Stāsts.

Vieta vārdā Grīste

Laikam nekad neesmu minējis, ka Grīste ir vieta - es tur savulaik strādāju uz robežas un biju atbildīgs par to, ko tur laiž iekšā. Šī vieta nodarbojās ar dažādu lietu pieņemšanu un uzņemšanu, un vienu vasaru, kad man negāja īpaši spoži, izlēmu, ka varētu tur pa vasaru pastrādāt. Darbs, godīgi sakot, lai arī interesants, nebija no vieglākajiem tieši Grīstē laižamo lietu apjoma dēļ. Mēs ar kolēģiem strādājām maiņās - reizēm man iekrita rīti, reizēm vakari. Atsevišķos gadījumos dažām lietām bija jāsniedz caurlaide arī pa nakti. Vasarās, kā reiz, plūsma pa naktīm bija diezgan liela. Vislielākais darbs bija vasarās un ziemās – tā tāda sabiedrības īpatnība. Pārsvarā cilvēki veda un gribēja ielaist dažādus pusiesāktus darbus un ieceres. Milzīgu daļu sastādīja dažādu praktiska rakstura lietu un objektu, kurus cilvēki bija iesākuši, bet vai nu atstājuši pusratā, vai vienkārši izlēmuši, ka jālaiž pie mums, pieņemšana. Cik es neesmu  šķirojis dažādus ne tā nomērītus un nogrieztus dēļus, nepareizi nokniebtus vadus vai mēģinājumus pašrocīgi salabot dažādas mazas elektrotehniskas iekārtas. Visbiežāk pie mums brauca tēvi ar dēliem. Dēli allaž vai nu nokaunējušies neko neteica, vai strīdējās tēviem pretī, paskaidrojot, ka viņi vienu vai otru lietu nebija zinājuši vai, ka tēvi varēja atvasēm sniegtās instrukcijas paskaidrot sīkāk, nevis lakoniski noburkšķēt zem deguna. Godīgi sakot, tas pārsvarā bija visai rēcīgi. Cilvēki pie mums brauca par un ar visdažādākajiem sīkumiem. Bija arī tādi, kas pārdomāja un griezās atpakaļ, izlēmuši, ka mēģinās vēlreiz izlabot, kas nu viņiem tur bija līdzi, bet tādi noteikti bija mazākums, lai arī es samērā bieži izjutu vēlmi apvaicāties, vai tiešām atbraukušajiem atvestā lieta nav vajadzīga. Pārsvarā cilvēki uzstāja, ka nav, vai, ka tie nemāk ar to apieties. Tie pārsvarā bija kaut kādi vienas nakts entuziasti, kuri, sēžot pēc darba mājās, pēkšņi dziļdomīgi palūkojās uz kādu fēnu, gludekli vai citu ierīci un izlēma pamēģināt atskrūvēt vaļā visas mazās skrūvītes un paskatīties, kas lācītim vēderā. Varu saprast – man arī šad tad, paskatoties uz kādu samērā vienkāršu ierīci, ir neizbēgami šķitis: cik sarežģīta šī ierīce var būt? Tai ir tik elementāra funkcija, es pat ar prātu varu aptuveni priekšstatīt, kā tā funkcionē! Nereti tas pat ir nojaušams vai redzams uz korpusu skatoties vien! Tomēr, kad atskrūvē vaļā, priekšā kaut kāda mikroshēma, cilvēki sāk bakstīties un piepeši, izdarot vienu otru nepārdomātu vai eksperimentālu kustību, secina, ka nebūs. Darbs vējā. Nu ir sliktāk, nekā bija. Vismaz pamēģināju! Tik viegli, kā šķita, nav. Reizēm es domāju, ka lietderīgāk uz robežas būtu nodarbināt cilvēkus, kuriem ir kādas specifiskas zināšanās, lai tie spētu saprast, kas ir un kas nav jālaiž Grīstē, citādāk, tur strādājot, pārāk bieži sanāca vienkārši ticēt saimniekam uz vārda. Nē, nu, man jau darba pienākumos nebija nekāda pienākuma nepiekrist vai izrādīt nepatiku, bez