The Nature of Things.
 
aktuāli citi

ieraksti tors dienasgrāmatā:

    [ << 20 back ]
    Monday, October 9th, 2017
    01:58
    soo. atceros, ka pirms gada, varbūt diviem domāju, kā, pazūdot depresijai (nu, man tā sāka šķist - ka pazūd), tā tomēr līdz galam nepazuda, jo jādīlo ar dažādām inerces reakcijām. tobiš, ka, ok, manī kāds stāvoklis vai kāda situācija, vai kāda reakcija neizsauc skumjas, bet es tik un tā attopos savas ierastās uzvedības varā, lai arī, pēc tam retrospektīvi palūkojoties uz to situāciju un padomājot par to, kā jutos, bieži vien nācās secināt, ka es nevis overreactoju, bet reaģēju inerces pēc. es pat īsti nedomāju par to, kā varētu būt tad, kad es ar šito puslīdz iemācītos dīlot - uzvilktu tīras, jaunas, baltas drēbītes un, no tām nekaunoties, neizjūtot nekādas pretrunīgas emocijas, mierīgi dotos ārā no mājas. neuzskatu, ka šī fāze ir cauri (lai gan tā frāze točna ir), bet gan jūtu, ka tūliņ sekos cita. domāju, ka man pa dzīvi ir un būs raksturīgi domāt saldsērīgās kategorijās (smailijs), bet agrāk, kad sēdēju un reflektēju par kaut kādu depresīvu materiālu, tad, kāpjot lejā pa trepēm, vienmēr turēju roku uz pulsa. sāku mēģināt savaldīt tās emocijas, ieviest atskaites punktus, nošķirt tās domas, kuras ir uzmācīgi skumjas, un pašas izriet no mana depresīvā stāvokļa, no tādām, kurām objektīvi ir vērts pievērsties, par spīti tam, ka tas varētu būt nepatīkami. visa cita starpā, protams, mani interesēja arī dažādi liela apjoma jautājumi, kuri veidotu to mainīgo atbildi uz nemainīgo "who the fuck am I and what do I do?". bet! cik savādi, ka, iegūstot tādu dieeezgan stabilu stāvokli/outlook uz dzīvi, impulss turpināt cilāt dažādu nepatīkamu, depresīvu huiņu nepazūd. es, goda vārds, vienubrīd biju pārliecināts un pat cerēju, ka šī tendence un pavadošās domas izriet no tā stāvokļa - ka tas ir aplis, kas baro pats sevi. iemācījos šādas domas dozēt, noalgoju iekšā laidēju un klubā laidu apmeklētājus tikai tad, kad citi gāja prom, kā arī atpazīt, kad disene sāk kļūt par traku - kad pasākumu jānorauj pavisam. taču tagad, kad es paceļu vienu  vai otru, man nezvana trauksme... pagāja kāds laiks, līdz es šito pamanīju, bet tagad tā cilāšana vairs nav laika jautājums, tas vienkārši ir darbs. pirmā doma bija, ka man tagad ir superspējas - es varu skaidri un objektīvi paraudzīties uz savu huiņu, turklāt tas taču ir tikai likumsakarīgi, ka ar radioaktīvo materiālu jāapejas ar vēsu prātu, nevis histēriski, citādi - ko tu tur vispār dari, apgramsti, sanervozējies un izdari angažētus secinājumus. bet ok, ok. tas, protams, ir arī forši - tās superspējas -, bet, raugoties puslīdz neitrāli un mierīgi uz to visu, es uztaustīju pavedienu kamolam, kuru šobrīd atritinu aptuveni gadu. un man galīgi nepatīk tas, ko redzu. bet šoreiz man tas nepatīk kvalitatīvi citādāk: agrāk, kad domāju