The Nature of Things.
 
aktuāli citi

ieraksti tors dienasgrāmatā:

    [ << 20 back ]
    Sunday, November 17th, 2019
    17:47
    vakar pa ilgiem laikiem aizminos uz Hāgenskalna Komūnu paklausīties Šverna solo. katru reizi, kad aizbraucu uz Āģi patusēt kādā no tā gala lokāliem, prombraucot vienmēr šķiet, ka Komūnā, Pilī un Vinilbārā ir citādāka sajūta un vaibs, kā manos iecienītajos bāros Daugavas otrā pusē. it kā nav tik tālu un tā arī ir tā pati pilsēta, bet tomēr. drošvien jau to sajūtu veido cilvēki, bet kas tas tieši ir, es nezinu.
    šis nav vērtību spriedums, vienkārši šķiet citādāk.
    Tuesday, August 27th, 2019
    00:30
    Thursday, August 15th, 2019
    16:37
    Skatos seriālu Letterkenny par Kanādas pāķiem un gribētu aizbraukt atpūtā uz to pilsētu kādu mēnesi padzīvot.
    Friday, June 28th, 2019
    11:39
    līgō
    es svinēju jāņus laukos pie m. vecvecākiem, un tur bija viens foršs moments, kad mēs ap desmitiem iekurinājām ugunskuru, un es uz mirkli iegāju mājā uztaisīt tēju un virtuvē ieraudzīju m. vecvecākus, sēžot rokās sadevušos un skatoties tiešraidi ar jāņu svinībām Rīgā, krastmalā. es tad iedomājos: Rīgā ir uztaisīts pasākums tiem cilvēkiem, kas nevar aizbraukt nosvinēt uz laukiem, bet tie, kas ir laukos, sēž un skatās, kā svin tie, kas palika Rīgā. zāle vienmēr zaļāka, I guess
    Monday, June 3rd, 2019
    18:53
    man šķiet, ka man ir vismaz divas atkarības. pirmā ir tādas kā mikroatkarības, kas man izveidojas, kad saskaros ar kādu jaunu tēmu un man tad gribas noskaidrot visu, ko par to ir iespējams noskaidrot, līdz vienā brīdī man iestājas sāts un to tematu pakāpeniski nomaina kaut kas cits. būtībā tā ir atkarība no informācijas, bet tās mēdz būt arī praktiskas nodarbošanās, ne tikai informācija. man ir bijis tā, ka es nevaru aizmigt, jo man ir reāli garlaicīgi, un es labprātāk paskatītos kaut kādu doķeni vai filmu, vai kaut ko palasītu. man tā ir bijis visu mūžu, un tas nav exactly pārsteigums, un, lai arī es saprotu, ka tur, visticamāk, ir daži soļi no kaut kādas modernas, informācijas laikmetam raksturīgas diagnozes, es ceru, ka tas, kas nošķir pirmo no otrā, ir tas, vai tev kaut kas arī aizķeras. es reizēm vingrinos, lai pārliecinātos, vai tas, ko patērēju, man arī aizķeras, bet, protams, tā ne vienmēr ir.
    otra atkarība ir ēdiens. tādās dienās kā šī, šķiet, es ēdu vienreiz dienā – visu dienu.
    par to pirmo: kādam vēl tā nav? jūs tas neuztrauc?
    Friday, May 17th, 2019
    17:10
    modern times
    Komentārs YouTube:
    Zane Franklin
    pirms 12 stundām
    Whoever disliked this must be
    a decent human being with an opinion that opposes mine, which is okay
    Monday, April 1st, 2019
    18:05
    par astronautiem
    Whitey on the moon (1970)

    A rat done bit my sister Nell.
    (with Whitey on the moon)
    Her face and arms began to swell.
    (and Whitey's on the moon)
    I can't pay no doctor bill.
    (but Whitey's on the moon)
    Ten years from now I'll be paying still.
    (while Whitey's on the moon)
    The man just upped my rent last night.
