The Nature of Things.
 
aktuāli citi

ieraksti tors dienasgrāmatā:

    [ << 20 back ]
    Friday, May 27th, 2016
    11:52
    pēdējā mēneša laikā man ir bijuši trīs sapņi, kuros: viena vai otra iemesla dēļ, es tuvojos sunim, tad es to paglaudu, tas ar zobiem sakampj manu plaukstu un nelaiž to vaļā - ja roku rauju ārā, tas sakož spēcīgāk un nelaiž. šķiet, ka esmu pavadījis - par sapņiem runājot - kādu bezjēdzīgu stundu, atrodoties spriedzē, kurā nevaru saprast, vai dzīvnieks man roku nokodīs vai nē. par iepriekšējām divām reizēm esmu izklaidīgi aizdomājies, ko tad tas, diez, nozīmē, taču šonakt izlēmu - pietiek. ļāvu rokai slīdēt dziļāk dzīvnieka mutē, un man par lielu pārsteigumu, ņemot vērā, ka beigās mana roka bija dzīvniekam mutē līdz elkonim, kas - man šķita - varētu tam sagādāt kaut kādu diskomfortu, viņš to tik un tā neatlaida. būtībā es šonakt šādi kņupus pavadīju kādas 20 minūtes, līdz jutu, ka dzīvnieks sāk nogurt, un velkot roku ārā pa kreiso mutes kaktu (dzīvnieks bija diezgan liels), redzēju, ka tas pamazām izdodas. bija viens brīdis, kurā sajutu, ka suns nogura un viņa ķermenis vairs nebija tik sasprindzis - tad zināju, ka ir cauri. strauji izrāvu roku ārā un suns saļima uz zemes kā lupata. tad piepeši no aizkadra parādījās kāds cits cilvēks (varbūt saimnieks), kura skatienu tā arī nenotvēru, jo pamodos. pamodies konstatēju, ka gulēju uz rokas, kura kaut kādā savādā āķī bija man aiz muguras.
    Wednesday, September 23rd, 2015
    22:04
    laba saruna par mīlestību vol. I )

    Current Mood: contemplative
    Tuesday, September 22nd, 2015
    06:47
    man tikko bija sapnis, kur es piedalījos kaut kādas latviešu filmas uzņemšanā. man tur bija jāatnāk nofilmēties uz vienu ainu. ģērbušamies melnā triko, man vajadzēja kaut kā savādi iet, apmēram kā baletā, tā teatrāli, kamēr kamera mani filmēja no sāniem. es tur nogāju to ceļu, kaut kā pilnīgi uz dullo, improvizējot to gaitu, tad viņi pateica, ka tas ir kadrs, un ka man vajadzēs nofilmēties uz vēl vienu ainu. kamēr gāju, skanēja kaut kāds Mantas - pred plus remikss, un es domāju: fak, atkal šitā dziesma, jau visu vasaru visi man apkārt grieza šito disku, tagad arī šitie bāzīs filmā, džeki točna trāpīja, droši vien ir ļoti apmierināti ar sevi. tad uz otro kadru es kaut kā baigi taisījos pie spoguļa, uztraucoties par to, kā izskatos. sapnī man vēl bija gari mati un es nevarēju viņus kaut kā saņemt copē tā, kā man patiktos. tomēr - jāfilmējas. tad aizgāju līdz režisorei, izejot caur cilvēku rindām, kuri visi, ķipa, uz mani gaidīja. režisore teica, ka man tagad jāiet pa, lūk, šiem spilveniem un filmēšot tikai to, kā es speru soļus. nodomāju, ka, ok, stādos priekšā - kaut kāds montāžas kadrs, lai gan savādi, protams. tad es spēru soļus, atkal - uz dullo, pa spilveniem, uz kuriem bija te nauda, daudz eiro monētu formā, te kaut kādi smuki akmeņi vai gliemežvāki. man bija jākāpj tiem virsū, kas to staigāšanu padarīja baigi neērtu. kamēr gāju, mūzika neskanēja, tikai režisore visu laiku teica, lai kāpju smukāk, ar pēdas priekšpusi pa priekšu, tad piezemējoties ar papēdi. nodomāju: o, cik labi, ka es skrienu, to gan es māku. viņa aizvērās, tam laikam nozīmējot to, ka man sanāca. tas viss bija viens kadrs, ar visu to runāšanu filmēšanas procesā. kad nogāju to ceļu pa tiem muļķīgajiem kušetes spilveniem, mēs ar režisori gājām atpakaļ, kaut ko runājām, un viņa teica, ka tikai cerot, ka es varēšot labi "pateikt filmas beigas". es pārprasīju, jo nesapratu. viņa teica, ka man zinot, kā filma beidzas, varbūt es tādēļ nevarēšu tā normāli, emocionāli, kā pieklājas pateikt to pēdējo rindiņu: "Mūs apspīd", filmas beigās. es teicu, ka scenāriju neesmu lasījis un nezināju, ka es būšu pēdējā kadrā, pasakot pēdējo vārdu. uz mirkli sajūtoties īpašs, es pēc tam sāku nervozēt, jo es it kā zināju, kā filma beidzas. nu - tā viņa teica. tad viņa kaut ko sāka muldēt par tulkiem un to, kā jānovada jēga un man gan jau kaut kā izdosies.
    tad es pamodos, istabā bija pilnīga tumsa, paskatījos, cik ir laiks - 06:00. es tik agri neceļos. es vispār pārsvarā nakts vidū nepamostos. izlēmu, ka sapnis un viss, par ko tur runāja kaut kā komiski trāpīgi raksturo to, kā es šobrīd jūtos par dzīvi vispār, tādēļ, baidoties to aizmirst, uzrakstīju. pacentīšos vēl iemigt