par gruzīgām tēmām, es sāku gruzīties. tas bija tik vienkārši. tagad es negruzos. es nezinu, kas tā ir par sajūtu. es it kā jūtos slikti, saprotot dažādas savas specifikas, bet tas mani negruzī tā, ka man slīd prom pamats. man šķita, ka pēc depresijas sekos... emm, prieks? :D priecīgāk? respektīvi, ka vienā brīdī tās pozitīvās pārdomas pārsniegs negatīvās - un tas tad būtu tā veselīgā, priecīgā dzīve, kuru vēlējos. bet es jūtos tā, ka man kāds ir iedevis labākus instrumentus, un, ironiskā kārtā, es tos tagad izmantoju, lai pārcilātu nepatīkamās lietas, vēsturi, impulsus, ģimeni, attiecības, dažādas savas īpašības. tas šķita tik kontrintuitīvi, ņemot vērā to patīkamo klusumu pēc visa tā trokšņa. varētu jau izbaudīt and just call it a day. at least for a while.. nezinu, es laikam esmu mainījies. citādāk nevaru izskaidrot to nedaudz, jāatzīst - patīkami svešo skatu gan uz pagātni, gan nākotni. man ir tāda sajūta, ka tas ceļš uz "apgaismību" cauri ciešanām šobrīd ir tāds, ka es sēžu teātra kafejnīcā pēc dramatiskas izrādes. es tur sēžu jau divus gadus, cenšoties saprast, kas tikko notika. un tagad, pilnīgi negaidīti, man kāds pajautā: boy, that was a lot to think about, right? now i'll tell you what really happened.
    Friday, August 18th, 2017
    02:17
    Friday, February 17th, 2017
    14:29
    bitching
    es šobrīd jau kādu otro nedēļu kavēju termiņu dziesmas iesūtīšanai Lauskas izlasei "Sviests". vakar ar viņiem bija tāda nedaudz nepatīkama saruna par to, ka čammājos un ka viņi jau netā palaiduši pirmo singlu. es pateicu, kā ir, ka esmu diezgan noslogots, gribu to gabalu uztaisīt normāli, jo, ja nodotu kaut ko nodošanas pēc, ne es, ne viņi nebūtu apmierināti. visiem mūziķiem, kuriem piedāvā piedalīties izlasē, nosedz ieraksta izdevumus - viņi piedāvā ierakstīties pie sevis. tā kā es ierakstos savā studijā, man vakar, stimulam, piedāvāja samaksāt par to studijas laiku, kuru neesmu izmantojis, kā honorāru. līdz šai sarunai, kura bija pirmā par tēmu "atlīdzība", es būtībā kādas 2 nedēļas diezgan normāli sēdēju un strādāju pie tā gabala par brīvu.
    šodien man piezvanīja čoms, ar kuru mums bija saruna, ka šajā nedēļas nogalē es varētu atbraukt palīdzēt Baltu Cilšu filmēšanā. viņi man mēdz arī maksāt, turklāt labi, visu cieņu, bet šoreiz tāpat, pro bono. ņemot vērā augstākminēto situāciju, man viņam bija jāatsaka, jo ķipa dabūju pa kaklu, ka velku pagastu, rājienu reģistrēju. pēc mana atteikuma, viņš teica, ka nupat tieši esot organizējuši, kur, kā visus rīt savāks, un ka baigi stulbi, ka es tagad pēdējā brīdī atsaku. es teicu, ka man pašam situācija zajibal, bet noklusēju to, ka, džeki, būtu laiks, būtu nauda, atbrauktu, bet par brīvu.. tāda situācija, bet, ok, viņi rēķinājās ar manu klātbūtni, es saprotu.
    šovakar, savukārt man jāspēlē LMA karnevālā. un atkal par brīvu.
