Stāsts.
Vieta vārdā Grīste
Laikam nekad neesmu minējis, ka Grīste ir vieta -
es tur savulaik strādāju uz robežas un biju atbildīgs par to, ko tur laiž
iekšā. Šī vieta nodarbojās ar dažādu lietu pieņemšanu un uzņemšanu, un vienu
vasaru, kad man negāja īpaši spoži, izlēmu, ka varētu tur pa vasaru pastrādāt.
Darbs, godīgi sakot, lai arī interesants, nebija no vieglākajiem tieši Grīstē
laižamo lietu apjoma dēļ. Mēs ar kolēģiem strādājām maiņās - reizēm man iekrita
rīti, reizēm vakari. Atsevišķos gadījumos dažām lietām bija jāsniedz caurlaide
arī pa nakti. Vasarās, kā reiz, plūsma pa naktīm bija diezgan liela. Vislielākais
darbs bija vasarās un ziemās – tā tāda sabiedrības īpatnība. Pārsvarā cilvēki
veda un gribēja ielaist dažādus pusiesāktus darbus un ieceres. Milzīgu daļu
sastādīja dažādu praktiska rakstura lietu un objektu, kurus cilvēki bija
iesākuši, bet vai nu atstājuši pusratā, vai vienkārši izlēmuši, ka jālaiž pie
mums, pieņemšana. Cik es neesmu šķirojis
dažādus ne tā nomērītus un nogrieztus dēļus, nepareizi nokniebtus vadus vai
mēģinājumus pašrocīgi salabot dažādas mazas elektrotehniskas iekārtas.
Visbiežāk pie mums brauca tēvi ar dēliem. Dēli allaž vai nu nokaunējušies neko
neteica, vai strīdējās tēviem pretī, paskaidrojot, ka viņi vienu vai otru lietu
nebija zinājuši vai, ka tēvi varēja atvasēm sniegtās instrukcijas paskaidrot sīkāk,
nevis lakoniski noburkšķēt zem deguna. Godīgi sakot, tas pārsvarā bija visai
rēcīgi. Cilvēki pie mums brauca par un ar visdažādākajiem sīkumiem. Bija arī
tādi, kas pārdomāja un griezās atpakaļ, izlēmuši, ka mēģinās vēlreiz izlabot,
kas nu viņiem tur bija līdzi, bet tādi noteikti bija mazākums, lai arī es
samērā bieži izjutu vēlmi apvaicāties, vai tiešām atbraukušajiem atvestā lieta
nav vajadzīga. Pārsvarā cilvēki uzstāja, ka nav, vai, ka tie nemāk ar to
apieties. Tie pārsvarā bija kaut kādi vienas nakts entuziasti, kuri, sēžot pēc
darba mājās, pēkšņi dziļdomīgi palūkojās uz kādu fēnu, gludekli vai citu ierīci
un izlēma pamēģināt atskrūvēt vaļā visas mazās skrūvītes un paskatīties, kas
lācītim vēderā. Varu saprast – man arī šad tad, paskatoties uz kādu samērā
vienkāršu ierīci, ir neizbēgami šķitis: cik sarežģīta šī ierīce var būt? Tai ir
tik elementāra funkcija, es pat ar prātu varu aptuveni priekšstatīt, kā tā
funkcionē! Nereti tas pat ir nojaušams vai redzams uz korpusu skatoties vien! Tomēr,
kad atskrūvē vaļā, priekšā kaut kāda mikroshēma, cilvēki sāk bakstīties un
piepeši, izdarot vienu otru nepārdomātu vai eksperimentālu kustību, secina, ka
nebūs. Darbs vējā. Nu ir sliktāk, nekā bija. Vismaz pamēģināju! Tik viegli, kā
šķita, nav. Reizēm es domāju, ka lietderīgāk uz robežas būtu nodarbināt
cilvēkus, kuriem ir kādas specifiskas zināšanās, lai tie spētu saprast, kas ir
un kas nav jālaiž Grīstē, citādāk, tur strādājot, pārāk bieži sanāca vienkārši
ticēt saimniekam uz vārda. Nē, nu, man jau darba pienākumos nebija nekāda pienākuma
nepiekrist vai izrādīt nepatiku, bez tam, godīgi sakot, reizēm es nesūdzējos,
jo vienu otru lietu, manuprāt, točna nevajadzēja ņemt pretī. Tās, mēs, kolēģi,
uzskatījām par tādu kā dzeramnaudu, ar kuru bieži savā starpā mainījāmies. Vienam
noderēja pilnīgi jēdzīgas mūzikas atskaņotāju austiņas, kurām īpašnieks
mēģināja pašrocīgi nomainīt spraudni, citam derēja džinsi ar sūdīgu pieliktu
ielāpu, cits savāca viena kalēja taisītas metāla krāsns durtiņas ar nelielu
plaisu, caur kuru it kā istabā gāja iekšā dūmi, bet kolēģim bija dzīvoklis ar
diezgan labu vēdināšanu, tā kā rudenī tā nebija baigā problēma, bez tam viņš
ziemā vienkārši izsauca kādu lietpratēju, kas to plaisu turpat aizdarīja.
