Man, starp citu, arī ļoti patīk mīlīga un draudzīga vide un ir diezgan svarīgi patikt cilvēkiem. Un vide, kurā visi ir dusmīgi un uzvilkušies, rada mega milzīgu stresu.

Es nereti sevi apzināti piespiežu atvērt diskusiju vai iet uz konfliktu, ja nav citu variantu, tāpēc, ka kaut kas "jaukajā vidē" ir pretrunā, piemēram, manām vērtībām, izpratnei par to, kā savstarpējai komunikācijai vajadzētu strādāt utt.

Man liekas interesanti, ka cilvēkiem bieži šķiet, ka spēja konfrontēt citus var nozīmēt tikai to, ka draudzīga vide nav svarīga. Man liekas, ka tas varētu būt līdzģi kā ar lielām dusmām, ir ok iztēlotis visādas briesmīgas lietas, kad esi nikns, bet you don't have to act on it. Tāpat ar mīlīgo vidi - var būt milzīga iekšēja vēlēšanās to viemēr saglabāt un neradīt par sevi sliktu iespaidu, bet you don't have to always act on this feeling, jo eksistē vēl arī citas svarīgas iekšējas lietas.

Bet es arī esmu bijusi visādās situācijās, kur iziešana uz konfliktu ir vienīgā iespēja; ja es to nebūtu spējusi, es nekad nebūtu pabeigusi uni, piemēram, tā kā sliktas sekas reizēm var būt arī tam, ka tu nespēj citus konfrontēt.