    Current Mood: funny
    Wednesday, August 12th, 2015
    01:34
    Tuesday, June 30th, 2015
    01:41
    As someone long prepared for this to happen,
    Go firmly to the window. Drink it in.
    Exquisite music. Alexandra laughing.
    Your firm commitments tangible again.

    And you who had the honor of her evening,
    And by that honor had your own restored –
    Say goodbye to Alexandra leaving;
    Alexandra leaving with her lord.
    Tuesday, May 26th, 2015
    23:28
    ņemot vērā manu vietsēdīgo un kontemplatīvo raksturu, nekad agrāk nebūtu domājis, ka tā teikšu, bet, ja vajadzētu savilkt vienotu domu kā principu manai pēdējo pāris mēnešu darbībai, tad tas skanētu: mazāk domāju, vairāk daru. protams, ka reizēm jūtos kā idiots.
    secinot, ka tik vien bija tā darba.
    23:14
    Es reizēm domāju, kāpēc šeit vairs tik bieži nerakstu. Reizēm es piesēžos ar lusti ko uzrakstīt, bet tad paceļas kaut kāds bloks, un luste pazūd.
    No sākuma es beidzu rakstīt, jo man gribējās slēpt sevi no citiem, it kā apdedzinoties atrāvos. Grūti to paskaidrot, bet bija kaut kāda šāda vēlme, bet tas bija jau kādu laiku atpakaļ. Varbūt paša domas ieguva jaunu, personīgu raksturu.
    Nebija tā, ka man vairs nebija ko teikt uz āru, drīzāk šķita, ka tas, kas man ir sakāms, to mans tuvākais sociums nav pelnījis lasīt. Tieši – lasīt. Man gribējās pārcelt visu savu komunikāciju uz dzīvi, in person. Ja kādam interesē, kas jauns, tad tiekamies. Un otrādi. Jo lielā mērā man šķiet, ka šeit, tāpat kā jebkurā citā publiskā portālā, tu rēķinies ar to, ka kāds to domu izlasīs. Nu, un cilvēki tam pārsvarā liek šādu pagriezienu. Kaut ko uzraksta, bet kad satieku dzīvē (tos, kurus pazīstu), tad akurāti tā jau nebija domājis un ciba ir tāda melnā grāmata, kur tiek ierakstīti gaistoši emocionālie stāvokļi vai to pēkšņi uzplaiksnījumi, galvenokārt – prieks, dusmas vai skumjas.
    Laikam jau es pats sevi pieķēru darām tieši to pašu. Kur agrāk es impulsīvi par kaut ko raizējos vai priecājos, tagad man tas emocionālo svārstību spektrs ir tāds plakanāks un man neceļas roka rakstiski gruzīties, jo saprotu, ka tāpat pāries, un tad, kad šo dimensiju no ieraksta atņem, tad paliek tikai tas sociālais moments „Hi!”, ko es varētu tieši tā arī pateikt and be done with it. Sajūsmas vai dusmu pilni izsaucieni, šķiet, nogrimst starp visu pārējo šejienes murdoņu. Kāda tam jēga. Laikam vienkārši dodu priekšroku dzīvam cilvēkam, jo kā priecāties, tā dusmoties ir foršāk ar cilvēku pretim.
    Vienlaicīgi arī saprotu, ka tur jau nav pretruna – raksti cibā un pamīšus tiecies, right. Un tomēr. Tas kaut kā nav tas pats. Stulbi. Godīgi sakot, tāpat ir baigi maz iemeslu tikties pēdējā laikā. Un, kad tiecies, tad šķiet, ka kaut kādiem ārējiem procesiem un pienākumiem par spītu, tomēr esam viens otram atraduši laiku un iemeslu. Un šī momenta dēļ vien vienmēr kaut kā šķiet tā vērts. offtopic
    Thursday, March 12th, 2015
    20:08
    Monday, February 9th, 2015
    02:15
    sex, books & neofolk
    Thursday, November 27th, 2014
    13:31
    tā kā guļamistabā nomainīja logus un viss ir putekļos un sūdos pārvācos uz virtuvi, jo viesistabu lielā mērā okupējuši instrumenti. m. skaipā uzraksta un prasa, vai zināju, ka žans mišels žārs ierakstīja savu pirmo albumu.. virtuvē?
    Monday, November 10th, 2014
    14:27
    pilsētā runā. tur, kur agrāk cilvēki teica, ka viņi satiks draugu A, lai parunātu par X (minot personu un tematu), tagad viņi saka, ka viņiem ir Tikšanās. tur, kur agrāk bija jāaiziet uz darba interviju vai jāpārrunā kaut kāda norise, kurai ir kaut attāla darīšana ar naudu, tagad ir Darīšanas. būtībā to informācijas kopumu, kas agrāk bija matter-of-fact līmenī tagad nomaina citi, necaurspīdīgi vārdi, kas varētu nozīmēt jebko. es, protams, ceru, ka cilvēki savas dzīves citādi neinteresantos, pliekanos notikumus cenšas sasiet kopā ar mistikas diegu, kur beigās saņemt piecīti aploksnē par galda noslaucīšanu ir Darīšanas, parunāt par laikapstākļiem ir Tikšanās un pārrunāt kādu triviālu nesaskaņu ir Jāaprunājas, tad es arī ņemtu piemēru un visa mana dzīve būtu [lingvistiski] formālas Tikšanās, Darīšanas un "Jāaprunājas..", skan OK! tie lai ir Lielie Trīs, necaurspīdīgi un daudznozīmīgi.
    Sunday, November 2nd, 2014
    16:03
    pabazarējām par mūziku