    ('cause Whitey's on the moon)
    No hot water, no toilets, no lights.
    (but Whitey's on the moon)
    I wonder why he's upping me?
    ('cause Whitey's on the moon?)
    I was already payin' him fifty a week.
    (with Whitey on the moon)
    Taxes taking my whole damn check,
    Junkies making me a nervous wreck,
    The price of food is going up,
    And as if all that shit wasn't enough
    A rat done bit my sister Nell.
    (with Whitey on the moon)
    Her face an' arm began to swell.
    (but Whitey's on the moon)
    Was all that money I made last year
    (for Whitey on the moon?)
    How come there ain't no money here?
    (Hm! Whitey's on the moon)
    Y'know I just about had my fill
    (of Whitey on the moon)
    I think I'll send these doctor bills,
    Airmail special
    (to Whitey on the moon)

    Gil Scott-Heron
    Saturday, November 17th, 2018
    04:13
    Aleponijai, protams, nav ne vainas, bet mans mīļākais šībrīža bārs būtu angārs vai speciāli uzbūvēta sporta zāle, kurā ierīkots basketbola laukums. pa dienu to vietu varētu izīrēt basketbolistiem, bet vakaros - kad arī notiktu visa sāls - tas būtu klubs, kurā vienmēr valdītu pustumsa ar atsevišķiem disko elementiem, un tur varētu izīrēt retro skrituļslidas ar riteņiem divās rindās (nevis vienā kā tagad) un slidot pie tipa šāda, šāda un šāda muzona. ja es tur pats nerosītos kā apmeklētājs, tad es varētu dīdžejot un ap 02:00 naktī (protams) likt lēnās dejas, kuru laikā, es iedomājos, visi novilktu skričas un dejotu zeķēs. vēl būtisks moments ir, ka pirmajā stāvā būtu logs, kas non-stop stāvētu vaļā un kuru neviens nevaktētu, lai pa to iekšā var rāpties pusaudži un apmeklēt klubu nelegāli. es viņus patrenkātu varbūt reizi stundā, katru reizi izliekoties reāli pārsteigts, kā viņi šeit iekļuvuši, bet speciāli visos tumšajos basketbola zāles stūros es nemeklētu, neesmu lohs. klubs varētu saukties "pēdējais zvans" vai kā tml. manuprāt, skrituļošana būtu forša alternatīva dejām, un tādiem cilvēkiem kā man, kas bieži nedejo, arī būtu iegansts izkustēties, nemaz nerunājot par mūzikas dažādību. tur, protams, pārdotu alkoholu, bet tikai plastmasas glāzēs. ja jūs domājat, kādēļ jābūvē speciāla vieta - kāpēc nevar īrēt kādā esošā skolā, kur problēma? neviena skola neļautu skričot pa viņu grīdu. tā zāle būtu mostly estētisks, nevis funkcionāls elements. man tā aina tik dziļi sēž sirdī, kā cilvēki skrituļo, krīt un smejas, un skan tas muzons, un dīdžejs ik pa laikam saka kaut kādas cheesy [iepriekš iestudētas] lietas, piesakot katru nākamo hītu, komentējot cik forša ballīte, un lieku reizi pajautājot, vai visiem iet forši, un tas arī būtu forši, you better believe me.