Visinteresantāk bija ar literātiem un dzejniekiem – šitie vienmēr brauca ar
drāmu, un šis nav tikai joks ar divām nozīmēm. Atceros, mums bija viens autors,
kurš gribēju mums nodot veselu grāmatu!
Goda vārds, es viņam prasīju, kāpēc viņš vienkārši nepārraksta to, kas viņam
nepatīk, bet viņš uzstāja, ka esot sačakarējis visu darbu. Nē nu labi, man jau
nebija laika tur stāvēt un uz vietas pārlasīt, vai tiešām ir tik slikti, bet
viņš, nometot visu aptuveni trīs simts lapaspuses garo manuskriptu uz letes,
uzstāja, ka viņš esot sadirsis visu savu sākotnējo ideju. Šitādas lietas kolēģu
vidū mani interesēja vienīgo. Es šādi arī esmu savācis dažus tīri normālus
dzejoļus. Ir daži, kuriem man tikai būtu jānomaina pāris rindiņas un - es saku
- sanāktu tīri normāls dziesmas teksts, ja ne dzejolis. No kultūras cilvēkiem
tie, kas brauca reti, bet, kad atbrauca, arī mēdza griezties riņķī un braukt
atpakaļ, bija no kino industrijas. Tie parasti sabrauca ar vairākām automašīnām
un tad savā starpā kašķējās. Režisore dirsās ar producentu, aktieri strīdējās
ar operatoriem un scenāristiem, bet skaņotāji, gaismotāji un grima mākslinieki,
tāpat, kā darbā, stāvēja malā, pīpēja un čaloja savā starpā. No kino
industrijas es neko nesaprotu un varbūt tādēļ man tā arī nekad nav izdevies
pieņemt nevienu filmu, bet tās retās reizes, kad šitāds bars atbrauca, šie paši
pārsvarā arī visu atrisināja un devās atpakaļ uz laukumu. Gleznotāji un mākslas
akadēmijas studenti mums bija samērā daudz, iespējams viņi pat ierindotos TOP
10, bet tie pārsvarā veda dažādas sūdīgas idejas vai nemaz neiesāktas ieceres.