    kad aptuveni pirms gada atgriezos no Portugāles, kur biju notinies atpūsties pēc pusgada darba pie Montserrat un Prophets albumiem, kas abi kopā, lai arī sanāca diezgan critically acclaimed, finansiāli nekādā ziņā man nav atmaksājušies, es domāju, ka mani Latvijā sagaida visgrūtākais gads manā dzīvē, jo es pats sort of apzinājos, ka tie albumi, kurus publicēju, bija samērā labi, nemaz nerunājot par savām spējām vispār un turpmākajām iecerēm, tādēļ man uz tiem abiem albumiem, atgriežoties, būs kaut kā jāatbild ar koncertēšanu, kkādu popularitātes kačāšanu utml. un lai arī šajā laikā ir jau bijis arī fun koncertēt, piedalīties Zāles jaunajā albumā, būšu sarakstījis divus gabalus divām dažādām izlasēm, man ir, manuprāt, samērā labas iestrādnes vēl diviem albumiem, divos dažādos žanros, tomēr, jesus christ, man nebija ne jausmas, cik grūts tas gads būs. finansiālā puse dzen izmisumā, pašdisciplīna, lai žonglētu ar tiem radošo projektu humble beginnings un pārējo dzīvi nekad nav bijusi tik grūta. utopijā, kur minimālos dzīvošanai nepieciešamos līdzekļus cilvēkiem nodrošinātu roboti, es droši vien, protams, ķertu kaifu un tas lauziens motivēt sevi darboties būtu diezgan easy, bet šajā situācijā, un es negribu ņemties te kritizēt valsti/finansējumu - situācija ir, kāda ir, vatever -, kur kādas 3 dzīves jāiebāž vienā, man šķiet, būtu jāpaņem liels solis atpakaļ un jāapskatās uz šito visu no malas. no otras puses, I'm not getting any younger, un man arī neticās, ka es kko baigi krutu izdomātu, iespējams, ka tā sāls ir vnk močīt tālāk, that's life, bet es reāli nezinu. es jūtos tik ļoti iekšā tajā sadursmē ar to situāciju, visā, as it appears to me, tās sarežģītajā dažādībā, ka man nav impulsa to censties kaut kā saprast, raksturot vai mēģināt izdomāt "labākos gājienus", bet gan vienkārši rīkoties un darboties. galvenais, ka man šķiet, ka, salīdzinoši, man visu šo laiku pat sanāk - izdodas gan nopelnīt, turklāt tā, ka var dzīvot, gan nodarboties ar jaunradi, un tomēr, man ir sajūta, ka es vnk pilnībā feiloju un kļūs tikai grūtāk asdweifji3r293rj298jf23jf293fj t.i. līdz šim sanāk. šķiet, ka vairs nesanāk.

    Current Mood: fml
    Wednesday, January 25th, 2017
    00:08
    Thursday, November 24th, 2016
    15:50
    ziemas sezona
    dzīvot ir līdzīgi, kā ar malkas apkuri. no sākuma šķiet nedaudz romantiski, tad nenormāli besī, bet beigās pierod
    Tuesday, July 12th, 2016
    01:30
    savi plusi, savi mīnusi
    es gribētu būt emocionāli ekspresīvāks, man pat šķiet, ka man tas ļoti labi sanāktu, jo tad, kad to daru, man sanāk labi, bet pēc tik ilga laika, kad ir bijis more or less hujova, esmu attapies gultā, ar kaut ko, ko varētu nosaukt par tādu kā vispārēju stoismu. nav tā, ka manī iekšā nerisinās atbilstošās emocijas kaut kādiem labiem/sliktiem dzīves notikumiem, bet man šķiet, ka es to īpaši neizrādu. kaut kā pieķeru sevi nejūtamies līdz galam brīvs. tas nenozīmē, ka es brīvi neizpaužos, bet to, ka tad, kad brīvi izpaužos, es jūtu tās pavadošās emocijas, kuras tad būtu kkāda ierobežojoša rakstura. aizture, manuprāt, nāk no tā stoisma, ka, pa lielam, pie dirsas, kas notiek, man viss šķiet tā komiski līdzvērtīgi nebūtiski (kam nav tik daudz reāla sakara ar to, kā skatos uz dzīvi, drīzāk tā ir pozīcija, kuru ieraduma pēc agrāk bija nepieciešamība ieņemt), un no tā, ka pa tiem pēdējiem gadiem jūtos, ka esmu papisis kaut kādu dzīves sociālo dimensiju un jūtu sekas, tas gan nedaudz bēdīgi, galīgi nepatīk justies kā idiotam, šo visu uzrakstīt bija nedaudz nepatīkami