    Friday, October 12th, 2018
    13:14
    KANYE WEST IS NOT PICASSO
    Kanye West is not Picasso
    I am Picasso
    Kanye West is not Edison
    I am Edison
    I am Tesla
    Jay-Z is not the Dylan of anything
    I am the Dylan of anything
    I am the Kanye West of Kanye West
    The Kanye West
    Of the great bogus shift of bullshit culture
    From one boutique to another
    I am Tesla
    I am his coil
    The coil that made electricity soft as a bed
    I am the Kanye West Kanye West thinks he is
    When he shoves your ass off the stage
    I am the real Kanye West
    I don’t get around much anymore
    I never have
    I only come alive after a war
    And we have not had it yet
    Leonards Koens, 2015., "The Flame"


    Current Mood: envious
    Tuesday, September 18th, 2018
    02:24
    Sunday, September 9th, 2018
    03:27
    Tuesday, September 4th, 2018
    03:19
    love/hate
    ir diezgan maz veidu, kurā man patīk ar nepazīstamiem cilvēkiem runāt par mūziku kā par nodarbošanos. īpaši randiņos. man šķiet, ka starp to, kā es skatos uz mūziku kā nodarbošanos un to, kā uz to raugās vairums cilvēku, kurus satieku, ir milzīga aiza. lielā mērā pie tā vainojams tas, ka es uz to skatos kā uz darbu vai kā uz jebkuru citu nodarbošanos, bet vispopulārākais priekšstats (vispār - priekšstati) ir, ka visa sāls mūzikā ir dzīvajos koncertos vai būšanā uz skatuves, vai komunikācijā ar publiku vai kaifa ķeršanā kaut kādā muzikālā grūvā, vai savu emociju izpaušanā vai izlādē, ārišķībās vai skatuves tēlā, vai "fanos" vai kaut kādā paštīksmē, kas saistīta ar to, ka tu uzstājies, un citi tevi vēro. mani īpaši neinteresē neviena no iepriekšminētajām lietām. man tas šķiet diezgan sāpīgi ironiski, ņemot vērā, ka no tā visa diezgan grūti izvairīties, jo jānogādā tas, ko dari, līdz klausītājam taču ir. kaifi, kurus es ķeru no mūzikas kā nodarbošanās, ir 1) rakstīšanas process, kad tu būtībā vienkārši spēlējies, un tam visam procesam drīzāk ir intelektuāls raksturs, štukojot, ko es gribu teikt un kā es šo domu varētu muzikāli uzsvērt. 2) kaifs, kas seko, kad pabeidzu idejas - kad darbs faktiski ir pabeigts un tev ir gatavs ieraksts. un, atgriežoties pie tēmas - runājot ar nepazīstiem cilvēkiem, it īpaši minētajos randiņos, es jūtos kā kaut kādā stūrī, kur es gribu vai nu to sarunu virzīt tādā gultnē, kur mēs runājam kā divi klausītāji, vienkārši forši parunājot par mūziku, kas mums patīk, vai arī uz to "aizkadru" procesu, kur tu principā jau nemaz nerunā par mūziku kā tādu, bet par to, cik grūti ir saņemties darīt lietas in general, sevi motivēt vai atrast iedvesmu.
    man pašam savas attiecības ar iepriekšminēto šķiet diezgan savādas. no vienas puses, es domāju: bāc, es varētu vienkārši atslābt. man reāli skauž, kad skatos uz mūziķiem, kuri, izskatās, izbauda pavadīto laiku, spēlējot savu setu, bet man baigi grūti pieslēgties tai baudai. man tas šķiet totāli sekundāri un pat bīstami, fokusēties uz to (jo tas var kļūt pašmērķīgi, kā rezultātā ciestu saturs, turklāt tas ir tik nenormāli atkarīgs no žanra, kuru spēlē. ir kaifīgāki žanri par citiem utt.). bet tā sāpe ir tajā, ka mani