12 June 2017 @ 03:44 pm
 
man liekas interesanti, ka, jo vairāk es atklāti saku, ko jūtu, jo mazāk tas ikreiz saistīts ar kaut kādiem milzīgiem pārdzīvojumiem vai mēģinājumiem kādu padarīt atbildīgu par manām sajūtām, jo vairāk tā šķiet vienkārši normāla realitātes daļa. bet tikai šodien tā pa īstam attapos, ka ar to mūsu latviešu kultūru, kurā visu laiku viss ir vienkārši "normāli" un cilvēki lielākoties kaut ko saka tikai tad, kad "vairs nevar izturēt", tas var izskatīties tieši otrādi, pēc kaut kāda lielāka dramatisma, un tas mani nedaudz uztrauc.

bet tad es atceros, ka es arī jutos (iespējams) līdzīgi, kad vēl nebiju pieradusi pie [info]saldumi līdzīgās prakses, un kritu iekšējā panikā, kad viņa, piemēram, teica, ka ir neapmierināta/dusmīga, kad jāpārceļ tikšanās, jo man likās, ka man no tā obligāti būtu bijis jāvar izvairīties, un ka tagad man jājūtas vainīgai. bet tā nemaz nav - cilvēki mijiedarbojas un visu laiku kaut kā jūtas, reaģē viens uz otru un kontekstu, un tās emocijas ir ļoti dažādas, un tas ir pilnīgi OK. nav nekas slikts just plašu emociju spektru un to atzīt, un nav arī nekas slikts izraisīt citos plašu emociju spektru.

tai pat laikā, nekas no šī nav vienkārši. un es joprojām visu laiku apšaubu, vai man tiešām ir tiesības godīgi pastāvēt pasaulē, reaģēt arī kaut kā negatīvi un izraisīt citos negatīvās reakcijas.

un, protams, tas arī nenozīmē, ka var vai vajadzētu rīkoties pilnīgi neapdomīgi un apzināti radīt negatīvus pārdzīvojumus, kas atkal ir jautājums par līdzsvaru un to, kā izvērtēt situāciju un savu perspektīvu, un tā arī ir nozīmīga tēma, par ko domāt. bet pagaidām mana pieredze liecina, ka godīgums par savu pieredzi pat veicina vēlmi un spēju empatizēt.
 
 
( Post a new comment )
...[info]adore on June 12th, 2017 - 06:55 pm
Tā pēdējā rindkopa daļēji ir par mani. Bet nav tik vienkārši iemācīties paust savas dusmas. Piemēram, darba vietā. Un ja tu tomēr kādā brīdī paud un noreaģē, tad, kā mana prakse ir pierādījusi, sekas priekš tevis paša var būt visai nepatīkamas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja: meitene[info]pelnufeja on June 12th, 2017 - 07:39 pm
Tā pēdējā rindkopa ir arī par mani - tāpēc es sāku mēģināt darīt citādāk.
Bet, jā, ar sekām diemžēl jārēķinās. Un vienkārši nav. :(

Tajā pašā laikā - tajos brīzšo, kad izdodas izveidot sakarīgu komunikāciju (vienalga ilgtermiņā vai atsevišķā mirklī), ir brīnišķīgā sajūta, ka tas ir kaut kas īsts.

Bet šis prasa nepieslīpēt amliņas un konfrontēt sevi arī ar savām neglītajām un netīrajām šķautnēm. Varbūt mazliet arī atzīt, ka tu nemaz neesi tik "labs" cilvēks, kā gribētu likt visiem domāt.

Es kaut kad ļoti sen runājos ar draudzeni par attiecībām un attiecību kvalitāti, un žēlojos, cik man ir grūti, un viņa teica, ka attiecību kontekstā darbojas princips, ka tieši tik daudz (tik vērtīgu), cik/ko tu gribi iegūt, tev jādod pretī no sevis - turklāt bez garantijām. One of the wisest things, anyone has ever told me. (es gribu, lai cilvēki man saka, ko viņi patiesībā domā, un regulāri iekuļos mazākās vai lielākās problēmās, jo esmu kādam pateikusi kaut ko, ko viņš ngribēja dzirdēt, so it goes...:D)

