12 June 2017 @ 03:44 pm
 
man liekas interesanti, ka, jo vairāk es atklāti saku, ko jūtu, jo mazāk tas ikreiz saistīts ar kaut kādiem milzīgiem pārdzīvojumiem vai mēģinājumiem kādu padarīt atbildīgu par manām sajūtām, jo vairāk tā šķiet vienkārši normāla realitātes daļa. bet tikai šodien tā pa īstam attapos, ka ar to mūsu latviešu kultūru, kurā visu laiku viss ir vienkārši "normāli" un cilvēki lielākoties kaut ko saka tikai tad, kad "vairs nevar izturēt", tas var izskatīties tieši otrādi, pēc kaut kāda lielāka dramatisma, un tas mani nedaudz uztrauc.

bet tad es atceros, ka es arī jutos (iespējams) līdzīgi, kad vēl nebiju pieradusi pie [info]saldumi līdzīgās prakses, un kritu iekšējā panikā, kad viņa, piemēram, teica, ka ir neapmierināta/dusmīga, kad jāpārceļ tikšanās, jo man likās, ka man no tā obligāti būtu bijis jāvar izvairīties, un ka tagad man jājūtas vainīgai. bet tā nemaz nav - cilvēki mijiedarbojas un visu laiku kaut kā jūtas, reaģē viens uz otru un kontekstu, un tās emocijas ir ļoti dažādas, un tas ir pilnīgi OK. nav nekas slikts just plašu emociju spektru un to atzīt, un nav arī nekas slikts izraisīt citos plašu emociju spektru.

tai pat laikā, nekas no šī nav vienkārši. un es joprojām visu laiku apšaubu, vai man tiešām ir tiesības godīgi pastāvēt pasaulē, reaģēt arī kaut kā negatīvi un izraisīt citos negatīvās reakcijas.

un, protams, tas arī nenozīmē, ka var vai vajadzētu rīkoties pilnīgi neapdomīgi un apzināti radīt negatīvus pārdzīvojumus, kas atkal ir jautājums par līdzsvaru un to, kā izvērtēt situāciju un savu perspektīvu, un tā arī ir nozīmīga tēma, par ko domāt. bet pagaidām mana pieredze liecina, ka godīgums par savu pieredzi pat veicina vēlmi un spēju empatizēt.
 
 
( Post a new comment )
...[info]adore on June 12th, 2017 - 05:32 pm
Tās ir terapijas sekas?
Nē, protams, ir labi paust savas jūtas. Tomēr, piemēram, tādā gadījumā, kad jāpārceļ tikšanās, var arī izrādīt sapratni par iemesliem u.t.t. Kā savienot savu jūtu paušanu ar empātiju un iecietību pret citiem cilvēkiem?
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on June 12th, 2017 - 05:43 pm
sapratnes izrādīšana jau nav pretrunā ar būšanu sarūgtinātam.

manuprāt, šī ir tā lieta, kas ir lielais klupšanas akmens - pieņēmums, ka cilvēks var justies kaut kā viennozīmīgi un vienādi, un ka viņam tā BŪTU jājūtas. cilvēkiem ir normāli būt pretrunīgiem, un es piekrītu apgalvojumam, ka cilvēki, kas nekad nepiedzīvo pretrunīgas izjūtas, acīmredzot kaut ko apspiež.

jautājums, kā savienot, ir sarežģīts. es domāju, ka visa atslēga ir cieņā pret citiem un sevi, un spējā pieņemt faktu, ka konstanta harmonija nav iespējama. ja es esmu dusmīga, es esmu dusmīga, bet es varu izvēlēties, vai otram cieņpilni pateikt, ka esmu dusmīga, vai arī kļūt agresīvai, vai arī mesties otru vainot šo nepatīkamo emociju izraisīšanā utt. manuprāt, jo vairāk mēs katrs sevi attīstām šo spēju sadzīvot ar pretrunām un nesaskaņām, jo mazāk problemātisks šis empātijas aspekts kļūst, jo abas iesaistītās puses saprot, ka emocijas ir tikai emocijas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
...[info]adore on June 12th, 2017 - 05:51 pm
Un ko Tu sagaidi tālāk — pēc savas cieņpilnās dusmu paušanas? Ja nu otra tālākā reakcija ir nekāda? Ja nu Tavas dusmas neatzīst par pamatotām?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on June 12th, 2017 - 06:01 pm
nu, tātad neatzīst. kāpēc man kaut kas būtu jāgaida?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
...[info]adore on June 12th, 2017 - 06:08 pm
Tātad, Tev tas nesagādā problēmas? Tu negaidi kaut kādu sevis pausto emociju akceptu? Tu vienkārši paud un ar to pietiek.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on June 12th, 2017 - 06:12 pm
es gribētu, lai to akceptē, bet spēju pieņemt, ka neakceptē, lai gan tas sāpina
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
...[info]adore on June 12th, 2017 - 06:27 pm
Paldies par atbildi! Bija interesanti uzzināt, kā tas ir citiem.
:)
(Reply) (Parent) (Link)