nenormāli nogurdina mūždien atvairīt dažādas klišejas un kliedēt priekšstatus par to, ka tas viss ir kaut kāds svinīgs prieks, uzkāpjot uz skatuves, vai, ka tu tur "esi tu pats" vai tml. ja saruna vedas tādā līmenī, mani pārņem baigā vientulības sajūta. bet stulbākais ir tas, ka es jūtos kā pēdējais idiots, jo, ja es ar kādu neesmu īpaši labi pazīstams, tad sarunā piepeši var noprast, ka nodarbojos ar mūziku - tas uzpeld, taču, kad tas cilvēks painteresējas dziļāk (kā es par to jūtos un kā man tas izpaužas), tad es steidzos kaut kā skaidrot to, kā es uz to raugos (tas ir nepieciešami, lai sniegtu godīgu atbildi), bet tas, savukārt, ir tas, ar ko cilvēkiem mūzika pārsvarā neasociējas un tas nevienu īpaši neinteresē: "jā, nu, baigi grūti saņemties / zinkā, trūkst iedvesmas blablabla". man šķiet, ka es neviļus atstāju tādu iespaidu, ka es kaut kā lodāju ap to tēmu, lai gan tā totāli nav! manuprāt, paliek iespaids, ka es nevis apstiprinu to, ka, jā, man šī lieta patīk, un tas taču ir forši, bet drīzāk atstāju iespaidu, ka es to noliedzu, jo nevaru atbildēt uz to, ko tas cilvēks sagaida. proti, apstiprināt, ka šī nodarbošanās ir tās augstākminētās priekšstatu virknes apstiprinājums. sanāk, ka man jāatbild tā: man "riebjas" laiks uz skatuves, jo es to īpaši neizbaudu lampu drudža dēļ, un piedevām man arī "riebjas" laiks nost no skatuves, jo tad tu raksti, un tas ir grūti. tas ir tik idiotiski un boring. bet tā "riebšanās" jau nav īsta riebšanās, bet tāds kā nogurums, tādēļ, ka tu pret to lietu jūti atbildību, jo tev tas šķiet jēdzīgi, bet kas tā būtu par atbildi? kuru tas interesē? man ir diezgan awkward randiņi, vārdu sakot.
    haha, nē, nē, tas vienkārši tā- fonā domāju alternatīvas tam, ka varētu vienkārši take the easy way out of the situation, kur es, izdzirdot jautājumu, savilktu seju baudpilnā grimasē, sāktu spēlēt air guitar, un teiktu: "jāā, pēdējā koncī tik nice nobliezām, whew!", un sāktu balsī taisīt to ģitāras pedāļa wah-wah skaņu, piedāvājot paraugu tam, kā tas skanēja.
    uz ko dāma, protams, sapņainām acīm: "tik niiiice! <3"
    if only life were easy
    it's never easy
    Saturday, March 3rd, 2018
    16:43
    We real cool. We
    Left school. We

    Lurk late. We
    Strike straight. We

    Sing sin. We
    Thin gin. We

    Jazz June. We
    Die soon.
    Monday, October 9th, 2017
    01:58
    soo. atceros, ka pirms gada, varbūt diviem domāju, kā, pazūdot depresijai (nu, man tā sāka šķist - ka pazūd), tā tomēr līdz galam nepazuda, jo jādīlo ar dažādām inerces reakcijām. tobiš, ka, ok, manī kāds stāvoklis vai kāda situācija, vai kāda reakcija neizsauc skumjas, bet es tik un tā attopos savas ierastās uzvedības varā, lai arī, pēc tam retrospektīvi palūkojoties uz to situāciju un padomājot par to, kā jutos, bieži vien nācās secināt, ka es nevis overreactoju, bet reaģēju inerces pēc. es pat īsti nedomāju par to, kā varētu būt tad, kad es ar šito puslīdz iemācītos dīlot - uzvilktu tīras, jaunas, baltas drēbītes un, no tām nekaunoties, neizjūtot nekādas pretrunīgas emocijas, mierīgi dotos ārā no mājas. neuzskatu, ka šī fāze ir cauri (lai gan tā frāze točna ir), bet gan jūtu, ka