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
...[info]adore on June 12th, 2017 - 09:14 pm
Kopumā piekrītu. Bet šeit ir viens bet. Vismaz manā gadījumā. Esmu cilvēks, kam izteikti patīk pozitīva vide, laba gaisotne. Kad sāku paust savas dusmas un neapmierinātību, nodrošināt to vairs nav iespējams. Līdz ar to sanāk, ka no vienas puses es rīkojos psiholoģiski pareizi, neapspiežot savas patiesās jūtas. Bet arī mana vēlme pēc "mīlīga klimata" ir visnotaļ patiesa, tad sanāk apspiest to. Man to nekā neizdodas paskaidrot savai terapeitei. Jo te mazliet saduras divas teorijas: psiholoģija un socionika, kas iedala cilvēkus tipos pēc psihes īpašībām.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on June 13th, 2017 - 08:11 am
es arī esmu cilvēks, kam izteikti patīk pozitīva vide, laba gaisotne. bet ir skaidrs, ka to, tāpat kā teju jebko citu, nav iespējams nodrošināt konstanti, bez pārtraukuma, pilnīgi visu laiku. konflikti un mīlīga vide nav pretrunā. patiesi mīlīga vide ir iespējama tikai tad, kad pieņemam konfliktu iespējamību un, pie tiem nonākuši, nevis bēgam no šī potenciāla, veidojot slēptu iekšējo spriedzi, bet gan tos risinām. un, ja patiešām galīgi nav iespējams atrisināt, izvērtējam, vai nepieciešams konkrētos cilvēkus paturēt savā vidē.

domāju, ka nav jāapspiež ne viens, ne otrs, ir jāļauj šīm lietām pastāvēt līdzās, uzturot vienai otru, ka iņ-jan. manuprāt, ja emociju paušana/konflikti patiešām padara mīlīgu vidi pilnīgi neiespējamu, tad problēma nav emociju paušanā, bet gan vidē esošo komunikācijas prasmē un spējā pieņemt cilvēku emocionālās pasaules daudzslāņainību.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on June 13th, 2017 - 03:40 pm
Man, starp citu, arī ļoti patīk mīlīga un draudzīga vide un ir diezgan svarīgi patikt cilvēkiem. Un vide, kurā visi ir dusmīgi un uzvilkušies, rada mega milzīgu stresu.

Es nereti sevi apzināti piespiežu atvērt diskusiju vai iet uz konfliktu, ja nav citu variantu, tāpēc, ka kaut kas "jaukajā vidē" ir pretrunā, piemēram, manām vērtībām, izpratnei par to, kā savstarpējai komunikācijai vajadzētu strādāt utt.

Man liekas interesanti, ka cilvēkiem bieži šķiet, ka spēja konfrontēt citus var nozīmēt tikai to, ka draudzīga vide nav svarīga. Man liekas, ka tas varētu būt līdzģi kā ar lielām dusmām, ir ok iztēlotis visādas briesmīgas lietas, kad esi nikns, bet you don't have to act on it. Tāpat ar mīlīgo vidi - var būt milzīga iekšēja vēlēšanās to viemēr saglabāt un neradīt par sevi sliktu iespaidu, bet you don't have to always act on this feeling, jo eksistē vēl arī citas svarīgas iekšējas lietas.

Bet es arī esmu bijusi visādās situācijās, kur iziešana uz konfliktu ir vienīgā iespēja; ja es to nebūtu spējusi, es nekad nebūtu pabeigusi uni, piemēram, tā kā sliktas sekas reizēm var būt arī tam, ka tu nespēj citus konfrontēt.

(Reply) (Parent) (Link)
(Anonymous) on June 14th, 2017 - 03:51 pm
Bet vai Tu jūties, ka Tev tiek mīlīgs klimats, pozitīva vide un laba gaisotne, apstākļos, kad jau pastāv dusmas un neapmierinātība, ko neizpaud?

Ja pozitīvā gaisotne darbojas, tad jau arī nekas nav jāmaina, bet tad droši vien arī nav nepieciešamības pēc psihoterapeita, kuram nespēt to paskaidrot. :)

/Liepa
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
...[info]adore on June 18th, 2017 - 07:45 pm
Jā, protams, tā ir.
Tu jau arī pamazām kļūsti par psihoterapeitu?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on June 18th, 2017 - 11:30 pm
Nē, es pamazām kļūstu par universālu amatieri visā. :) Vai par vienkārši mierīgu cilvēku ar ļoti parastu, bezpretenciozu dzīvi bez plāniem kļūt par jebko, izņemot kļūt atkal un no jauna kļūt par sevi. Nosacīti nesen šķita, ka redzu Tevi uz Bruņinieku ielas, bet tā arī nesapratu, vai nekļūdos.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
...[info]adore on June 19th, 2017 - 06:43 am
Var gadīties.
Zini, man aizvien ir tas pats telefona numurs.
(Reply) (Parent) (Link)