Tā kā atsauce ir uz mani, tad, nekautrējos pateikt, ka man nepatīk, ka cilvēki regulāri kavē un haotiski maina plānus (tā ir viena no tām lietām, ko es savstarpējā komunikācijā izjūtu kā savu robežu pārkāpšanu tādā veidā, kas man liek justies ļoti, ļoti slikti.)

Es arī cenšos nepārkāpt citu cilvēku robežas un man patīk būt informētai par to, kādas tās ir, jo nav iespējams to vienmēr intuitīvi uzminēt (un nav tas arī jādara), un par robežām ir ļoti jauki uzzināt, pirms cilvēki ir jau tik nikni, ka vairs nekad negrib tevi redzēt, tāpat ir forši tās izrunāt, kamēr vēl var izrunāt, nevis aizvilkt līdz mirklim, kad tāvā virzienā lido vāze. :D

Kopumā, kā jau var nojaust, ļoti pievienojos visam, kas minēts ierakstā. Prakse ļoti laba. Bet bail arī visu laiku, ka cilvēki tevi uzskatīs par neadekvātu, dusmosies, atstums, nosodīs. (un viņiem ir visas tiesības tā darīt.)

Vēl varu piebilst, ka daudzu gadu laikā esmu izdarījusi interesantu vērojumu - dusmojas visi un visi savas dusmas izreaģē. Cilvēki, kuri pret visiem vienmēr ir ļoti laipni un iecietīgi, visam piekrīt, upurē savas intereses, lai citiem nekad neradītu neērtības, attīsta pasīvi agresīvus uzvedības paternus, iet mājās un izturas vardarbīgi pret savu ģimeni/sevi, nu, vai ekstrēmā gadījumā - kādā brīdī nošauj savus klasesbiedrus/kolēģus.