tūliņ sekos cita. domāju, ka man pa dzīvi ir un būs raksturīgi domāt saldsērīgās kategorijās (smailijs), bet agrāk, kad sēdēju un reflektēju par kaut kādu depresīvu materiālu, tad, kāpjot lejā pa trepēm, vienmēr turēju roku uz pulsa. sāku mēģināt savaldīt tās emocijas, ieviest atskaites punktus, nošķirt tās domas, kuras ir uzmācīgi skumjas, un pašas izriet no mana depresīvā stāvokļa, no tādām, kurām objektīvi ir vērts pievērsties, par spīti tam, ka tas varētu būt nepatīkami. visa cita starpā, protams, mani interesēja arī dažādi liela apjoma jautājumi, kuri veidotu to mainīgo atbildi uz nemainīgo "who the fuck am I and what do I do?". bet! cik savādi, ka, iegūstot tādu dieeezgan stabilu stāvokli/outlook uz dzīvi, impulss turpināt cilāt dažādu nepatīkamu, depresīvu huiņu nepazūd. es, goda vārds, vienubrīd biju pārliecināts un pat cerēju, ka šī tendence un pavadošās domas izriet no tā stāvokļa - ka tas ir aplis, kas baro pats sevi. iemācījos šādas domas dozēt, noalgoju iekšā laidēju un klubā laidu apmeklētājus tikai tad, kad citi gāja prom, kā arī atpazīt, kad disene sāk kļūt par traku - kad pasākumu jānorauj pavisam. taču tagad, kad es paceļu vienu  vai otru, man nezvana trauksme... pagāja kāds laiks, līdz es šito pamanīju, bet tagad tā cilāšana vairs nav laika jautājums, tas vienkārši ir darbs. pirmā doma bija, ka man tagad ir superspējas - es varu skaidri un objektīvi paraudzīties uz savu huiņu, turklāt tas taču ir tikai likumsakarīgi, ka ar radioaktīvo materiālu jāapejas ar vēsu prātu, nevis histēriski, citādi - ko tu tur vispār dari, apgramsti, sanervozējies un izdari angažētus secinājumus. bet ok, ok. tas, protams, ir arī forši - tās superspējas -, bet, raugoties puslīdz neitrāli un mierīgi uz to visu, es uztaustīju pavedienu kamolam, kuru šobrīd atritinu aptuveni gadu. un man galīgi nepatīk tas, ko redzu. bet šoreiz man tas nepatīk kvalitatīvi citādāk: agrāk, kad domāju par gruzīgām tēmām, es sāku gruzīties. tas bija tik vienkārši. tagad es negruzos. es nezinu, kas tā ir par sajūtu. es it kā jūtos slikti, saprotot dažādas savas specifikas, bet tas mani negruzī tā, ka man slīd prom pamats. man šķita, ka pēc depresijas sekos... emm, prieks? :D priecīgāk? respektīvi, ka vienā brīdī tās pozitīvās pārdomas pārsniegs negatīvās - un tas tad būtu tā veselīgā, priecīgā dzīve, kuru vēlējos. bet es jūtos tā, ka man kāds ir iedevis labākus instrumentus, un, ironiskā kārtā, es tos tagad izmantoju, lai pārcilātu nepatīkamās lietas, vēsturi, impulsus, ģimeni, attiecības, dažādas savas īpašības. tas šķita tik kontrintuitīvi, ņemot vērā to patīkamo klusumu pēc visa tā trokšņa. varētu jau izbaudīt and just call it a day. at least for a while.. nezinu, es laikam esmu mainījies. citādāk nevaru izskaidrot to nedaudz, jāatzīst - patīkami svešo skatu gan uz pagātni, gan nākotni. man ir tāda sajūta, ka tas ceļš uz "apgaismību" cauri ciešanām šobrīd ir tāds, ka es sēžu teātra kafejnīcā pēc dramatiskas izrādes. es tur sēžu jau divus gadus, cenšoties saprast, kas tikko notika. un tagad, pilnīgi negaidīti, man kāds pajautā: boy, that was a lot to think about, right? now i'll tell you what really happened.
