soo. atceros, ka pirms gada, varbūt diviem domāju, kā, pazūdot depresijai (nu, man tā sāka šķist - ka pazūd), tā tomēr līdz galam nepazuda, jo jādīlo ar dažādām inerces reakcijām. tobiš, ka, ok, manī kāds stāvoklis vai kāda situācija, vai kāda reakcija neizsauc skumjas, bet es tik un tā attopos savas ierastās uzvedības varā, lai arī, pēc tam retrospektīvi palūkojoties uz to situāciju un padomājot par to, kā jutos, bieži vien nācās secināt, ka es nevis overreactoju, bet reaģēju inerces pēc. es pat īsti nedomāju par to, kā varētu būt tad, kad es ar šito puslīdz iemācītos dīlot - uzvilktu tīras, jaunas, baltas drēbītes un, no tām nekaunoties, neizjūtot nekādas pretrunīgas emocijas, mierīgi dotos ārā no mājas. neuzskatu, ka šī fāze ir cauri (lai gan tā frāze točna ir), bet gan jūtu, ka tūliņ sekos cita. domāju, ka man pa dzīvi ir un būs raksturīgi domāt saldsērīgās kategorijās (smailijs), bet agrāk, kad sēdēju un reflektēju par kaut kādu depresīvu materiālu, tad, kāpjot lejā pa trepēm, vienmēr turēju roku uz pulsa. sāku mēģināt savaldīt tās emocijas, ieviest atskaites punktus, nošķirt tās domas, kuras ir uzmācīgi skumjas, un pašas izriet no mana depresīvā stāvokļa, no tādām, kurām objektīvi ir vērts pievērsties, par spīti tam, ka tas varētu būt nepatīkami. visa cita starpā, protams, mani interesēja arī dažādi liela apjoma jautājumi, kuri veidotu to mainīgo atbildi uz nemainīgo "who the fuck am I and what do I do?". bet! cik savādi, ka, iegūstot tādu dieeezgan stabilu stāvokli/outlook uz dzīvi, impulss turpināt cilāt dažādu nepatīkamu, depresīvu huiņu nepazūd. es, goda vārds, vienubrīd biju pārliecināts un pat cerēju, ka šī tendence un pavadošās domas izriet no tā stāvokļa - ka tas ir aplis, kas baro pats sevi. iemācījos šādas domas dozēt, noalgoju iekšā laidēju un klubā laidu apmeklētājus tikai tad, kad citi gāja prom, kā arī atpazīt, kad disene sāk kļūt par traku - kad pasākumu jānorauj pavisam. taču tagad, kad es paceļu vienu  vai otru, man nezvana trauksme... pagāja kāds laiks, līdz es šito pamanīju, bet tagad tā cilāšana vairs nav laika jautājums, tas vienkārši ir darbs. pirmā doma bija, ka man tagad ir superspējas - es varu skaidri un objektīvi paraudzīties uz savu huiņu, turklāt tas taču ir tikai likumsakarīgi, ka ar radioaktīvo materiālu jāapejas ar vēsu prātu, nevis histēriski, citādi - ko tu tur vispār dari, apgramsti, sanervozējies un izdari angažētus secinājumus. bet ok, ok. tas, protams, ir arī forši - tās superspējas -, bet, raugoties puslīdz neitrāli un mierīgi uz to visu, es uztaustīju pavedienu kamolam, kuru šobrīd atritinu aptuveni gadu. un man galīgi nepatīk tas, ko redzu. bet šoreiz man tas nepatīk kvalitatīvi citādāk: agrāk, kad domāju par gruzīgām tēmām, es sāku gruzīties. tas bija tik vienkārši. tagad es negruzos. es nezinu, kas tā ir par sajūtu. es it kā jūtos slikti, saprotot dažādas savas specifikas, bet tas mani negruzī tā, ka man slīd prom pamats. man šķita, ka pēc depresijas sekos... emm, prieks? :D priecīgāk? respektīvi, ka vienā brīdī tās pozitīvās pārdomas pārsniegs negatīvās - un tas tad būtu tā veselīgā, priecīgā dzīve, kuru vēlējos. bet es jūtos tā, ka man kāds ir iedevis labākus instrumentus, un, ironiskā kārtā, es tos tagad izmantoju, lai pārcilātu nepatīkamās lietas, vēsturi, impulsus, ģimeni, attiecības, dažādas savas īpašības. tas šķita tik kontrintuitīvi, ņemot vērā to patīkamo klusumu pēc visa tā trokšņa. varētu jau izbaudīt and just call it a day. at least for a while.. nezinu, es laikam esmu mainījies. citādāk nevaru izskaidrot to nedaudz, jāatzīst - patīkami svešo skatu gan uz pagātni, gan nākotni. man ir tāda sajūta, ka tas ceļš uz "apgaismību" cauri ciešanām šobrīd ir tāds, ka es sēžu teātra kafejnīcā pēc dramatiskas izrādes. es tur sēžu jau divus gadus, cenšoties saprast, kas tikko notika. un tagad, pilnīgi negaidīti, man kāds pajautā: boy, that was a lot to think about, right? now i'll tell you what really happened.