzīgi draudi nevienai no iesaistītajām pusēm.

"tu reģistrē emocijas, kuras izjūti (piemēram, dusmas), saproti, ka tās izjūti, atturies no jebkādas izpausmes, pārdomā tās un normāli pasaki vai nu 30min vēlāk vai pēc kādām pāris dienām, bet tikai tad, kad esi tās racionāli izkožļājis un sapratis, vai šis tomēr bija/ir kaut kas tāds, kas ir legit vai nē)."

manuprāt, te problēma ir galvenokārt solī "atturies no jebkādas izpausmes", jo vispār jau reflektēt par savām sajūtām ir absolūti nepieciešams, lai gan ne tik daudz ar mērķi saprast, vai tas bija legit vai nē, bet vienkārši tāpēc, ka ir svarīgi apzināties un izprast savas jūtas. tas uzstādījums, ka emocijas drīkst izpaust tikai tad, ja viņas ir "pareizas", "pamatotas", tipa, legit, ir viens no ļaunākajiem garīgi veselas sabiedrības ienaidniekiem, un rāda disfunkcionālus komunikācijas modeļus, kur tā vietā, lai būtu godīgi un mēģinātu kopā izprast, kā varam un vēlamies rīkoties, lai abpusēji saprastos un būtu kontaktā, cilvēki cenšas viens otram pierādīt, kuram tad te ir taisnība. runājot par emocijām, tam vispār nav nekādas nozīmes. emocijas ir tikai emocijas, un viņas ir ļoti svarīgas, bet galvenokārt kā indikators dažādiem mūsu iekšējiem procesiem. es varu būt pilnīgi neracionāli laimīga/bēdīga/dusmīga, un, ja es neuzkaros uz faktu, ka tas nav "legit", tad tas dod man iespēju saprast procesus, kas šīs jūtas ir izraisījis. savukārt citiem, zinot manu emocionālo stāvokli, ir iespēja piedalīties šai procesā un, ja izrādās, ka kāda viņu rīcība pamatoti vai nepamatoti izraisa negatīvus pārdzīvojumus, pieņemt informētu izvēli - vai viņi vēlas mainīt savu uzvedību vai nē. un viņiem nav nekāda pienākuma to darīt, tā ir katra pieauguša cilvēka brīva izvēle.

"justies brīvi un ērti savā ādā. es ne tikai gribētu pats tā justies, bet gribētu, lai tā jūtas arī visi man apkārt, so, manuprāt, šis veicina to, ka visi iesaistītie iet uz to pašu rezultātu" - yes, this. piekrītu par visiem 100%