tam, godīgi sakot, reizēm es nesūdzējos, jo vienu otru lietu, manuprāt, točna nevajadzēja ņemt pretī. Tās, mēs, kolēģi, uzskatījām par tādu kā dzeramnaudu, ar kuru bieži savā starpā mainījāmies. Vienam noderēja pilnīgi jēdzīgas mūzikas atskaņotāju austiņas, kurām īpašnieks mēģināja pašrocīgi nomainīt spraudni, citam derēja džinsi ar sūdīgu pieliktu ielāpu, cits savāca viena kalēja taisītas metāla krāsns durtiņas ar nelielu plaisu, caur kuru it kā istabā gāja iekšā dūmi, bet kolēģim bija dzīvoklis ar diezgan labu vēdināšanu, tā kā rudenī tā nebija baigā problēma, bez tam viņš ziemā vienkārši izsauca kādu lietpratēju, kas to plaisu turpat aizdarīja. Visinteresantāk bija ar literātiem un dzejniekiem – šitie vienmēr brauca ar drāmu, un šis nav tikai joks ar divām nozīmēm. Atceros, mums bija viens autors, kurš gribēju mums nodot veselu grāmatu! Goda vārds, es viņam prasīju, kāpēc viņš vienkārši nepārraksta to, kas viņam nepatīk, bet viņš uzstāja, ka esot sačakarējis visu darbu. Nē nu labi, man jau nebija laika tur stāvēt un uz vietas pārlasīt, vai tiešām ir tik slikti, bet viņš, nometot visu aptuveni trīs simts lapaspuses garo manuskriptu uz letes, uzstāja, ka viņš esot sadirsis visu savu sākotnējo ideju. Šitādas lietas kolēģu vidū mani interesēja vienīgo. Es šādi arī esmu savācis dažus tīri normālus dzejoļus. Ir daži, kuriem man tikai būtu jānomaina pāris rindiņas un - es saku - sanāktu tīri normāls dziesmas teksts, ja ne dzejolis. No kultūras cilvēkiem tie, kas brauca reti, bet, kad atbrauca, arī mēdza griezties riņķī un braukt atpakaļ, bija no kino industrijas. Tie parasti sabrauca ar vairākām automašīnām un tad savā starpā kašķējās. Režisore dirsās ar producentu, aktieri strīdējās ar operatoriem un scenāristiem, bet skaņotāji, gaismotāji un grima mākslinieki, tāpat, kā darbā, stāvēja malā, pīpēja un čaloja savā starpā. No kino industrijas es neko nesaprotu un varbūt tādēļ man tā arī nekad nav izdevies pieņemt nevienu filmu, bet tās retās reizes, kad šitāds bars atbrauca, šie paši pārsvarā arī visu atrisināja un devās atpakaļ uz laukumu. Gleznotāji un mākslas akadēmijas studenti mums bija samērā daudz, iespējams viņi pat ierindotos TOP 10, bet tie pārsvarā veda dažādas sūdīgas idejas vai nemaz neiesāktas ieceres. Labi, starp gleznotājiem mēdza būt viena otra tiešām sačakarēta glezna, kurai kļūdas pēc autors vai kāds ģimenes loceklis bija nejauši uzgāzis virsū krāsu, bet bija arī tādi, kas uz Grīsti veda molbertu, krāsas un pilnīgi neaiztiktu, pat nenogruntētu, baltu audeklu. Tie tad pieņemšanas-nodošanas aktu paņēma un aizgāja aizpildīt uz kāda celma, lai es neskatos, kā viņi nevar izdomāt, ko tur rakstīt. Tur pārsvarā bija dažādas abstraktas problēmas, es vienā brīdī pārstāju lasīt. Pie mums brauca arī sportisti atbrīvoties no skriešanas apaviem, peldcepurēm, “traumētiem” locekļiem, dažādām sāpēm, kas saistītas vai nu ar nepienācīgu, vai nepareizu staipīšanos pirms treniņa vai pārlieku lielu staipīšanos pēc tā. Pa