    00:54
    happy new year
    ir apritējis aptuveni gads, kopš es vairs nedzīvoju ar depresiju. lai arī vienas ciešanas, pa lielam, nomaina citas, pēc dažādiem (aplam pieticīgiem) parametriem, šis ir bijis labākais gads manā mūžā. atceros, ka pirms gada, kad jutu, ka esmu no kaut kā izniris un centos turēties virs ūdens, nolēmu apzināti, sociālā ziņā, virzīties uz āru, pakļaut sevi dažādām pieredzēm un notikumiem, kurus citādi būtu izsēdējis, pārliecībā, ka es visu notikumu gaitu tāpat varu izdomāt vai galvā nosimulēt. pirmos mēnešus diezgan konkrēti jutu to, ka, lai arī jutos tā, ka būtu uzvilcis tīras, baltas drēbes, un šādi saposies, gribu metaforiski iziet uz kādu pasākumu, jutu, ka inerces pēc vēl aizvien atslīgu uz ierastiem, veciem uzvedības modeļiem. ir pagājis gads un ir runa par mikrosituācijām, nevis par ainu kopumā, bet es vēl aizvien nevaru līdz galam nokratīt nost kkādu habitual behavior. uz ~sešu gadu fona, ar vienu gadu varbūt nepietiek. lai, tad, iet vēl viens
    Thursday, July 7th, 2016
    11:03
    Q: what do you get when you cross a postmodernist with a Mafia boss?
    A: an offer you can't understand.
    Monday, June 27th, 2016
    10:59
    liigo
    šķiet, ka dzīvojot pie dabas ir kaut kāds laicisks slieksnis, kuru pārkāpjot, diezgan krasi pamainās kopējais stāvoklis/aina. tam droši vien arī ar socializēšanos bija sakars, bet trešajā dienā ieslēdzās kaut kāds cits ritms, bloki mazliet pārkārtojās. ļoti patīk, kad šādi sašūpo. pienākumus neskaitot, uz Rīgu īpaši atpakaļ nevilka, bet laikam jābūt tai harmonijai, kur liksies.
    Wednesday, June 22nd, 2016
    13:18
    Saturday, June 18th, 2016
    10:50
    pirms pāris dienām, atbraucot uz Rīgu ar vilcienu, aizgāju uz Origo meklēt kurpes. tajā lielveikalā ir tādas lielas touchscreen kartes, kurās var ievadīt veikalu, kuru meklē, viņš parāda ceļu, stāvu utt. todien tās ierīces nestrādāja, tādēļ aizgāju uz informācijas punktu uzprasīt live. savā apjukumā, pateicu, ka meklēju tādu un tādu veikalu, un ka mēģināju pie tā 'interaktīvā stikla', bet tie nestrādāja. dāmas baigi sasmējās. pašam prieks.
    Friday, May 27th, 2016
    11:52
    pēdējā mēneša laikā man ir bijuši trīs sapņi, kuros: viena vai otra iemesla dēļ, es tuvojos sunim, tad es to paglaudu, tas ar zobiem sakampj manu plaukstu un nelaiž to vaļā - ja roku rauju ārā, tas sakož spēcīgāk un nelaiž. šķiet, ka esmu pavadījis - par sapņiem runājot - kādu bezjēdzīgu stundu, atrodoties spriedzē, kurā nevaru saprast, vai dzīvnieks man roku nokodīs vai nē. par iepriekšējām divām reizēm esmu izklaidīgi aizdomājies, ko tad tas, diez, nozīmē, taču šonakt izlēmu - pietiek. ļāvu rokai slīdēt dziļāk dzīvnieka mutē, un man par lielu pārsteigumu, ņemot vērā, ka beigās mana roka bija dzīvniekam mutē līdz elkonim, kas - man šķita - varētu tam sagādāt kaut kādu diskomfortu, viņš to tik un tā neatlaida. būtībā es šonakt šādi kņupus pavadīju kādas 20 minūtes, līdz jutu, ka dzīvnieks sāk nogurt, un velkot roku ārā pa kreiso mutes kaktu (dzīvnieks bija diezgan liels), redzēju, ka tas pamazām izdodas. bija viens brīdis, kurā sajutu, ka suns nogura un viņa ķermenis vairs nebija tik sasprindzis - tad zināju, ka ir cauri. strauji izrāvu roku ārā un suns saļima uz zemes kā lupata. tad piepeši no aizkadra parādījās kāds cits cilvēks (varbūt saimnieks), kura skatienu tā arī nenotvēru, jo pamodos. pamodies konstatēju, ka gulēju uz rokas, kura kaut kādā savādā āķī bija man aiz muguras.
