sapratnes izrādīšana jau nav pretrunā ar būšanu sarūgtinātam.

manuprāt, šī ir tā lieta, kas ir lielais klupšanas akmens - pieņēmums, ka cilvēks var justies kaut kā viennozīmīgi un vienādi, un ka viņam tā BŪTU jājūtas. cilvēkiem ir normāli būt pretrunīgiem, un es piekrītu apgalvojumam, ka cilvēki, kas nekad nepiedzīvo pretrunīgas izjūtas, acīmredzot kaut ko apspiež.

jautājums, kā savienot, ir sarežģīts. es domāju, ka visa atslēga ir cieņā pret citiem un sevi, un spējā pieņemt faktu, ka konstanta harmonija nav iespējama. ja es esmu dusmīga, es esmu dusmīga, bet es varu izvēlēties, vai otram cieņpilni pateikt, ka esmu dusmīga, vai arī kļūt agresīvai, vai arī mesties otru vainot šo nepatīkamo emociju izraisīšanā utt. manuprāt, jo vairāk mēs katrs sevi attīstām šo spēju sadzīvot ar pretrunām un nesaskaņām, jo mazāk problemātisks šis empātijas aspekts kļūst, jo abas iesaistītās puses saprot, ka emocijas ir tikai emocijas.