    Current Mood: #gdnss
    Thursday, October 30th, 2014
    00:02
    so much to do; so little time
    Sunday, October 19th, 2014
    21:04
    //Leo
    I greet you from the other side
    Of sorrow and despair
    With a love so vast and shattered
    It will reach you everywhere
    And I sing this for the captain
    Whose ship has not been built
    For the mother in confusion
    Her cradle still unfilled
    For the heart with no companion
    For the soul without a king
    For the prima ballerina
    Who cannot dance to anything

    Through the days of shame that are coming
    Through the nights of wild distress
    Tho' your promise count for nothing now
    You must keep it nonetheless
    You must keep it for the captain
    Whose ship has not been built
    For the mother in confusion
    Her cradle still unfilled
    For the heart with no companion
    For the soul without a king
    For the prima ballerina
    Who cannot dance to anything


    Current Mood: gr8
    Wednesday, October 15th, 2014
    14:58
    In the late 1970s, Dylan became a born-again Christian and released two albums of Christian gospel music. Slow Train Coming (1979) featured the guitar accompaniment of Mark Knopfler (of Dire Straits) and was produced by veteran R&B producer Jerry Wexler. Wexler recalled that when Dylan had tried to evangelize him during the recording, he replied: "Bob, you're dealing with a sixty-two-year-old Jewish atheist. Let's just make an album."
    haha!
    Tuesday, September 30th, 2014
    23:41
    22:56
    es 2:6 peles
    Friday, September 19th, 2014
    14:36
    02:23
    where hearts are fire, sparks are thrown
    Tuesday, August 19th, 2014
    02:41
    "profound"
    noskatījos true detective. pirmkārt, seriāli pēdējo gadu laikā paliek baisi labi. ir vairāk seriālu, kurus gribētu skatīties, nekā filmas, bet man ir bail skatīties, dēļ tā commitement. otrkārt, par pašu seriālu - iedomājos par Maliku. sezonas beigās galvenais varonis aptuveni septiņās minūtēs pateica visu, kas Malikam bija sakāms filmā Dzīvības koks. pa sezonas vidu, savukārt var sakasīt pāris tā paša varoņa tēzes, kur desmit minūtēs varētu sasummēt visu, ko Maliks 3h mēģināja pateikt (vai pacilāt) Šaurajā sārtajā līnijā.
    iedomājos par Maliku, jo viņam ir doktora grāds nozarē, kaut gan tas nav tik būtiski. būtiski ir tas, ka TD ir izcils gabals, lai gan esmu biased, jo beidzu skatīties tikai šovakar
[ << 20 back ]
About Sviesta Ciba