    Wednesday, September 23rd, 2015
    22:04
    laba saruna par mīlestību vol. I )

    Current Mood: contemplative
    Tuesday, September 22nd, 2015
    06:47
    man tikko bija sapnis, kur es piedalījos kaut kādas latviešu filmas uzņemšanā. man tur bija jāatnāk nofilmēties uz vienu ainu. ģērbušamies melnā triko, man vajadzēja kaut kā savādi iet, apmēram kā baletā, tā teatrāli, kamēr kamera mani filmēja no sāniem. es tur nogāju to ceļu, kaut kā pilnīgi uz dullo, improvizējot to gaitu, tad viņi pateica, ka tas ir kadrs, un ka man vajadzēs nofilmēties uz vēl vienu ainu. kamēr gāju, skanēja kaut kāds Mantas - pred plus remikss, un es domāju: fak, atkal šitā dziesma, jau visu vasaru visi man apkārt grieza šito disku, tagad arī šitie bāzīs filmā, džeki točna trāpīja, droši vien ir ļoti apmierināti ar sevi. tad uz otro kadru es kaut kā baigi taisījos pie spoguļa, uztraucoties par to, kā izskatos. sapnī man vēl bija gari mati un es nevarēju viņus kaut kā saņemt copē tā, kā man patiktos. tomēr - jāfilmējas. tad aizgāju līdz režisorei, izejot caur cilvēku rindām, kuri visi, ķipa, uz mani gaidīja. režisore teica, ka man tagad jāiet pa, lūk, šiem spilveniem un filmēšot tikai to, kā es speru soļus. nodomāju, ka, ok, stādos priekšā - kaut kāds montāžas kadrs, lai gan savādi, protams. tad es spēru soļus, atkal - uz dullo, pa spilveniem, uz kuriem bija te nauda, daudz eiro monētu formā, te kaut kādi smuki akmeņi vai gliemežvāki. man bija jākāpj tiem virsū, kas to staigāšanu padarīja baigi neērtu. kamēr gāju, mūzika neskanēja, tikai režisore visu laiku teica, lai kāpju smukāk, ar pēdas priekšpusi pa priekšu, tad piezemējoties ar papēdi. nodomāju: o, cik labi, ka es skrienu, to gan es māku. viņa aizvērās, tam laikam nozīmējot to, ka man sanāca. tas viss bija viens kadrs, ar visu to runāšanu filmēšanas procesā. kad nogāju to ceļu pa tiem muļķīgajiem kušetes spilveniem, mēs ar režisori gājām atpakaļ, kaut ko runājām, un viņa teica, ka tikai cerot, ka es varēšot labi "pateikt filmas beigas". es pārprasīju, jo nesapratu. viņa teica, ka man zinot, kā filma beidzas, varbūt es tādēļ nevarēšu tā normāli, emocionāli, kā pieklājas pateikt to pēdējo rindiņu: "Mūs apspīd", filmas beigās. es teicu, ka scenāriju neesmu lasījis un nezināju, ka es būšu pēdējā kadrā, pasakot pēdējo vārdu. uz mirkli sajūtoties īpašs, es pēc tam sāku nervozēt, jo es it kā zināju, kā filma beidzas. nu - tā viņa teica. tad viņa kaut ko sāka muldēt par tulkiem un to, kā jānovada jēga un man gan jau kaut kā izdosies.
    tad es pamodos, istabā bija pilnīga tumsa, paskatījos, cik ir laiks - 06:00. es tik agri neceļos. es vispār pārsvarā nakts vidū nepamostos. izlēmu, ka sapnis un viss, par ko tur runāja kaut kā komiski trāpīgi raksturo to, kā es šobrīd jūtos par dzīvi vispār, tādēļ, baidoties to aizmirst, uzrakstīju. pacentīšos vēl iemigt


    Current Mood: funny
    Wednesday, August 12th, 2015
    01:34
    Tuesday, June 30th, 2015
    01:41
    As someone long prepared for this to happen,
    Go firmly to the window. Drink it in.