Labi, starp gleznotājiem mēdza būt viena otra tiešām sačakarēta glezna, kurai
kļūdas pēc autors vai kāds ģimenes loceklis bija nejauši uzgāzis virsū krāsu,
bet bija arī tādi, kas uz Grīsti veda molbertu, krāsas un pilnīgi neaiztiktu,
pat nenogruntētu, baltu audeklu. Tie tad pieņemšanas-nodošanas aktu paņēma un
aizgāja aizpildīt uz kāda celma, lai es neskatos, kā viņi nevar izdomāt, ko tur
rakstīt. Tur pārsvarā bija dažādas abstraktas problēmas, es vienā brīdī
pārstāju lasīt. Pie mums brauca arī sportisti atbrīvoties no skriešanas
apaviem, peldcepurēm, “traumētiem” locekļiem, dažādām sāpēm, kas saistītas vai
nu ar nepienācīgu, vai nepareizu staipīšanos pirms treniņa vai pārlieku lielu
staipīšanos pēc tā. Pa retai reizei gadījās arī kāds fizioterapeits vai
profesionālis, kurš vēlējās pie mums atstāt savu nodarbošanās sertifikātu. Ar
tiem parasti sanāca diezgan forši eksistenciāli aprunāties viņu problēmas
mēroga dēļ. Reizēm cilvēki veda arī apņemšanās beigt smēķēt un, atstājot savu
smagumu pie mums, pieprasīja divas veidlapas vienlaicīgi, vienu aizpildot par
apņemšanos kā tādu, bet otru par kādu sporta veidu, lai gan cēlonis abiem bija
tas pats. Šitādi, kā mēs tos saucām - kombo, visvairāk bija alkoholiķiem, kuri
mēdza atvest desmit un pat padsmit lietas vienlaicīgi: mašīnas radio, tā arī
nenodotu kartiņu kādai iecerētai personai, darbu (reizēm veda tikai CV),
parādus, attiecības ar draugiem (reizēm arī pašus draugus, ar kuriem kopā
dzerts), virkni dažādas citas ieceres un visu ko citu. Reizēm pie mums atveda kādu
neizdevušos mīlestību. Labi, es baigi neiedziļināšos, bet vienreiz pie mums
atbrauca tāds pāris, kas, izkāpjot no mašīnas, strīdējās visu ceļu līdz mūsu
ieejai. Viņi pienāca pie manas būdas un sāka stāstīt, kas un kā, kā viens otram
darījuši pāri, kā meitene puisi nesaprot, kā puisis esot garlaicīgs utt, bet es
tur stāvu aiz letes, klausos, kāda tā meiča tāda un šitāda, un, protams,
neprofesionāli, bet domāju – viņai nav nekādas vainas! Tas džeks man tur stāsta
viņas trūkumus, saka, ka neesot drošs, vai viņam patīk mati, augums, bet es
skatos un man patīk. Es domāju - labi, joka pēc iejaukšos vienā argumentā, kas
man agrāk pašam ar meiteni bija bijis, un pēc kura es retrospektīvi sapratu
savu vainu. Sagaidījis stratēģiski atbilstošu brīdi, piepeši iejaucos un
nostājos meitenes pusē, paskaidrojot, kā viņa, visticamāk, jutās, kur bija
pārpratums un tā tālāk. Protams, tas bija diezgan nelietīgs gājiens, jo es jau
ļoti labi zinu, ko tas nozīmē – strīda asumā kaut ko censties izrisināt,
turklāt es arī biju nedaudz, nedaudz vecāks par abiem, bet tas mans gājiens
nostrādāja. Meitene pameta rokas gaisā, pateicās, bet puisis, iedzīts stūrī,
protams, kļuva tikai ietiepīgāks, norādot, ka mans viedoklis vispār neesot šajā
situācijā svarīgs. Viņam, protams, bija taisnība, bet nu, šitādas lietas jau
nevar nedz iedauzīt, nedz iemācīt – tās ir jāizdzīvo. Es nodomāju, ka šīs būs
viņa Grīstē manis ielaistās attiecībās, pēc kurām tad šī problēma vairs nebūs
aktuāla. Sapratis, ka cīņa ir zaudēta un ieguvis (vai drīzāk manas viltības dēļ
– saņēmis) apstiprinājumu, ka šī mīlestība ir sačakarēta, puisis aizbrauca.
Kamēr meitene aizpildīja veidlapu, es uztaisīju tēju, mēs papļāpājam un sarunas
laikā atklājās, ka es viņu diezgan labi saprotu un, lai arī minētais (atkal –
manas viltības dēļ) tikai vienam no mums bija pārsteigums, es biju patiešām
priecīgs, jo, vadoties pēc puiša teiktā, man šķita, ka šoreiz man ir paveicies.
Beigās mēs visu to vasaru pavadījām kopā, un es viņai ar laiku pateicu, kā es rīkojos
tajā situācijā, kad iepazināmies, bet mēs jau bijām kļuvuši tik tuvi, ka viņai tas
pat šķita nedaudz smieklīgi.</span></p>