    Friday, August 18th, 2017
    02:17
    Friday, February 17th, 2017
    14:29
    bitching
    es šobrīd jau kādu otro nedēļu kavēju termiņu dziesmas iesūtīšanai Lauskas izlasei "Sviests". vakar ar viņiem bija tāda nedaudz nepatīkama saruna par to, ka čammājos un ka viņi jau netā palaiduši pirmo singlu. es pateicu, kā ir, ka esmu diezgan noslogots, gribu to gabalu uztaisīt normāli, jo, ja nodotu kaut ko nodošanas pēc, ne es, ne viņi nebūtu apmierināti. visiem mūziķiem, kuriem piedāvā piedalīties izlasē, nosedz ieraksta izdevumus - viņi piedāvā ierakstīties pie sevis. tā kā es ierakstos savā studijā, man vakar, stimulam, piedāvāja samaksāt par to studijas laiku, kuru neesmu izmantojis, kā honorāru. līdz šai sarunai, kura bija pirmā par tēmu "atlīdzība", es būtībā kādas 2 nedēļas diezgan normāli sēdēju un strādāju pie tā gabala par brīvu.
    šodien man piezvanīja čoms, ar kuru mums bija saruna, ka šajā nedēļas nogalē es varētu atbraukt palīdzēt Baltu Cilšu filmēšanā. viņi man mēdz arī maksāt, turklāt labi, visu cieņu, bet šoreiz tāpat, pro bono. ņemot vērā augstākminēto situāciju, man viņam bija jāatsaka, jo ķipa dabūju pa kaklu, ka velku pagastu, rājienu reģistrēju. pēc mana atteikuma, viņš teica, ka nupat tieši esot organizējuši, kur, kā visus rīt savāks, un ka baigi stulbi, ka es tagad pēdējā brīdī atsaku. es teicu, ka man pašam situācija zajibal, bet noklusēju to, ka, džeki, būtu laiks, būtu nauda, atbrauktu, bet par brīvu.. tāda situācija, bet, ok, viņi rēķinājās ar manu klātbūtni, es saprotu.
    šovakar, savukārt man jāspēlē LMA karnevālā. un atkal par brīvu.
    kad aptuveni pirms gada atgriezos no Portugāles, kur biju notinies atpūsties pēc pusgada darba pie Montserrat un Prophets albumiem, kas abi kopā, lai arī sanāca diezgan critically acclaimed, finansiāli nekādā ziņā man nav atmaksājušies, es domāju, ka mani Latvijā sagaida visgrūtākais gads manā dzīvē, jo es pats sort of apzinājos, ka tie albumi, kurus publicēju, bija samērā labi, nemaz nerunājot par savām spējām vispār un turpmākajām iecerēm, tādēļ man uz tiem abiem albumiem, atgriežoties, būs kaut kā jāatbild ar koncertēšanu, kkādu popularitātes kačāšanu utml. un lai arī šajā laikā ir jau bijis arī fun koncertēt, piedalīties Zāles jaunajā albumā, būšu sarakstījis divus gabalus divām dažādām izlasēm, man ir, manuprāt, samērā labas iestrādnes vēl diviem albumiem, divos dažādos žanros, tomēr, jesus christ, man nebija ne jausmas, cik grūts tas gads būs. finansiālā puse dzen izmisumā, pašdisciplīna, lai žonglētu ar tiem radošo projektu humble beginnings un pārējo dzīvi nekad nav bijusi tik grūta. utopijā, kur minimālos dzīvošanai nepieciešamos līdzekļus cilvēkiem nodrošinātu roboti, es droši vien, protams, ķertu kaifu un tas lauziens motivēt sevi darboties būtu diezgan easy, bet šajā situācijā, un es negribu ņemties te kritizēt valsti/finansējumu - situācija ir, kāda ir, vatever -, kur kādas 3 dzīves jāiebāž vienā, man šķiet, būtu jāpaņem liels solis atpakaļ un jāapskatās uz šito visu no malas. no otras puses, I'm not getting any younger, un man arī neticās, ka es kko baigi krutu izdomātu, iespējams, ka tā sāls ir vnk močīt tālāk, that's life, bet es reāli nezinu. es jūtos tik ļoti iekšā tajā sadursmē ar to situāciju, visā, as it appears to me, tās sarežģītajā dažādībā, ka man nav impulsa to censties kaut kā saprast, raksturot vai mēģināt izdomāt "labākos gājienus", bet gan vienkārši rīkoties un darboties. galvenais, ka man šķiet, ka, salīdzinoši, man visu šo laiku pat sanāk - izdodas gan nopelnīt, turklāt tā, ka var dzīvot, gan nodarboties ar jaunradi, un tomēr, man ir sajūta, ka es vnk pilnībā feiloju un kļūs tikai grūtāk asdweifji3r293rj298jf23jf293fj t.i. līdz šim sanāk. šķiet, ka vairs nesanāk.