    Exquisite music. Alexandra laughing.
    Your firm commitments tangible again.

    And you who had the honor of her evening,
    And by that honor had your own restored –
    Say goodbye to Alexandra leaving;
    Alexandra leaving with her lord.
    Tuesday, May 26th, 2015
    23:28
    ņemot vērā manu vietsēdīgo un kontemplatīvo raksturu, nekad agrāk nebūtu domājis, ka tā teikšu, bet, ja vajadzētu savilkt vienotu domu kā principu manai pēdējo pāris mēnešu darbībai, tad tas skanētu: mazāk domāju, vairāk daru. protams, ka reizēm jūtos kā idiots.
    secinot, ka tik vien bija tā darba.
    23:14
    Es reizēm domāju, kāpēc šeit vairs tik bieži nerakstu. Reizēm es piesēžos ar lusti ko uzrakstīt, bet tad paceļas kaut kāds bloks, un luste pazūd.
    No sākuma es beidzu rakstīt, jo man gribējās slēpt sevi no citiem, it kā apdedzinoties atrāvos. Grūti to paskaidrot, bet bija kaut kāda šāda vēlme, bet tas bija jau kādu laiku atpakaļ. Varbūt paša domas ieguva jaunu, personīgu raksturu.
    Nebija tā, ka man vairs nebija ko teikt uz āru, drīzāk šķita, ka tas, kas man ir sakāms, to mans tuvākais sociums nav pelnījis lasīt. Tieši – lasīt. Man gribējās pārcelt visu savu komunikāciju uz dzīvi, in person. Ja kādam interesē, kas jauns, tad tiekamies. Un otrādi. Jo lielā mērā man šķiet, ka šeit, tāpat kā jebkurā citā publiskā portālā, tu rēķinies ar to, ka kāds to domu izlasīs. Nu, un cilvēki tam pārsvarā liek šādu pagriezienu. Kaut ko uzraksta, bet kad satieku dzīvē (tos, kurus pazīstu), tad akurāti tā jau nebija domājis un ciba ir tāda melnā grāmata, kur tiek ierakstīti gaistoši emocionālie stāvokļi vai to pēkšņi uzplaiksnījumi, galvenokārt – prieks, dusmas vai skumjas.
    Laikam jau es pats sevi pieķēru darām tieši to pašu. Kur agrāk es impulsīvi par kaut ko raizējos vai priecājos, tagad man tas emocionālo svārstību spektrs ir tāds plakanāks un man neceļas roka rakstiski gruzīties, jo saprotu, ka tāpat pāries, un tad, kad šo dimensiju no ieraksta atņem, tad paliek tikai tas sociālais moments „Hi!”, ko es varētu tieši tā arī pateikt and be done with it. Sajūsmas vai dusmu pilni izsaucieni, šķiet, nogrimst starp visu pārējo šejienes murdoņu. Kāda tam jēga. Laikam vienkārši dodu priekšroku dzīvam cilvēkam, jo kā priecāties, tā dusmoties ir foršāk ar cilvēku pretim.
    Vienlaicīgi arī saprotu, ka tur jau nav pretruna – raksti cibā un pamīšus tiecies, right. Un tomēr. Tas kaut kā nav tas pats. Stulbi. Godīgi sakot, tāpat ir baigi maz iemeslu tikties pēdējā laikā. Un, kad tiecies, tad šķiet, ka kaut kādiem ārējiem procesiem un pienākumiem par spītu, tomēr esam viens otram atraduši laiku un iemeslu. Un šī momenta dēļ vien vienmēr kaut kā šķiet tā vērts. offtopic
    Thursday, March 12th, 2015
    20:08
    Monday, February 9th, 2015
    02:15
    sex, books & neofolk
[ << 20 back ]
About Sviesta Ciba