retai reizei gadījās arī kāds fizioterapeits vai profesionālis, kurš vēlējās pie mums atstāt savu nodarbošanās sertifikātu. Ar tiem parasti sanāca diezgan forši eksistenciāli aprunāties viņu problēmas mēroga dēļ. Reizēm cilvēki veda arī apņemšanās beigt smēķēt un, atstājot savu smagumu pie mums, pieprasīja divas veidlapas vienlaicīgi, vienu aizpildot par apņemšanos kā tādu, bet otru par kādu sporta veidu, lai gan cēlonis abiem bija tas pats. Šitādi, kā mēs tos saucām - kombo, visvairāk bija alkoholiķiem, kuri mēdza atvest desmit un pat padsmit lietas vienlaicīgi: mašīnas radio, tā arī nenodotu kartiņu kādai iecerētai personai, darbu (reizēm veda tikai CV), parādus, attiecības ar draugiem (reizēm arī pašus draugus, ar kuriem kopā dzerts), virkni dažādas citas ieceres un visu ko citu. Reizēm pie mums atveda kādu neizdevušos mīlestību. Labi, es baigi neiedziļināšos, bet vienreiz pie mums atbrauca tāds pāris, kas, izkāpjot no mašīnas, strīdējās visu ceļu līdz mūsu ieejai. Viņi pienāca pie manas būdas un sāka stāstīt, kas un kā, kā viens otram darījuši pāri, kā meitene puisi nesaprot, kā puisis esot garlaicīgs utt, bet es tur stāvu aiz letes, klausos, kāda tā meiča tāda un šitāda, un, protams, neprofesionāli, bet domāju – viņai nav nekādas vainas! Tas džeks man tur stāsta viņas trūkumus, saka, ka neesot drošs, vai viņam patīk mati, augums, bet es skatos un man patīk. Es domāju - labi, joka pēc iejaukšos vienā argumentā, kas man agrāk pašam ar meiteni bija bijis, un pēc kura es retrospektīvi sapratu savu vainu. Sagaidījis stratēģiski atbilstošu brīdi, piepeši iejaucos un nostājos meitenes pusē, paskaidrojot, kā viņa, visticamāk, jutās, kur bija pārpratums un tā tālāk. Protams, tas bija diezgan nelietīgs gājiens, jo es jau ļoti labi zinu, ko tas nozīmē – strīda asumā kaut ko censties izrisināt, turklāt es arī biju nedaudz, nedaudz vecāks par abiem, bet tas mans gājiens nostrādāja. Meitene pameta rokas gaisā, pateicās, bet puisis, iedzīts stūrī, protams, kļuva tikai ietiepīgāks, norādot, ka mans viedoklis vispār neesot šajā situācijā svarīgs. Viņam, protams, bija taisnība, bet nu, šitādas lietas jau nevar nedz iedauzīt, nedz iemācīt – tās ir jāizdzīvo. Es nodomāju, ka šīs būs viņa Grīstē manis ielaistās attiecībās, pēc kurām tad šī problēma vairs nebūs aktuāla. Sapratis, ka cīņa ir zaudēta un ieguvis (vai drīzāk manas viltības dēļ – saņēmis) apstiprinājumu, ka šī mīlestība ir sačakarēta, puisis aizbrauca. Kamēr meitene aizpildīja veidlapu, es uztaisīju tēju, mēs papļāpājam un sarunas laikā atklājās, ka es viņu diezgan labi saprotu un, lai arī minētais (atkal – manas viltības dēļ) tikai vienam no mums bija pārsteigums, es biju patiešām priecīgs, jo, vadoties pēc puiša teiktā, man šķita, ka šoreiz man ir paveicies. Beigās mēs visu to vasaru pavadījām kopā, un es viņai ar laiku pateicu, kā es rīkojos tajā situācijā, kad iepazināmies, bet mēs jau bijām kļuvuši tik tuvi, ka viņai tas pat šķita nedaudz smieklīgi.</span></p>