    Current Mood: fml
    Wednesday, January 25th, 2017
    00:08
    Thursday, November 24th, 2016
    15:50
    ziemas sezona
    dzīvot ir līdzīgi, kā ar malkas apkuri. no sākuma šķiet nedaudz romantiski, tad nenormāli besī, bet beigās pierod
    Tuesday, July 12th, 2016
    01:30
    savi plusi, savi mīnusi
    es gribētu būt emocionāli ekspresīvāks, man pat šķiet, ka man tas ļoti labi sanāktu, jo tad, kad to daru, man sanāk labi, bet pēc tik ilga laika, kad ir bijis more or less hujova, esmu attapies gultā, ar kaut ko, ko varētu nosaukt par tādu kā vispārēju stoismu. nav tā, ka manī iekšā nerisinās atbilstošās emocijas kaut kādiem labiem/sliktiem dzīves notikumiem, bet man šķiet, ka es to īpaši neizrādu. kaut kā pieķeru sevi nejūtamies līdz galam brīvs. tas nenozīmē, ka es brīvi neizpaužos, bet to, ka tad, kad brīvi izpaužos, es jūtu tās pavadošās emocijas, kuras tad būtu kkāda ierobežojoša rakstura. aizture, manuprāt, nāk no tā stoisma, ka, pa lielam, pie dirsas, kas notiek, man viss šķiet tā komiski līdzvērtīgi nebūtiski (kam nav tik daudz reāla sakara ar to, kā skatos uz dzīvi, drīzāk tā ir pozīcija, kuru ieraduma pēc agrāk bija nepieciešamība ieņemt), un no tā, ka pa tiem pēdējiem gadiem jūtos, ka esmu papisis kaut kādu dzīves sociālo dimensiju un jūtu sekas, tas gan nedaudz bēdīgi, galīgi nepatīk justies kā idiotam, šo visu uzrakstīt bija nedaudz nepatīkami
    00:54
    happy new year
    ir apritējis aptuveni gads, kopš es vairs nedzīvoju ar depresiju. lai arī vienas ciešanas, pa lielam, nomaina citas, pēc dažādiem (aplam pieticīgiem) parametriem, šis ir bijis labākais gads manā mūžā. atceros, ka pirms gada, kad jutu, ka esmu no kaut kā izniris un centos turēties virs ūdens, nolēmu apzināti, sociālā ziņā, virzīties uz āru, pakļaut sevi dažādām pieredzēm un notikumiem, kurus citādi būtu izsēdējis, pārliecībā, ka es visu notikumu gaitu tāpat varu izdomāt vai galvā nosimulēt. pirmos mēnešus diezgan konkrēti jutu to, ka, lai arī jutos tā, ka būtu uzvilcis tīras, baltas drēbes, un šādi saposies, gribu metaforiski iziet uz kādu pasākumu, jutu, ka inerces pēc vēl aizvien atslīgu uz ierastiem, veciem uzvedības modeļiem. ir pagājis gads un ir runa par mikrosituācijām, nevis par ainu kopumā, bet es vēl aizvien nevaru līdz galam nokratīt nost kkādu habitual behavior. uz ~sešu gadu fona, ar vienu gadu varbūt nepietiek. lai, tad, iet vēl viens
[ << 20 back ]
About Sviesta Ciba